Vēsture liecina, ka dažādos laikos Latvijas teritorijā tika celtas pilis - mazākas un lielākas, greznākas un ne tik greznas. Liela daļa šo piļu ir saglabājušās, neliela daļa vēl bija nesenajā pagātnē, bet jau beigušas pastāvēt, daļa atrodas uz iznīcības robežas, dažas cenšas atgūties. Lai nu kā, taču katrai pilij ir sava teika, leģenda, nostāsts, kurus paklausīties vēl aizvien ir interesanti, kaut arī ne vienmēr tie sakrīt ar vēsturiskiem faktiem. Un tā šoreiz par spoku dāmām Latvijas pilīs.
Spoku dāmas14
125
1
Rundāles pilī tās ir bijušas divas jaunavas - Baltā dāma, kāda zemnieku meitene, kura tikusi iemūrēta pils sienā it kā par netiklību tad, kad celta pils. Iemūrēšana nodēvēta par grēku izpirkšanu. Kopš tā laika meitene staigājot pa pili savā baltajā linu kreklā. Melnā dāma pilī parādoties vēlās vakara stundās. Arī tā bijusi nabadzīga meitene, kurā iemīlējies pils īpašnieces - ķeizarienes Katrīnas favorīts Valerians Zubovs. Katrīna uzzinājusi un likusi izrēķināties ar abiem. Meitene, izmesta pa logu, nositusies. Kopš tā laika viņa klīstot pa pili, meklējot mūžīgo mieru.
Teika vēsta, ka Ēdoles pils pirmā īpašnieka Ulriha Bēra mazdēli Johans un Frīdrihs samīlējušies vienā skaistulē, Dundagas barona Maidela meitā, Sibillā. Reiz brāļi sastrīdējušies tik ļoti, ka Johans nodūris brāli . Telpas siena bija nostašķīta asinīm . Johans mēģinājis asins traipu nomazgāt. Pēc slepkavības Johans apprecējis Sibillu. Kādu dienu viņš iepazīstinājis Sibillu ar pili un ievedis arī istabā, kur notikusui slepkavība. Uz sienas rēgojies asins traips. Savas vainas izpirkšanai Johans vēlējis uzcelt baznīcu . Viņš bija noteicis, ka tad, kad viņš nomirs, lai viņu apglabājot zem uzceltās baznīcas durvju sliekšņa. Asins traipa vietā 19.gs. uzmūrēts kamīns, bet Sarkanā istaba pastāv vēl šodien. Sibilla klīstot pa pili zaļi tērptas jumpravas veidolā.
Vēstures fakti liecina, ka Sibilla nav bijusi vis Dundagas barona meita , bet sieva.
Reklāma
Pirmais pasaules karš. Jaunmoku pilī bija apmetusies kāda vācu karaspēka daļa. Pils toreizējo īpašnieku fon Ungernu - Šternbergu ģimenes bērnu auklīte , jaunā un skaistā Dorīte esot iemīlējusies kādā no štāba virsniekiem. Mīlestība bijusi abpusēja, taču jaunais virsnieks aizklīdis kara ceļos, atstādams Dorīti mātes cerībās . Meitene, palikusi viena, izmisumā noslīcinājusies pils dīķī. Darbinieki stāsta, ka pils telpās jūtamas gan stiprākas, gan vājākas vibrācijas. Domā, ka nelaimīgās meitenes gars apmeties mansardā - starp griestiem un jumtu. Dorīte esot labsirdīgais spoks un nevienam pāri nedara.
Vien drupas ir liecinieks tam, ka reiz te bijusi Rēzeknes pils. Šeit vienmēr ir paticis spēlēties bērniem. Tas noticis pirms otrā pasaules kara. Kā vienmēr bērni spoku stundā - viskarstākajā dienas laikā atkal sapulcējušies pie drupām. Pēkšņi drupās parādījusies baltās drānās tērpusies skaista sieviete ar izmazgātu drēbju saini. Sieviete devusies pa pilskalnu lejā uz upi skalot drēbes. Tad sākusi gauži raudāt. Bērni nobijušies un aizbēguši. Vēlāk kāda veca tantiņa stāstījusi, ka baltā sieviete bijusi apburtā pils īpašniece Rūzeņa, kas gaidot kādu , kas viņu spētu atpestīt no burvestības.
Arī Šlokenbekas spoku jaunava klīst sava mīļotā pavadībā. Pils īpašnieka - barona fon Rekkes dēls saticies ar savu iemīļoto uz dzirnavju dambja. Barons uzzinājis un steidzies uz dambi, lai meiteni nošautu, taču jaunieši, nojauzdami briesmas, sadevušies rokās un ielēkuši ezerā. Barons licis dēla bojāejas vietā uzcelt pieminekli, kurā iekaltu uzrakstu Matiass 1867. Piemineklis vēl esot saglabājies. Tas ir atrodams iepretī dzirnavām krūmos. Jaunlaulātie mūsdienās bieži atrod ceļu uz šo vietu, lai nelaimīgo mīlētāju piemiņas vietā noliktu ziedu.
Reklāma
Jelgavas pilī ir pat vairāki spoki. Viens no tiem Baltā dāma, kas it kā esot bijusi hercoga Ernsta Johana Bīrona radiniece, kuru tēvs gribējis apprecināt ar kādu bagātnieku, taču meitenes iemīļotais bijis vienkāršs puisis. Abi jaunieši nolēmuši bēgt, taču hercoga kalpi tos panākuši un puisi nošāva, bet jaunavu iemūrēja pils sienā. Viņai neesot miera . Viņa klīst pa pili.
Sēlijas pērle - Gārsenes pils. Barons fon Budbergs 1907.gadā kā veltījumu un pateicības dāvanu savai pāragri mirušajai sievai Ģertrūdei Vorsai uzcēla jaunu, plašāku baznīcu ar krāšņu iekšējo koka apdari. Tai pat laikā tika celta arī baronu dzimtas kapliča, kas devusi vielu daudzām teikām. Kad kapliča bijusi gatava, barons paspēja pirmās sievas mirstīgās atliekas pārapbedīt kapličā. Drīz arī pats barons nomira. Barona otrā sieva negribēja, ka vīrs tiek apglabāts blakus baronesei Ģertrūdei un pavēlēja viņas mirstīgās atliekas pārapbedīt atpakaļ Gārsenes kapos. Kopš tā laika baroneses Ģertrūdes dvēsele nevarot atrast mieru un Zilās dāmas veidolā iemitinājusies pilī, kur pavadījusi daudz jauku brīžu.
Arī 13.gadsimtā celtajai Dundagas pilij ir savs spoks. Leģenda stāsta, ka rūķīšu karalis lūdzis baronam atļauju nosvinēt pilī kāzas ar noteikumu, ka neviens no pils iemītniekiem nedrīkstot novērot kāzu norisi. Kā vienmēr, atrodas kāds, kas noteikumu neievēro. Barona māsa gribējusi tikai drusku palūkoties, taču rūķīši pamanījuši un kāzas pārtraukuši. Meitenei tika piespriests bargs sods - dzīvu iemūrēt pils sienā. Tagad viņa Zaļās jumpravas veidolā klīstot pa pils telpām.
Tev patiks šie raksti
ļoti interesanti bija lasīt 
