Pirms 2 mēnešiem ciemojos pie savas labākās draudzenes. Viņas ģimenei jau vairākās paaudzēs pieder māja kurā kādreiz bija viesnīca. Kara laikā viņa tik konfiscēta un tās pagrabos izveidoja nelielu cietumu. Pēc kara, protams, šī māja tika atgūta un pavisam neilgi vēlā sākās īstas problēmas. Bija dzirdami dažādi trokšņi un bija pat gadījumi kad varēja redzēt reālus cilvēkus, taču tas viss vēl ir tikai tīrie ziediņi.
Māja ir celta aptuveni 1833. gadā un praktiski nav mainījusies no sākotnējā izskata. Es šajā mājā biju 1 reizi, jo iepriekš draudzene dzīvoja pilsētā, bet uz šejieni pārcēlās pēc vecmammas nāves. Kad es ierados mani sagaidīja draudzenes tēvs un mēs devāmies uz māju. Ierodoties mājā mani pārņēma dīvaina sajūta, ka laiks ko te pavadīšu visnotaļ būs ļoti interesants. Jau pirmās dienas vakarā sākās spoku nedarbi.
Vakarā mēs sēdējām dārzā un svinējām manu un draudzenes 20-to dzimšanas dienu. Kā jau pieņemts cepām sašliku apspriedām uz kuru koledžu iesim mācīties un tā tālāk kā jau ierasts svinot ģimenes lokā. (Viņās ģimene ir pieņēmusi mani kā savu meitu.) Pēc svinībām un garā ceļa līdz draudzenei es biju pamatīgi nogurusi un gribēju doties gulēt. Mana istaba atradās blakus draudzenes istabai un abas savienoja lielas melnkoka durvis. Kad devos gulēt mani neviens nebija brīdinājis par spokiem, kas mēdz uzdarboties pa nakti, un tā nu es ielīdu gulāt un uzreiz arī aizmigu. Mani pamodināja spalgi spiedzieni. Sākumā es nesapratu, kas ir noticis, jo biju pamatīgi samiegojusies, taču kad sapratu, ka tas nāk no draudzenes istabas, tūlīt skrēju turp. Tikko mēģināju atvērt durvis, izrādījās, ka viņas ir tik smagas, ka man jāpielieto gandrīz viss spēks, lai pavērtu viņas. Vakarā kad draudzene bija devusies uz savu istabu caur manējo viņa tās durvis virināja ļoti viegli. Kad beidzot biju tikusi draudzenes istabā pamanīju viņu iespiedušos stūrī. Visa istaba bija izvandīta un pie griestiem karājās gan grāmatas gan spilveni un gaiss bija svilinoši auksts. Varēja redzēt savu dvašu. Viņa tūlīt pieskrēja pie manis un nevaldāmi raudot paslēpās aiz manas muguras. Visu šo laiku man likās, ka es murgoju, taču tad atvērās istabas otras durvis, kas veda uz gaiteni un pa tām ienāca draudzenes vecāki. Viņas tēvs lika viņiem sekot. Mēs 4 aizgājām uz bibliotēku. Un tad arī man tika izstāstīts, ka šajā mājā ir nopietnas problēmas ar spokiem. Lai gan draudzene bija pieradusi pie neredzamajiem iemītniekiem kaut ko tādu viņa piedzīvoja pirmo reizei. Tēvs stāstīja, ka šeit ir ļoti daudzi miruši. Esot pat aizdomas, ka kara laikā spīdzinātie un nogalināties esot tepat arī aprakti. Viņi esot gribējuši māju pārdot, taču vecmāmiņa testamentā iekļāvusi, ka viņi to drīkstēs darīt tikai tādā gadījumā, ja būs nodzīvojuši tur ne mazāk kā 15 gadus. Mana pirmā reakcija bija nevaldāmi smiekli. Es no tiesas gribēju ticēt, ka tas viss ir joks, ko viņi man bija izstrādājuši, lai pabiedētu. Taču kad sapratu, ka es smejos viena pati uzreiz aprāvos. Tētis ar mammu par laimi nedusmojās uz manu reakciju, jo labi zināja, ka es neticu tam ko pati neesmu redzējusi un aptaustījusi un tad vēl pameklētu zinātnisku izskaidroju tam visam. Mans pirmais ierosinājums bija garu izdzinējs ja jau nevar ar viņiem sadzīvot, taču tētis teica, ka to jau ir izmēģinājuši neskaitāmas reizes un tik un tā nelīdz. Pārāk daudz esot garu un daži esot visai spēcīgas būtnes, kas spēj ne vien parādīties un pārvietot dažādas lietas, bet pat esot iespēja viņiem pieskarties. Man tam visam bija grūti noticēt. Likās kā šausmu filmā.
Dīvainā kārtā pāris nākamajās dienās nekas īpašs nenotika. Laiku pa laikam varēja ievērot, ka ir pārvietotas dažādas lietas drēbes skapī bez mitas pazuda un parādījās pilnīgi svešas tad atkal bija atpakaļ manējās. Pēc 3 dienām bija paredzēts, ka es ar draudzeni atgriezīsimies pilsētā, jo tuvojās eksāmeni un bija jāgatavojas. Pēc pusdienām es ierosināju draudzenei pastaigāt pa māju un papētīt veco interjeru. (Mani vienmēr tas ir interesējis, turklāt dienas laikā mājā likās viss kā pienākas un mierīgs.) Mēs bijām izstaigājušas gandrīz visu māju, kad tikām līdz istabai, kurai durvju atslēga bija aizmetināta un no ārpuses logi esot aizsisti ar dēļiem. Pēc draudzenes stāstītā to esot izdarījis viņas 3 pakāpes vectēvs. Taču iemesls kāpēc viņš to ir izdarīji tā arī nav zināms. Es ierosināju, ka varētu mēģināt atvērt tās durvis un paskatīties, kas tur ir iekšā, taču draudzene nebija tik pārliecināta, ka to vajadzētu darīt. Viņas tēvs arī bija gribējis tās durvis atlauzt taču nevarēja saņemties, jo tikko viņš tuvojās istabai ar instrumentiem tā tūlīt sākās pamatīgi trokšņi no iekšpuses un mēbeļu bīdīšanās. Arī gaitenī gaisma sākusi slēgties iekšā un tad atkal ārā. Protams, vēlāk gan es pierunāju tēti durvis tomēr atvērt, jo mana ziņkārība bija pārāk par visu. Mēs ar tēvu noņēmāmies vairāk kā stundu, kamēr tās durvis beidzot bija vaļā. Iegājuši iekšā sākumā neko neredzējām, kamēr atradām gaismas slēdzi. Protams, slēdzot gaismu, viņa neieslēdzās, jo nevienā lampā nebija spuldzītes. Kamēr mamma aizgāja pakaļ spuldzītēm mēs ar draudzeni un viņas tēvu nolēmām mēģināt atbrīvot logus no dēļiem. Kad mums tas bija izdevies atklājās ļoti neticams skats. Istaba bija visai liela, lai gan mājas plānojumā tā tika uzrādīta krietni mazāka. Pati istaba bija visai dīvaini iekārtota likās, ka mēs būtu iekļuvuši 15. gadsimtā. Pie sienām karājās gleznas, zem kurām bija rakstīti vārdi un uzvārdi, pēc pirmajiem momentiem šķita, ka tas ir kā sava veida cilts, koks, taču tikai tad nāca apskaidrība. Pie mājas ir visai paliels parks un tā rietumu pusē ir ģimenes kapi. Kad vecmamma bija dzīva viņa minēja, ka gandrīz visa dzimta bija iznīcināta, jo kad šajā mājā atvēra viesnīcu kādā naktī uzbruka zagļi un gandrīz visus nogalināja, dzīva palika vien viņas priekštece, kura bijusi stāvoklī un esot paslēpusies kad izdzirdējusi klaigas un raudas. Tikai pateicoties viņas instinktam viņa bija palikusi dzīva un dzimta turpinājusies. Apskatot tuvāk gleznas likās aizraujoši redzēt kādi izskatījās senči un salīdzināt ar draudzenes ģimenes vaibstiem. Pēc neilga brīža draudzenes tēvs izdvesa neizprotamu skaņu, kad pagriezāmies pret viņu ievērojām cik bāls viņš izskatījās. Draudzene bija tuvāk viņam un tika pirmā klāt, un tūlīt arī viņa nobālēja, kad biju piegājusi arī klāt, es jutu kā man sareibst galva. Tēvs bija atradis gleznu, kurā bija 2 jaunas meitenes, kas izskatījās uz mata kā mēs ar draudzeni un abas atradās uz zirgiem. Ar jāšanu gan nodarbojos es viena, jo draudzenei ir bail no zirgiem. Pēc šī atklājuma mājā iestājās dīvains klusums. Visas atlikušās brīvdienas un pat vēl tagad gari pa retam darbojās manāmi, vienīgā ko var bieži redzēt un dzirdēt ir kāda sieviete, kas kara laikā bija ieslodzīta pagrabā un spīdzināt visos veidos kādos vien varēja iedomāties cilvēka smadzenes. Viņa bija mirusi mokošā nāvē, bet īpašas problēmas par laimi nesagādāja. Vēl tagad to visu pārdomājot es cenšos atrast zinātnisku izskaidrojumu tai nedēļai ko pavadīju draudzenes lauku mājā. Un vēl ar vien liekas, ka tas bija liels joks...