Tā ir vienīgā vieta, kur spoki man neseko...23

Man ir grūti sevi nesavainot. Vienīgais, kas mani nomierina, ir apziņa, ka es varu ievainot meiteni, kura ieslēgta manā bagāžniekā.

Kad es nopirku māju, es domāju, ka skrāpējumi uz durvīm, kuras veda uz pagrabu, bija iepriekšējā saimnieka suņa radīti, bet kaimiņi man vēlāk paskaidroja, ka iepriekšējam īpašniekam nebija suņa. Šodien to skaits palielinājās.

Viņa juta liesmu siltumu, kas apņēma vienīgo viņas mājvietu. Viņa uzsmaidīja, jo beidzot viņa palika viena.

Es atļauju savai mazajai gulēt manā istabā. Man joprojām patīk viņu apskaut, lai gan pie trūdošās miesas smakas vēl neesmu pieradis.

Kad tu izlavies no mājām, problēma ir tāda, ka tavi vecāki nezina, kur tevi meklēt. Līdz tam laikam, kad viņi atradīs šo krātiņu, tu vairs nebūsi dzīvs.

Gaisma sāka mirgot. Es paslēpu galvu zem spilvena, lai nenāktos dzirdēt kliedzienus.

Es cenšos sev iestāstīt, ka skrāpēšanas skaņas, kuras nāk no bērniņiem, ir kāda putna darbs. Es arī izvēlos ignorēt skrāpēšanas skaņas, kas nāk no manas guļamistabas durvju puses, no skapja iekšpuses un no zem manas gultas, lai gan es labi jūtu, kā nagi pieskaras manam matracim.

Es satraukti skatījos mājaslapu, kura bija pilna ar manām bildēm, kurās es guļu, un katru reizi tas vīrietis mani bildēja aiz vien tuvāk. Vakar augšuplādētāja bildē viņš pacēla manu segu.