Spoku stāsti iz cilvēku dzīves.8

Tātad parakājos netā un atradu vienu webu,kur bija stāsti iz dzīves. Nu tad lasiet. Nezinu vai bijis.

Kautkas pie griestiem.
Bija parasta nakts. Bet tad ne no šā, ne no tā es pamodos un miegainām acīm paraudzījos griestos. Virs manas galvas atradās melna ēna, kura- atverot acis tā kā ātri aizslīdēja uz istabas stūri. Tūlīt pēc tam iestājās dziļš miegs. Un nācās ilgi prātot vai tas bija tikai sapnis, vai kas cits…

Mēle ausī.
Šo atgadījumu man izstāstīja draudzene. Tas notika agrā bērnībā. Divas mazas māsiņas pa nakti gulējušas gultiņā.(Cik sapratu tad draudzene viena no tām) Un viena ļoti spilgti acerējās, ka pa nakti pamodusies un sajutusi slapju mēli…savā ausī. Bet telpā neviens neesot bijis. Bet tūlīt pēc tā viņa ieslīga dziļā miegā. Pēc daudziem gadiem viņa atrada grāmatu, kur bija aprakstīti dažādi spoku veidi. Tajā skaitā poltergeists. Un kā par brīnumu, šī spoka liecinieku aprakstos viņa atrada identiskus aprakstus savai pieredzei.

Pulkstenis sienā.
Tas notika personīgā mājā. Bija nakts. Gultā gulēja puisis ar meiteni, kad abi izdzirdēja, ka sienā tikšķ pulkstenis. Un tā turpmāk notika visu nakti. Pats dīvainākais bija tas, ka aiz sienas nekā nebija (tā bija mājas ārsiena). Un pulkstenis bija ļoti skaidri sadzirdams. Kā tas viss ir tagad- nezinu. Šis pāris no mājas izvācās, jo tas nebija vienīgais savādais atgadījums. Bieži vien šajā mājā cilvēki nakts vidū uzmodās. Un tad bija sajūta, ka kāds ir telpā. Vienu nakti vīrietis pamodās un redzēja melnu sievietes siluetu. Un tad ieslīga dziļā miegā.

Zilā dāma.
Stāsts par vecām lauku mājām, kur mēs pavadījām visas savas vasaras. Kādā vasaras vakarā kāds bariņš bērnu un es spēlējām “kariņus”. Kā jau pierasts ar slēpšanos un šaudīšanos. Kāds zēns paslēpās aiz šķūnīša un otrs nāca viņu meklēt, bet tad apstājās. Arī otrs zēns iznāk no slēptuves un skatās uz logu šķūnīša jumta galā. Tur zilganā miglā lēni šūpojas ar plīvuru aizsegta vecas sievietes seja.Protams,mēs viņiem neticējām laigan viņi bija pārbijušies.

Ārsts bez kājām.
Tas notika pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs.
Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.

Kalie skrējēji.
Tas notika pirms 20 gadiem uz Rīgas-Liepājas šosejas 90. kilometrā. Tur ceļmalā atrodas kapa vietas un piemineklis karā kritušajiem. Krēsloja. No Rīgas puses pa kalnu uz leju brauca mašīna, kuras pasažieri ceļmalā redzēja 5 kailus skrienošus vīriešus. Viņi ieskrēja jau pieminētajā piemiņas vietā. Cilvēki izkāpa no mašīnas un iegāja kapos, kuriem apkārt bija dzīvžogs un tālāk labi pārredzama pļava. Kapi bija tukši. Un pa pļavu arī neviens neskrēja. Kad vēlāk viņi to pārrunāja, tad atklāja, ka redzējuši identisku situāciju. Tā kā to nevar norakstīt uz halucionācijām. Sieviete atklāja, ka šie vīrieši bijuši ļoti labi saskatāmi un radies iespaids, ka tie ir kādi armijas treniņi. Kailums var būt skaidrojams ar to, ka kara laikā mirušos karavīrus apglabāja masu kapos. Un, bieži vien, taupības nolūkos uniformas novilka, lai atdotu citiem un viņus apraka kailus. Mirušo dvēseles vēl daudzus gadus pēc nāves nav radušas mieru. Tie atgriežas, lai palīdzētu savam karapulkam un valstij.