Tas joprojām ir zem manas gultas33

Tas bija 2. Janvāris, 2:04 naktī. Es piecēlos, jo kāds klauvēja pie durvīm. Viens klauvējiens ik pēc 3 sekundēm. Es uzvilku čības un nogāju lejā pa kāpnēm. Kamēr gāju, klauvējieni kļuva biežāki, gandrīz kā sirdspuksti. Kad es nokļuvu pie durvīm, klauvējieni beidzās, es paskatījos ārpusē un neviena tur nebija.

Es aizgāju atpakaļ uz savu istabu, gāju atkal gulēt, domājot, ka tie bija kaut kādi bērni, kuri grib mani izjokot. 4:21 es piecēlos no ārdurvju aizciršanas skaņas. Es salēcos, nobijusies. Es paskatījos uz savu aizsalušo logu un ieraudzīju, ka tur ir ar pirkstu ievilkts vārds „smaidi”. Es paņēmu telefonu, kas atradās man blakus, gatavojoties zvanīt 911, bet tad es ieraudzīju, ka man ir jauna ziņa. 

„Es teicu, lai smaidi.”

Es raudāju un izskrēju no mājas.

Kā izskrēju no mājas, es pieklauvēju pie kaimiņu durvīm, kuru māja atradās pāri ielai. Viņi atvēra un ielaida mani iekšā, kamēr es raudāju. Viņi piezvanīja policijai. 5:42 policija atnāca uz kaimiņu māju pēc manas mājas izskatīšanas. Viņi man teica, ka tur nekā nebija. Ziņa uz loga bija pazudusi, tas pats bija arī ar telefonu. Viņi teica, lai es izguļos un ieteica iet pie ārsta par stresa un nemiera problēmām. Idiotisms. Es zināju, ka tas, kas ar mani notika, bija īsts.

Tajā vakarā, pēc tam, kad pavadīju visu dienu pie kaimiņiem, es gāju mājās. Es aizgāju uz savu guļamistabu un novietoju kameru. Tā bija notēmēta uz manu gultu un guļamistabas durvīm. Es sāku ierakstīšanu un gāju gulēt. Par laimi, es gulēju visu nakti un ne reizi nepiecēlos. Kad es piecēlos, es sāku skatīties ierakstu, un es nespēju noticēt tam, ko es redzēju.