Gribēju uzrakstīt spoku stāstus. Tie nav īsti, bet manis pašizdomāti. Ja ir kāda kļūda, saki, bet lūdzu, neesat pārāk kritiski. :)
Spoku/ baisu priekšnojautu stāsti.9
171
7
1. Baisā nāves priekšnojauta.
1. Man bija 10 gadi. Es dzīvoju kopā ar mammu, vecotēvu, māsu un mammas draugu. Kādu dienu skolā, Latviešu valodas skolotāja lika uztaisīt savu cilts koku. Es atnācu mājās, un pateicu to mammai. Viņa neko īpašu neteica, tikai pateica lai pacenšos uzzīmēt tuvākos radus. Es māsai pateicu, un viņa man uz lapas aptuveni uzzīmēja kā tas varētu izskatīties. Es aizgāju pie galda un izdzēsu vecātēva lauciņu ar viņa vārdu. Es mammai to parādiju, kad pabeidzu, un viņa prasīja kur vecaistēvs, bet es atbildēju: "Nevaig viņam tur būt. Drīz pati uzzināsi kapēc, '' un aizgāju. Māte bija pārsteigta ka es tā saku, bet neko neprasija. Nākamajā dienā gāju uz skolu. Skolotāja manu ģimeni ļoti labi pazina, un arī prasija to pašu. Es atkal atbildēju: "Nevaig viņam tur būt. Drīz pati uzzināsi kapēc, '' pastāstiju par savu ģimeni un aizgāju vietā. Kad biju mājās, mamma paziņoja ka vecātēva vairs nav. Es to zināju, ka tā būs, bet es viņu nenogalināju vai neizdariju...
2. Lācītis.
2. Es piecēlos pa nakti, pulksten 1:00 , briesmīgajā nakts stundā, kā saka. Es gāju uz virtuvi, jo gribēju dzert un dzirēju čīkstoņu. Man blakus bija spogulis, es ieskatijos tajā un redzēju ko melnu, tādu kā cilvēka siluetu. Es nobijos, un aizskrēju uz istabu. Kad es biju istabā, manā gultā gulēja mirušās vecmammas rotaļlieta, lācītis. Es lēnām piegāju tam klāt, jo es to nebiju tur likusi. Tas nedaudz pakustējās, bet es nekritu panikā un ieslēdzu gaismu. Lācītis tur nemaz nebija. Es nopūtos un izslēdzu gaismu, bet kad pieāju pie gultas viņš atkal tur atradās. Es paskatijos uz galda, bet tur viņa nebija. Kad es paskatijos uz gultu, tas sāka lēnām kustēties un radīt čīkstošas skaņas, kādas es dzirdēju virtuvē. Es biju ļoti nobijusies, un aizgāju gulēt ar ieslēgtu gaismu.
Reklāma
Nākamajā rītā es to visu pastāstiju mammai, bet viņa teica ka lācītis palika pie vecmammas zārkā, kā viņas piemiņa. Es biju ļoti pārsteigta, un aizgāju uz morgu un aizmesu omai ziedus. Es dzirdēju čīkstoņu, un domāju ka to rada lācītis, no vienas puses tas mani biedēja, bet no otras mierināja, jo tad es zināju ka tas ir zārkā. Pa nakti, es gribēju iet gulēt, jo bija pazudusi elektrrība un nebija ko darīt. Gultā bija lācītis. Nevarēja ieslēgt gaismu, tapēc es biju panikā. Es apstājos pie durvīm, lācis pacēlās un es redzēju melno siluetu. Es tajā varēju saskatīt omas seju. Es nobijos, un uzlēju oranžo sulu abiem virsū. Vecmammai izgaisa seja, pēc tam viss pārējais ķermenis. Parādījās gaisma (nejau es nomiru :D) , un uz galda bija lācītis, mitrs, ar oranžo sulu.
BOO, baidies! Nu tā, liekat plusus, ja nepatīk neliekat neko, galu galā šie ir mani pirmie spoku stāsti. Rakstat komentārus ko pielabot, tikai latviešu valodā, angļu nesaprotu! ;)
Tev patiks šie raksti
