Teosofija un Agni Joga. Vai viens avots? III0

Kundalīni ir duāls spēks “Universālā Logosa aktīvais spēks. Tā ir izpaustā Visuma Māte. Universālā elektrība.

Kā Logosa aktīvais spēks varbūt arī Visuma Māte? Tāpat kā elektrība ir elektro-magnētisks spēks, tas ir vienots, bet sastāv no pretējas polaritātes. Tādēļ nav jābūt pārsteigumam, ka var būt arī cits, pretējs ceļš, kā pamodināt Kundalīni, otrs tā aspekts ir meklējams saņemtā Gaismā no Buddhi, pamodinot trešo aci (ne uz pieres starp uzacīm, kas ir psihiskās gaišredzības centrs, bet gan čiekurveida dziedzerī, garīgās gaišredzības centrā. Čiekurveida acs kā joprojām aktīvs orgāns ir vēl sastopams piemēram ķirzakai Sfenodons, no Galapagosu salām, un ir novietots pakausī, un saucās trešā acs, cilvēkam tā ir atrofējusies un ievirzījusies galvas vidū). Kā to apraksta Blavatska:

“Attiecībā uz šo pamodināšanu, galvenokārt tiek norādīts, ka pirms var aktivizēt epifīzi, vai čiekurveida dziedzeri, ir garīgi jāaktivizē hipofīze: sākot ar tā orgāna pārvaldīšanu, kas ir izvietots smadzeņu pamatnē, rīklē, un Rietumu anatomu saukts par hipofīzes dziedzeri. Virknē galvaskausu objektīvajos orgānos, kas atbilst subjektīvajiem Tattviskajiem principiem (ēteriskajiem elementiem), tie ir attiecībā pret “Trešo aci” (čiekurveida dziedzeris), kā Manas ir attiecībā pret Buddhi. Trešās acs rosināšana un pamodināšana ir jāveic ar šo asinsvadu orgānu, ar šo nebūtisko mazo ķermeni, par kuru, atkal jau, fizioloģija nekā nezina. Pirmais ir GRIBAS, otrais ir Gaišredzības uztveres uzlādētājs.

Šī pakāpeniskā aktivēšana tika aprakstīta sekojoši: kad cilvēks ir savā parastajā stāvoklī, meditējošs Adepts var redzēt zelta auru pulsējam abos dziedzeros (hipofīzes un čiekurveida), līdzīgu kā sirds pulsēšana, kas nekad neapstājas visas dzīves garumā. Tomēr šī kustība, centienu izraisītajos neparastajos apstākļos attīstīt gaišredzības spējas, kļūst intensificēta, un aura uzņem spēcīgāku vibrējošu un pulsējošu un svārstīgu kustību. Līkne (no hipofīzes) stiepjas uz augšu, vairāk un vairāk, čiekurveida dziedzera virzienā, līdz beidzot strāvai to aizdedzot, gluži kā elektriskā strāva aizdedz kādu cietu priekšmetu, pasīvais orgāns ir pamodināts un padarīts mirdzošs tīrā Akašas Liesmā. Tas ir psiho-fizioloģiskais divu orgānu apraksts fiziskajā plānā, kas ir konkrēti simboli kas pārstāv attiecīgi, metafiziskos konceptus, sauktus par Manas un Buddhi. Pēdējais, lai kļūtu apzinīgs šajā plānā, prasa diferencētu (nodalītu zemāko no augstākās) Manas liesmu; bet ja reiz sestā maņa ir pamodinājusi septīto, gaisma kas izstaro no tā, izgaismo bezgalības sfēras: uz īsu mirkli, cilvēks kļūst viszinošs, Pagātne un Nākotne, Telpa un Laiks pazūd un pārtop priekš viņa par Tagadni. Ja tas ir Adepts, viņš saglabās šīs zināšanas, kuras viņš šādi ieguvis, savā fiziskajā atmiņā un nekas - izņemot noziegumu iesaistoties Melnajā Maģijā, - nevar iznīcināt tā atcerēšanos. Ja tas ir tikai māceklis, tikai daļas no visas patiesības atstās nospiedumu viņa atmiņā, un viņam nāksies atkārtot procesu gadiem, nekad neļaujot aptraipīt viņa fizisko vai mentālo tīrību, pirms viņš kļūst par pilnīgi Iesvētītu Adeptu”.

Helena Petrovna Blavatsky, Collected Writings vol. XII 617-618

Būtu nepatiesi apgalvot, ka Helēna Rēriha nebija tuvu iepazinusies ar galveno Teosofijas literatūru. Gluži pretēji, viņa ne tikai to bija lasījusi, bet arī pārtulkojusi no Angļu uz krievu valodu. Kādēļ viņa nedevās meklēt kontaktu un palīdzību no joprojām dzīvajiem un uzticīgajiem Blavatskas sekotājiem, kas varētu palīdzēt tikt pāri mācības grūtībām? Tādēļ, ka viņa jau bija atradusi skolotāju, to, kurš izklaudzina patiesību uz seansu galda! Paralēli bēdīgi slavenajiem teosofijas korumpētājiem Č. Letbiteram un A. Besantei, viņas padomdevējs bija neapmierināts arī ar citiem teosofiem. Kā viņa rakstīja savam līdzgaitniekam un Rērihu biedrības prezidentam Latvijā, tajā laikā visaktīvākajā viņas sekotāju atzarā pasaulē:

“V.K. Džadžs bija labāks par vairumu. Daudzi viņu apmeloja. Bet, protams, arī viņam bija vājības, kas ir nepieņemamas pieņemtajiem skolniekiem. Tādēļ Mahatmas neatrada nevienu patiesu mācekli eiropiešu vidū... Tā, neviens no eiropiešiem neaizsniedza Torņus (Vēstule Rihardam un Ellai Rudzīšiem 1939.04.15)”

Taču arī indusi neviesa apmierinātību viņos, un nabaga zellis Damodars k. Mavalankars arīdzan netika pasaudzēts:

“Damodars, brīnišķīgā indusa dvēsele, ļoti uzticīgs Dižajiem Skolotājiem un Blavatskai, un tomēr neizturēja pēdējo pārbaudījumu. Kad viņš uzzināja ka H.P.B. neatgriezīsies Indijā, viņš nosvieda Blavatskas viņam uzticēto nastu un devās uz Tibetu Mahatmu meklējumos. Protams, viņš neaizsniedza Mahatmas un nomira vienā no Tibetas klosteriem. Mahatmas ļoti skuma par viņa kļūdu, jo tas bija viņš kuram bija jāpaliek postenī, un jābūt par visuzticamāko liecinieku, un jāaizstāv Blavatska un, caur viņu visa Teosofijas kustība, un tas noveda to pie sagrāves. Teosofijas biedrības vēsture, tāpat kā visas citas kustības kopumā, satur daudzas skumjas un neglītas lappuses.

(Vēstule Rihardam un Ellai Rudzīšiem 1939.05.06)”

“Līdbītera grāmata “Meistari un Ceļš” man ir angļu valodā, un jāsaka, ka tas ir tāds bezsakarīgs patiesības, melu un pat zaimošanas savārstījums! Patiesības graudi, kas tajā atrodami, it tik pat grūti atlasāmi, kā pērles no viltotu kreļļu kaudzes. Lai ilustrētu jums šos melus, sacīšu - Valdnieks Morija, Dižais Venēcietis, Skolotāju Skolotājs, Pasaules Valdnieks, vai, kā saka austrumnieki, Šambalas Valdnieks, un Dižais Sestās Rases Manu, un Dižais Valdnieks Maitreija - aspekti viena un tā paša Augstākā Ego, vai Gara, auglīgajā Līdbītera kunga fantāzijā visi Viņi ir nodalījušies un Katrs dzīvo atsevišķā Ašramā!!!

Tā sacīt jāsaka, bez komentāriem...

Apkopojot zināmos faktus un atgriežoties pie galvenā jautājuma vai Blavatskas kundzes Skolotāji un tie ar ko kontaktējās Helēna Rēriha, ir tās pašas identitātes, jāpiekrīt, ka nav lietišķu pierādījumu, ko būtu atstājuši Rērihi, kā tas bija Blavatskas gadījumā, ar daudzām materializētām vēstulēm, čalmu, ko atstāja Mahatma Morija pēc vizītes pie Teosofu biedrības līdzdibinātāja Henrija S. Olkota, kas arīdzan aplūkojama Britu nacionālajā muzejā, un līdzās tam, ka vairāki cilvēki ir liecinājuši par tikšanos ar viņiem viņu fiziskajās un astrālajās formās, kamēr neviens no Helēnas Rērihas līdzgaitniekiem nav pat apgalvojis ko līdzīgu. Bet pāri visam, pats mācību raksturs un klaji pretējas doktrīnas vairāk par visu sniedz viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu.

Tie, kas ir lasījuši Mahatmu Vēstules, zina, cik Mahatma Morija bija skops uz vārdiem tajās. Taču Agni Jogas mācība ir uzrakstīta 13 sējumos smalkā rakstā, un tie ir tikai izvilkumi no Helēnas Rērihas dienasgrāmatām, un kurš gan varētu but tik pļāpīgs? Tas ir tas, kas mums paliks nenoskaidrots un... arī nebūtisks.

omēr, ja vēlamies iegūt kādu priekšstatu attiecībā par to, kas tas varētu būt, šeit sekos mazs ieskats pasaulē aiz priekškara:

“Likums ir tāds, ka cilvēks, kurš nomirst dabiskā nāvē, uzkavēsies no “dažām stundām to vairākiem gadiem” zemes pievilkšanās ietekmē, t.i. Kama-lokā. Bet izņēmumi ir pašnāvību un vardarbīgas nāves kopumā, gadījumos. Tātad, viens no šādiem Ego, piemēram, kam bija paredzēti, lai dzivotu, teiksim, 80 vai 90 gadi, bet kas nogalināja sevi, vai arī tika nogalināts kādā negadījumā, pieņemsim 20 gadu vecumā - tam nāktos pavadīt Kama-lokā nevis “dažus gadus, bet viņa gadījumā 60 vai 70 gadus, kā elementāram garam, vai drīzāk kā “klaidonim”; jo viņš nav, par nelaimi pašam, pat “čaula”. Laimīgas, trīskārt laimīgas, salīdzinājumā, ir tās atmiesotās būtnes, kuras guļ ilgā snaudā un dzīvo sapnī Visuma azotē! Un bēdas tiem, kuru Trišna (slāpes) tos piesaistīs medijiem, un bēdas pēdējiem, kad tie kārdina tos ar tik vieglu Upadana (Buddhismā kritiskā saikne uz ciešanu rašanos). Jo to satverot, un apmierinot to slāpes pēc dzīves, medijs palīdz viņos attīstīt - kas faktiski ir tā cēlonis - jaunu Skandu kopumu, jaunu ķermeni, kuram ir daudz sliktākas tendences un kaislības, kuras piemita tam, kas bija pazaudēts. Visa šī ķermeņa tālākā nākotne šādi tiks noteikta ne tikai pēc iepriekšējā kopuma vai grupas, bet arī pēc nākotnes būtnes jaunā kopuma. Ja mediji un spiritisti vien zinātu, kā es teicu, ka ar katru jaunu “sargeņģeli” ko viņi ar sajūsmu uzņem, viņi ievilina tos Upadanā, kas būs produktīva neaprakstāmu ļaunumu virknēs jaunajam Ego, kurš piedzims zem tā zemiskās ēnas, un ar katru it īpaši materializēšanās seansu, viņi vairo nelaimju cēloņus, cēloņus, kas padarīs nelaimīgo Ego iekrist savā garīgajā dzimšanā, jeb atdzims ļaunākā eksistencē kā jebkad - viņi, iespējams, būtu mazāk dāsni savā viesmīlībā. Un tagad, jūs varat saprast, kādēļ mēs tik stipri iebilstam pret spiritismu un mediumismu. “ - Meistars K.H., Mahatmu vēstules, p. 112-113

Rērihu biedrības starpā Agni Jogas grāmatas tiek uzskatītas par teosofijas turpinājumu. Bet paņemot mācību, un izmantojot atsevišķus terminus no tās, bet ieliekot tajos citu nozīmi, un sajaucot to ar kaut ko citu, nevar tikt uzskatīts par mācības turpinājumu. Šāda mācības sagrozīšana, kopā ar apgalvojumiem, ka tas nācis no tā paša avota bez jebkādiem pierādījumiem uz to, nevar tikt uzskatīta par ko citu kā patiesās Teosofijas bojāšanu.

Lai arī mēs varam būt pateicīgi Rēriham par brīnišķīgajiem Himalaju gleznojumiem, bet šīs ģimenes ieguldījums teosofijas literatūrā ieviesa apjukumu un maldus priekš tiem, kas meklē Patiesību. It īpaši Krievijā, Blavatskas dzimtenē, kur viņu biedrības ir visizplatītākās. Taču Agni Joga ir arī pazīstama pārējā Rietumu pasaulē, pateicoties brīnišķīgajiem profesora mākslas darbiem, un Rēriha muzejam Ņujorkā. “Skaistums izglābs pasauli!” - bija Nikolaja Rēriha iemīļotais teiciens. Tomēr, par nelaimi, tas to nevar, jo tikai Patiesība un nekas cits, bez Patiesības var to izdarīt.

Ir skumji, ka Rērihi nepieturējās pie teosofijas studijām, bet sekoja spiritisma seansu klauvējieniem un klausījās bezatbildīgos garos, kas izlikās par jebko jebkam, ko vien vaicātāja prāts vēlās, kuri sakompilēja tekstus, sagrozot to, ko Rērihi jau zināja, un deva nepatiesus solījumus par to, ko tie gaidīja, parvēršot viņu ekspedīcijas par klejošanu uz nekurieni, meklējot mistisko Šambalu lieki, un ieveda viņu sapņus un garīgo attīstību sagrāvē. Visaptverošas mīlestības pret patiesību, un nesagraujamas tieksmes pēc apgaismības, viņi sekoja Astrālās gaismas mirāžām. Lai arī tepat blakām viņiem atradās patiesa mācība, un pat veicot tās milzīgo pārtulkošanas darbu, tā vietā lai dziļi izstudētu tās doktrīnas, viņi klausījās astrālo čukstētāju fantasmagorijās.

Un visskumjākā lieta no visām ir tā, ka tie ieveda maldos ne tikai sevi vien, bet katru, kas tiem sekoja, tāpat kā Mozus izdarīja ar ebrejiem, tā vietā lai aizvestu viņus uz “apsolīto zemi”, tie riņķoja pa tuksnesi četrdesmit gadus...

Daudzi cilvēki sūdzas ka ir grūti studēt tādu galveno teosofijas avotu kā Slepenā doktrīna, un Mahatmu vēstules, un dod priekšroku tā saucamajiem neo-teosofiskajiem autoriem, kuri viņiem šķiet mūsdienīgāki un vieglāk saprotami. Taču tas pamatā ir tādēļ, ka to uzskati satur tos pašus vecos aizspriedumus, no kuriem nav viegli atteikties. Taču šie autori nevienkāršo teosofijas doktrīnas, bet gan, padara tās daudz grūtāk saprotamas, jo tie to samudžina un izveido viņu pašu mācības uz tās, sabojājot idejas un aizstājot tās ar citām, izpušķojot ar it kā krāšņām detaļām par Meistariem, kam nav patiesas vērtības, un vienkārši novērš uzmanību no galvenā mērķa, piedāvājot īsceļu uz psihisko attīstību, apgaismības vietā.

Lai kā arī nebūtu, patiesas teosofijas dzirksts nav apdzisusi Austrumos, un tiek uzturēta to sirdīs, kas glabā uzticību Meistariem un to sekotājiem, gatavi dalīties ar tās gaismu ar tiem, ka vēlas to saņemt.

OM TAT SAT