Turpinu dalīties ar savu dzīves pieredzi! J
Kopš 19 gadu vecuma pārvācos uz Rīgu, bet tas nenozīmē, ka astrālie spēki neko nesajēdz no ģeogrāfijas. :D Ja tie Tev ir uz "astes", tad uz mūžu!!!
Braucu ar 17 trolejbusu no Purvciema, kā vienmēr, centos apsēsties tramvaja galā – lai varu netraucēti novērot cilvēkus un lai arī uz mani neblenztu. ;) Sēžu trolejbusa pēdējā rindā, man pretī sēž pusmūža sieviete kopā ar savu dēlu (~7 – 10 gadi). Vienā no pieturām abi pieceļas, lai izkāptu, BET, uzreiz aiz viņiem parādās kāds mirdzošs tēls (nebija nekādas apžilbinošas gaismas vai tamlīdzīgi), nedaudz garāks par puiku, un stāv cieši puikam aiz muguras. Es, protams, šokā, bet izdarīt neko nespēju – tikai blenžu! Tā nu viņi visi trīs izkāpj un es palieku ar savu izbrīnu vien. Tas nu ir gadījums, kuru joprojām nožēloju – ja nu man vajadzēja izkāpt ārā, un pat neskatoties uz to, ka sieviete mani uztvertu par jukušu – pabrīdināt viņu – lūdzu pieskati savu dēlu šodien! Bet ja nu tas bija tā puikas sargeņģelis? Katrā ziņā, šoreiz es nesajutu baiļu sajūtu, drīzāk otrādi - sajutu mieru, dīvainu labsajūtu, tamdēļ ceru, ka puikam viss ir O.K.
Pārējas stāsta daļas, lūdzu, skatieties profilā http://www.spoki.lv/profils/mrlife
