Tātad jauns stāsts no manas dzīves. Atzīšos 4 daļā, nedaudz aizrāvos ar fantāziju.
Nebiju nu jau varu teikt, ļoooooooooooti ilgi nebiju likusi šīs sērijas stāstus, bet nu tā gadījās, tā ne, ka atkal ar mani notika kat kas dīvains.
Un atvainojos jau tagat par gramatiku.
Tas notika nesen, februāra beigās, cik aceros. Bija vēls vakars, un es devos no skolas us autobusa pieturu. Biju viena, bij tumšs, jo biju aizkavējusies klasesvakarā. Ātri ielūkojos pulkstenī, tas rādija tieši 7:55 minūtes. Autobus jau 8:20, jāpasteidzas. Lēnām paātrināju gaitu, netīrās laternas knapi apgaismoja tumšās ielas, un es sajutos neomulīgi. Sāku iet vēl ātrāk, līdz drīs jau attapos ka skrienu. Visu laiku jutos ļoti apdraudēta, jo tā vien škita ka ikkatram krūmam ir seja, acis, un tās mani vēro. Apspiedu bailes, pievēru jaku, caur kuru pūta drēgnais ziemas vējš. Drīz vien jau atapos kad biju stacijā. Nolēmu doties iekšā stacijas mājā (es nezinu kā viņu sauc :D) lai iegādātos biļeti. Bet redzēju gaidāmo, nevienas kasieres vairs nebij, darbalaiks beidzies. Sajutos neomolīgi lielajā zālē, kas ieskauta ar tukšiem pamestiem veikaliem un netīriem soliņiem. Sapratu, ka pēdējais transports ar kuru tikt mājās, ir vilciens, kurš aizbraucis jau pirms 10 minūtēm, nespēju valdīt asaras. Ļoti nobijusies, nosalusi, un satraukta, atsēdos uz netīrā soļiņa, un izvilku telefonu, lai pazvanītu tētim.Pēc brīža, viņš pacēla klausuli, un es izstāstiju kas noticis, viņš teica ka sarunās kādu kas mani aizvedīs. Kad noliku klausuli, atkal sajutos vientuļi. Un tad pēkšņi.....
BAM!!!!!!!!!!!!!
Sadzirdēju ļoti skaļu blīkšķi, tā itkā kāds aizcirsu milzu durvis, caur kurām varēja tikt stacijas ēkā. Mani apņēma milzīgs augstums un bailes. Nobijusies iebāzu seju šallē un aizspiedu ausis. Pēkšņi kaut kas pieskārās manai sejai, es pārbijos, un atvēru acis. Tur nebija neviena... Tikai aukstums.... Tikai bailes..... Tikai es.........