Spoku Kuģi9

Spoku kuģi bija un ir reāli - viduslaikos jūrās bieži peldēja kuģi, kuru apkalpi bija nonāvējis mēris, cinga vai kāda cita slimība, bet kuģi bez kursa, kapteiņa un mērķa turpināja ceļu.

Spoku kuģi ir fenomens, kas sastopams arī mūsdienās. Tie iedvesmojuši daudzu leģendu tapšanu un no tām pazīstamākā ir stāsts par Klīstošo holandieti - kuģi, kura kapteinis par dieva zaimošanu tika nolādēts. Lāsts noteica, ka Holandietis mūžīgi klīdīs pa pasaules jūrām un nekad nedrīkstēs piestāt krastā. Dažos stāstos tiek minēts arī kapteiņa vārds, bet tas atšķiras - kapteinis varētu bijis kāds Bernards Foke, Hendriks van der Dekens vai pat bēdīgi slavenais Deivijs Džounss

pasaulē tiešām pastāv kuģi, kas klīst pa jūrām un kuru pastāvēšana ir apstiprināta. Drosmīgākie ceļotāji var mēģināt kādu no tiem atrast. Viens no šādiem kuģiem ir šoneris Lady Lovibond, kas 1748. gada 13. februārī avarēja Goodwin Sands sēkļos uz austrumiem no Kentas pilsētas Anglijā.

Pazīstams ir arī spoku kuģis Arktikā - tas ir kravas kuģis Baychimo, kas 1931. iesala ledū. Kuģa komanda tika izglābta, bet kuģis nogrima. Liels bija pārsteigums, ka pēc dažām dienām tas atkal atradās 72 kilometru attālumā no avārijas vietas. Pēc diviem gadiem tas jau bija 480 kilometru attālumā. Pēdējo reizi Baychimo redzēts 1969. gadā Boforta jūrā pie Aļaskas.

pašas pirmās drošās ziņas par spoku kuģiem atrodamas jau seno islandiešu sāgās.

Savukārt tvaikonis SS Valencia saistīts ar patiesi šaušalīgi leģendu - kuģis nogrima 1906. gada 22. janvārī netālu no Kanādas krastiem pie Vankūveras salas. Kuģim grimstot, iestājās panika un pasažieri patvaļīgi ieņēma glābšanas laivas, kas pārlieku lielā pasažieru skaita dēļ apgāzās vai nevarēja tikt nolaistas ūdenī. Tikai vienai no laivām izdevās attālināties no kuģa. Kuģis nogrima un līdz ar to arī 136 no 173 pasažieriem. Dažus mēnešus pēc nelaimes sāka klīst runas par pirmajiem spoku stāstiem - kāds zvejnieks vēstīja par kādu glābšanas laivu, kurā atradušies astoņi skeleti. Citi bija redzējuši avarējušu tvaikoni, kura apkalpe pūlas iesēdināt glābšanas laivās pasažierus...

Senie normāņi ticēja, ka pa jūru klejo drakari – laivas, kuras vada mirušo dvēseles – jūras valdnieka sūtņi. Saskaņā ar vikingu tradīciju mirušos tautas brāļus – «jūras kēniņus» – apglabāja kopā ar to drakariem un ielaida jūrā. Sastopot bēru laivu, vikingi meta jūrā ēdienu un dzērienu, jo ticēja, ka tas nepieciešams mirušā dvēselei.

Ir daudz, dažādu nostāstu un nav pierādījumu vai tas viss ir patiesība, taču daudzi cilvēki to vēlas pārbaudīt un izzināt