Kārtējā karstā vasaras diena tuvojās beigām, un es lēnām gatavojos doties pie miera. Jau pierasts, ka mamma sen aizmigusi kad es vēl tikai taisos gulēt. Es klusām izslēdzu datoru, un grasījos aizvērt logu, jo nebija vēlmes no rīta pamosties mušu spindzēšanas pavadījumā, kā arī sienāžu sisināšana mani gluži vis miegā neaijāja.
“Šī ir skaista vasaras nakts. Šķiet, kā tā būtu pēdējā un jau rīt pie durvīm klauvēs rudens.” es nodomāju, un tajā brīdī satrūkos. Jo kāds patiešām klauvēja. Tikai ne pie durvīm, bet gan pie palodzes, pie mana loga metāla palodzes. Sākumā domāju, ka esmu pārklausījusies, bet pieļāvu domu, ka kāds putns ir noplivinājies gar notekcauruli.
Tajā pašā brīdī manas domas pārtrauca klauvējieni, tuk tuk, tuk tuk. Bailes izskrēja caur manu ķermeni, bet es saņēmu drosmi un palūkojos aiz aizkariem, kuri pa pusei bija aizvilkti priekšā logam. Pie loga ne viena nebija, bet manu uzmanību acumirklī piesaistīja ielas pretējā pusē pa ietves malu rotaļīgi lēkājoša meitene. Simtiem domu izšāvās caur manu galvu, bet bailes kaut kur izkūpēja un tā vietā es uzbļāvu meitenei” Ei, tu te dauzies apkārt? Domā tas ir baigi smieklīgi, ja?”
Meitene nelikās to dzirdam, un turpināja iet pa ietves malu, nolekt, atkal uzlekt, un tā uz riņķi vien. Manā istabā klusām skanēja mūzika, bet par spīti tai es varēju sakalausīt, ka meitene kaut ko dungo. Dungošana bija bezmeldiska, nevarēja sadzirdēt neko pazīstamu, un tā nu es turpināju skatīties uz meiteni, kurai mazliet pavēsajā vasaras naktī bija tikai plāna kleitiņa un sandeles. Manas dusmas palēnām nomainīja nesaprašana.
“Nu paklau, ko tu vispār te dari?”
Meitene uz mani paskatījās, un man pār kauliem pārskrēja šermuļi ieraugot viņu smaidam plašu, starojošu un saulainu smīnu. Pēkšņi meitene paklupa, nokrita un palika guļam uz ietves. Es pielecu kājās no gultas, un, tā kā dzīvoju pirmajā stāvā, uzrāpos uz palodzes un veikli jau atrados zālienā pie mājas. Skriešus pārmetos pāri ceļam, pieskrēju pie zemē guļošās un apgriezu viņu otrādi, raizēdamās par to, ka steigā nepaņēmu telefonu, ja nu jāsauc ātrā palīdzība. Tajā pašā mirklī man aizrāvās elpa.
Meitenes vaibsti bija izgaisuši, tā vietā man pretī raudzījās novecojusi, krunkainām noklāta un izsmiekla pilna seja, kura nekādā gadījumā nepiederēja mazai meitenei. Radījums aizvēra acis, un tajās pašās pāris sekundēs, kurās viss notika, es sajutu ka man plecā ieurbjas pāris asu nagu- manu ķermeni caurstrāvoja neizprotama sajūta, es aizvēru acis, un tobrīd manas fiziskās sāpes nomāca šķietamība, ka esmu zaudējusi kaut ko vārdos neaprakstāmu un nenovērtētu.Tajā brīdī es saļimu.
Kad atjēdzos, uz ietves es biju viena. Joprojām bija tā pati vēsā, skaistā, dzestrā vasaras nakts, tikai viss šķita mazliet izbalējis, gaisma nejautās vairs tik spoža un pat sienāžu sisināšana bija rimusies. Sajutu plecā duramies kaut ko asu- sapratu, ka esmu nokritusi un pamanīju, ka esmu uzkritusi stikliem, kā sākumā šķita. Tātad meitene, vai arī kas Tas bija- tas viss laikam bija iztēles radītais auglis. Vismaz es biju gatava tam ticēt.
Piecēlos stāvus, lai dotos atpakaļ istabā, tāpat pa logu kā biju nokļuvusi ārā. Bet man par pārsteigumu, logs bija ciet. Es pieklauvēju gan pie palodzes, gan pie loga rūts, bet nebija nekādas atbildes reakcijas.”Mamma taču nebūtu nākusi un vērusi ciet logu, turklāt būtu redzējusi, ka esmu ārā.” Plecs mazliet sūrstēja, bet par spīti tam, ka man mugurā bija tikai naktskrekls un šorti un par spīti tam, ka ārā bija pavēss, es aukstumu nejutu. Raitā solī uzskrēju pa pāris pakāpieniem līdz parādes durvīm, un devos iekšā, gatava dauzīties pie dzīvokļa durvīm tik ilgi, kamēr mamma pamodīsies. Mani sāka pārņemt dīvaina baiļu izjūta, un es nevarēju ne sagaidīt mirkli, kad tikšu istabā, kad mamma man nolasīs lekciju par to, ka man galīgi laikam nav ko darīt un kad es atkal varēšu ielīst gultā lai nebūtu jādomā par to, kas, sasodīts, tikko notika.
Domājot es jau biju pieklauvējusi vismaz pāris reižu. Bet nekā, klusums un nekādu pazīmju par mammas tuvošanos. Es sāku klauvēt uzstājīgāk, un neviļus iestājās panika par to, ka nāksies nakti pavadīt koridorā. Apvaldījusi pēkšņi uznākušās asaras, es apsēdos uz kāpnēm kas veda uz otro mājas stāvu. Atspiedu galvu rokās, paberzēju sāpošo plecu un pat nedomāju par meiteni un to, cik jucis šķitīs mans stāsts, kad to pavēstīšu. Aizvēru acis, bez īpašas cerības vēlreiz pieklauvēju pie durvīm, piespiedu galvu kāpņu margai un jutu, ka neiespējami- bet es palēnām aizmiegu...
No rīta pamodos joprojām sēžot uz trepēm. Ārā bija gaišs un jutu, ka pasaule ir pamodusies, pa ceļu braukāja mašīnas, ārā varēja dzirdēt kaimiņu jaunāko atvašu rotaļas un bļaustīšanos, un kaut kur 2.stāvā spēji aizcirtās durvis.
Es pielecu kājās un gatavojos atvērt savadzīvokļa durvis, bet... maigi teikts, ka tas, kas tobrīd notika, bija pārsteigums. Es nespēju atvērt durvis, un ne tādēļ, ka tās būtu aizslēgtas. Mana roka varēja pieskarties rokturim, bet... neko vairāk. Ne piespiest,ne pavilkt uz leju, ne pagrūst, tikai pieskarties. Es to pat nejutu. Es vairs nejutu neko, ne sāpes plecā, ne nosalušās kājas, kādām tām vajadzēja būt, ne sāpošo sprandu pēc neērti pavadītās nakts... neko.
Tajā pašā mirklī man garām, augšā pa trepēm steidzās viens no bērniem, kurš bija rotaļājies pagalmā. Viņa pēda aizķēra manu kāju, bet sekojošā kritiena vietā bērns pat neatskatījās un turpināja skrējienu. Es nespēju attapties no šoka, un mēģināju sev iestāstīt, ka šis it tikai sapnis... tikai sapnis.
Kā es kļūdījos.
Izgāju uz ielas cerībā, ka varbūt saules gaisma ko spēs glābt, varbūt atkal notiks kaut kas, kas visu mainīs... Jo izmisums, kas bija mani pārņēmis lika skaidri saprast, ka nekas vairs nav kā agrāk.
Uz ielas pirmajā brīdī šķietami nekas nebija mainījies.. Un te nu man atkal nācās kļūdīties. Jā, varbūt arī viss bija pa vecam, bet ne man. Mašīnas, ļaudis, pastnieks, jā viss tāpat, bet es.. manis tur nebija. Nebija nevienam no šiem cilvēkiem. Neviens pat nenojauta, ka es esmu, jo manis nebija.. Nē, bija vēl ļaunāk- manis nebija pasaulei, bet es joprojām eksistēju. Viss šķita pelēks, es nejutu ne saules svelmējošos starus, ne putekļaino gaisu, kuru sacēla sētnieka slota, ne vēju kurš nesa pa gaisu kādu vientuļu konfekšu papīru.
Noteikti tādā brīdī vajadzēja būt gan reibonim, gan sliktai dūšai no šoka un nesaprašanas, bet nekā no tā nebija.
Tā stāvot, nezinu cik ilgu laiku, kas man šķita kā pāris sekundes, es pagriezos un pamanīju... savu mammu. Viņa bija izgājusi aplaistīt puķes pie virtuves loga esošajā dobē, un tobrīd laipni sasveicinājās ar no mājas izgājušo kaimiņu.
“Mamu, mam, mamu!!” es iekliedzos un panikā metos pie viņas, saķēru roku, bet tas nemazākajā mērā neizmainīja sievietes darbību, viņa šur tur izrāva pa nezālei un turpināja laistīt. Es biju ieķērusies viņā kā ar spīlēm, bet es nejutu ne viņas silto ādu, ne mīksto kleitas audumu...”Mammu, mam...” nokritu zālē un sāku raudāt.. Nebija ne miņas no asarām, bet mana sirds tās lēja aumaļām.
“Es iešu uz pilsētu, man vajag šo to nopirkt priekš kojām un vispār arī klades nav priekš lekcijām.” Manu klusumu pārtrauca tik pazīstama, bet neizsakāmi sveša balss. Es pacēlu galvu un ieraudzīju iznākam no mājas... Sevi. “Es” piegāja pie mammas, iedeva buču un raitā solī devās uz ielas pusi. Pēkšņi “es” palūkojās uz manu pusi, ne vairāk kā sekundi, tad novērsās un klusām, gandrīz nekustinot lūpas, pateica- Paldies par lielisko iespēju, kuru man uzdāvināji. Cilvēkiem visapkārt ir zudušas dvēseles, kuras savu likteni nolēmušas iznīcībai, kuras nekavēsies izmantot iespēju atkal dzīvot no jauna. Un tādi cilvēki kā tu arī sniedz to mums. Sakropļotas dvēseles, kuras ārēji izskatās jaunas un skaistas, neļauj cilvēkiem naktīs gulēt, dažkārt vienkārši kā skaļi pulksteņa tikšķi vai ledusskapja dūkoņa, kā spocīga paskata ēnas, bet dažreiz tās pieklauvē pie loga.. Bet ielaist iekšā nedrīkst... Tu pieļāvi kļūdu, par kuru dārgi maksā. Tagad tu pavadīsi ikdienu meklējot Kādu. Un tici man, tu to darīsi. Tavi sapņi tagad ir manējie, tavi klejojumi būs tik ilgi, kamēr neatradīsi kādu tikpat cerību, ticības pilnu, kā biji tu. Un ar visdažādākajiem veidiem centīsies kļūt redzama viņam, jo kā saproti, cilvēki nespēj saskatīt to, kam netic, ja tu tici, tu arī spēj saskatīt to, kas citiem slēpts. Bet tava dzīve nu ir mana.
Cilvēkiem nedzirdami “es” smiekli izskrēja man caur ausīm, kaut “es” lūpas pat nesakustējās.
Es paliku stāvam ielas malā, skatoties, kā turpinās dzīve tiem, kuri pat nenojauta par blakus esošām, zudušām būtnēm.
!!! +++ no manis 
