Sulīgie cilvēku iedomu augļi.14
378
3
Bazilisks
Bazilisks tika jau pieminēts 1. gs., kuru pieminēja romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais, kurš ir slavens ar savu enciklopēdiju "Natural History", kurā ir iekļauti ieraksti par mītiskām radībām un daudz ko citu. Plīnijs Bazilisku aprakstījā kā čūsku ar dzīvnieka galvu uz kuras bija kas līdzīgs kronim. Taču vidusslaikos leģendu aprakstīja sīkāk - Bazilisks esot ar čūskas ķermeni, gaiļa galvu un pūķa spārniem. Baziliskam piemīt nāvīgs kodiens un indīga elpa, taču tas spēj arī nogalināt cilvēku vien paskatoties uz viņu. Tā sauktie - Baziliska mednieki šo nāvējošo skatienu neitralizē pavēršot spoguli pret viņu. Domājams, ka leģendas par Bazilisku radās Ziemeļāfrikā, taču vidusslaikos tās arī izplatījās pa Eiropu. 1587. gadā kāds vīrs Polijā aprakstīja, ka esot nomedījis Bazilisku, kurš bija nogalinājis divas mazas meitenes.
Blemmyae
Viduslaiku eiropieši ceļotāji, bieži vien Eiropā atgriezās ar stāstiem par tā sauktajiem "savvaļas vīriem", kuri dzīvo neatzīmētos reģionos Āzijā un Āfrikā. Viena no neprastākajām mītiskajām grupām bijusi Blemmyae rase, kuriem ir mati starp kājām, trūkst galvas, bet ir seja, kas atrodas ķermeņa augšdaļā. Blemmyae tika apspriesti Plīnija Vecākā rakstos, pāris ziņojumos no sera Valtera Raleika un pat Šekspīra "Otello". Viņu eksotikas izskats eiropiešiem kalpo kā objekts gan valdzinājumam, gan riebumam.
Reklāma
Rocs
Populārs mītiskais tēls starp ceļotājiem un tirgotājiem bija Rocs, kas bija milzīgs, plēsīgs putns un kā leģendas vēsta tas ir spējīgs paķert ziloni no zemes. Šīs leģendas radās arābu pasakās un mitoloģijā. Taču pat Marko Polo bija pieminējis šo radību, par kuru minēja, ka tas savus upurus paceļ lielā augstumā un nomet. Daudzi saka, ka viņš ir tik liels, ka var sajaut ar klinti, citi stāsta,ka viņa spārni ir tik lieli, ka tie aizsedz sauli.
Grifs
Grifam ķermenis un kājas ir kā lauvai, bet spārni un knābis, kā vangam vai ērglim. Visticamāk šis mitoloģiskais tēls un leģendas par to ir radušās Tuvajos Austrumos, bet vēlāk tas kļuva populārs sengrieķu literatūrā. Leģendas par grifinu aizsākās 14. gs., par kuru leģendas uzsaka ceļotājs Džons Mandeville, viņš zvēru aprakstīja, stāstot, ka tas ir spēcīgāks nekā astoņas lauvas un simts ērgļi. Leģendas vēsta, ka zvērs savu upurus mēdz saplosīt ar žiletes asiem nagiem, ja nedarīja to, tad mēdza savu upuri satvert un lidot lielā augstumā līdz atlaida savu upuri. Leģendas par grifinu iedvesmoja tā laika arheologus secināt, ka dinozauru fosīlijas pieder tieši šim mītiskajam radījumam.
Krakens
Jūrnieku stāsti ir pilni ar mītiem par nežēlīgām jūras čūskām un zvīņainiem cilvēkiem (ne jau nāras), bet dažas dzīļu radības jūrniekiem iedveš bailes, piemēram, kā varenais Krakens. Krakens pirmo reizi Skandināvu tautas folklorā tika minēts kā titānisks astoņkājis vai kalmārs, kuru zvejnieki manījuši Norvēģijas un Grenlandes krastos. Viens no 18.gs. bīskapiem - Ēriks Pontoppidans nezvēru raksturoja kā kalmāram līdzīgu un, ja tā galva bija virs ūdens, tā izskatījās pēc peldošas salas. Krakens ar saviem taustekļiem gremdēja kuģus, dažreiz tas radīja arī nāvīgu burbuļvannu vienkārši palienot zem ūdens. Leģendas par Krakenu ir pārlieku "izpušķotas", bet pati radība ir pilnīgi nereāla. Leģenda iedvesmoja dažus paleontologistus, kuri apgalvo, ka aizvēsturē okēans ir bijis mājvieta 100 pēdu lielam kalmāram, kurš barojās ar vaļa izmēra lchthyosaurs. (nezinu kā tulkot).
Reklāma
Mantikors
Viens no vismazāk apspriestajiem mītiskajām radībām ir Mantikors (Manticore), kas ir asinskārs, četrkājains radījums ar cilvēka galvu, kurai ir zilas acis, lauvas ķermeni un dzeloņaina aste. Šo nāvīgo hibrīdu pirmo reizi pieminēja grieķu rakstnieki, piemēram, Ctesia. Ctesia un citi, Mantikoru raksturoja - tam ir trīs rindas ar zobiem un balss tam skan kā trompete. Visbiedējošākais ir tas, ka tam ir negausīga apetīte pēc cilvēku miesas. Zvērs sagūstot savu upuri no sākuma tramda kā kaķis peli, tad to nonāvē ar saviem nagiem vai dzelņaino asti un tad apēd, neatstājot ne kauliņu. Ctesia minēja, ka Mantikors savu upuri spēj arī paralizēt vai nogalināt no attāluma, šaujot dzeloņus no savas astes.
Tev patiks šie raksti
Viņi zīmēja uz sienām to,ko redzēja,vai gatavojot traukus,tika izmantots tas,ko cilvēks ir redzējis
