http://spoki.tvnet.lv/mistika/Pazudusais-telefns-spoku-stasts/704007 - Kad izlasīju šo rakstu, šermuļi pār kauliem noskrēja, atceroties ka šis "šausmustāsts" noticis arī manā dzīvē. Protams, nedaudz savādāk. Un atkal atvainojos par gramatiku.
Telefons.
Tas notika kaut kad sen atpakaļ. Varētu būt 2012.gads. Mēs ar ģimeni izīrējām mazu mājiņu, uz nedēļas nogali, pie jūras. Jau ieejot mājā, man tur nepatika. Internetā tā izskatijās pavisam savādāk. Tākā jauka senlaicīga mājiņa, tīra un spoža, bet realitātē tā nebija. Mājā gandrīz katrā stūrī bij zirnekļtīkli. Vienā mājas pusē bij vaļā logi, tapēc iekšā bija vēsi, un zemē mētājās mirušas mušas. Teicu mammai lai pazvana īpašniekiem, bet viņa nevēlējās sūdzēties, jo izīrēšana uz 2 dienām bija ļoti lēta.
Tā nu nekas cits neatlika, kā vien iedzīvoties. Mamma aizstaisīja logus, un izslaucīja iztabu .Es ieņēmu mazu istabu, ar logu, no kura peverās skats uz jūru. Savu telefonu, es nekad neizlaižu no rokām, man vienkārši patīk ka es zinu kur atrodas manas mantas. Parcik telefons bij gandrīz izlādējies, un mums līdzi nebija lādēji, ieliku to skapītī pie gultas, un ieslēdzu taupīšanas režīmu. Sestdiena pagāja mierīgi, gājām uz jūru priecājāmies utt. Tad pienāca vakars, nedaudz palasiju grāmatu un devos gulēt. Naktī man visu laiku bij auksti, lai gan gulēju ar 2 segām. Drīz vien nevarēju izturēt aukstumu, un devos apskatīt tā avotu. Pēc brīža sapratu ka logi ir vaļā, tie paši kuri bij vaļā kad ieradāmies, tie paši kurus mamma aizvēra. Nodomādama ka mamma tos vienkārši nebij kārtīgi aizstaisījusi, aiztaisīju tos cik vien stipri spēju, un katram gadijumam, piestūmu logam priekšā puķpodu.
Nākamais rīts sākās jauki, bij silti un mamma cepa pankūkas. Pieiedama pie viņas es pavaicāju, vai viņa gadijumā, neatvēra uz nakti logu, uz ko viņa atbildēja noraidoši. Es atkal aplūkoju logu, puķpodz bij nostumts malā no loga, un tas atkal bij plaši vaļā. Jautāju mammai vai viņa to atvērusi, atbilde atkal bij noraidoša. Tas bij dīvaini. Arī tēties logus nebija virinājis. Tālāk notika pas dīvainākais. Nolēmu apskatīties vai kāds man nav zvanījis. Paskatoties skapītī telefons bij pazudis, atkal vaicāju vecākiem vai viņi to nav redzējuši, uz ko atkal atbilde bij noraidoša. Paņēmusi mammas mobilo, pazvanīju uz savu numuru, lai dzirdētu signālu, un atrastu to. Kādu brīdi pēc pīpināšanas, kads pacēla manu telefonu. Es jautāju ar ko es runāju. Bet tas kas pacēla manu telefonu, tikai skaļi elpoja, ne tākā cilvēks, kā mežonīgs zvērs. Pēkšņi saruna pārtrūka, un es ļoti uztraucos. Domāju, ka to kāds nozadzis, un izjoko mani. Negribēju par to stāstīt mammai vai tētim. Es ilgi meklēju savu mobilo, attaisnojoties mammai un tētim, skaot ka meklēju gredzenu. Drīz vien padevos, un sāku domāt kad patiekt to vecākiem.
Diena atkal bij jautra, bet ne tik ļoti kā iepreikšējā, jo tagat papildus visam nāca ari uztraukums. Atkal kad pāradāmies mājās, paēdām, paskatijāmies televizoru un gājām gulēt. Naktī atkal bij auksti, un nemaz nebij jāmin, pie vainas bij logi. Naktī man rādijās murgi. Aizgājusi uz virtuvi, ieraudzīju ka mamma tur rokās manu mobilo, pirms paspēju kaut ko pateikt, mamma man jautāja, kapēc mans telefons ir pbij pie viņas somiņā. Tikai tad atcerējos, ka pārliku to no skapīša mammas rokas somiņā, brīdi pēc tā ielikšanas skapītī, jo nobijos, ka tur esošais miturms nobeigs telefonu. Es vēljoprojām nespēju to izskaidrot, ne tās elsas kuras izdvesa atbildētājs, ne to, kā uz mana telefona ekrāni bij parādijušās 4 švīkas, kā ar dzīvnieka nagiem veidotas.
