SS Baychimo un tā apkalpe savus pienākumus veica godam, neskatoties uz lielo aukstumu, jūras vētrām un peldošajiem ledājiem. Tika veikti 9 veiksmīgi braucieni uz Aļasku un Britu Kolumbiju. Bet 1931. gada 1. oktobrī kuģa veiksme izsīka. SS Baychimo bija ierastajā maršrutā uz Vankūveru ar vērtīgām kažokādām. Todien neierasti par agru bija pienākusi ziema. Laiks bija ļoti auksts un ledainās vēja brāzmas bija spēcīgas, bet tas kuģa apkalpei nelika atpkāpties no mērķa sasniegšanas. Kuģa apkaple bija pārliecināta, ka viņiem izdosies, bet laiks nebija viņu pusē. Sacēlās sniegputenis, ap kuģi sāka parādīties daudz vairāk dreifējošu ledus gabalu, pienāca laiks, kad kuģi visapkārt apņēma peldošie ledus gabali un kuģis iestrēga uz vietas.
Turpināt ceļu vairs nebija iespējams un pastāvēja fakts, ka kuģis var arī nogrimt. Kapteinis pavēlēja apkalpei pamest kuģi un doties ar kājām uz tuvāko pilsētu Barovu, kas atradās tikai jūdzi no viņiem. Pēc divām dienām kuģa apkalpe atgriezās atpakaļ uz savu pamesto kuģi. Viņi bija pārsteigti ieraugot to, ka kuģis bija atbrīvojies no ledājiem un dreifējis pa nelielu no ledājiem brīvu laukumu. Apkalpe nolēma pagaidīt līdzo ko viņi varētu atgūt kuģi un uzcēla nometni laukā uz ledus kuģa tuvumā, kur tie varētu to uzmanīt. Diemžēl kuģa apkalpei nebija laika gaidīt, 8. oktobrī tas atkal iestiga ledājos un šoreiz pavisam nopietnāk.
15. oktobrī, trupinoties spēcīgai sniega vētrai, The Hudson Bay kompānija nosūtīja lidmašīnu, lai evakuētu kuģa apkalpi. 22 apkalpes locekļi tika evakuēti, bet kapteinis un vēl 14 apkalpes locekļi atteicās pamest kuģi un izvēlējušies palikt uz ledus, neraugoties uz spēcīgo vētru.