Spoki un citi gari (Part 2)8

Anglija – spoku, elfu un magu zeme

Vecās Londonas centrā bieži parādās Annas Boleinas, karaļa Henriha VIII mīļotās sievietes, spoks. Pēc bendes prasmīgi paveiktā darba Tauera drūmajās telpās viņas gars atdalījās no miesas. Henriham VIII patika visas neuzticamās sievas nodot bendes cirvja darbības zonā.

Viduslaiku angļu pils bez spoka – tā nav angļu pils. Ar baisiem spokiem īpaši slavena ir Menas sala, ko par savu pastaigu vietu izvēlējušies ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku spoki. Kur meklējamas Anglijas mistisko notikumu saknes?

Inklingi – ceļš pie būtības

Ar ko gan citu pasauļu iemītniekiem pievilcīga šķiet miglainā Albiona? Izrādās, ka Britānija atrodas spēcīgu magnētisko plūsmu krustpunktā. Ja to asociējam ar elektrisko strāvu, tad runa ir par augstspriegumu. Pietiek ar mazāko sakrātās enerģijas izlādi, lai atvērtos vārti uz paralēlām pasaulēm. Vieta, kurā krustojas dažādas pasaules, ezotērikā tiek apzīmēta ar skaitli 0,14. Ja pie tā pieskaita skaitli 3, kas apzīmē mums ierasto telpas dimensiju skaitu, tad iegūstam 3,14 – slaveno skaitli p, kas izglītoto seno ēģiptiešu vidū tika uzskatīts par dziļu zināšanu skaitli.

Nav nejauši, ka tieši Anglijā, Oksfordā, radās inklingu literatūras grupa, kuru iespējams tulkot kā «iedziļināšanās būtībā» vai arī «kaut kas parādījies, neuztverams». Gan viens, gan otrs tulkojums apstiprina inklingu – Džona Tolkina, Čarlza Viljamsa un Klaiva Luisa – radošo darbību. Viņu slavenās grāmatas «Gredzenu valdnieks», «Citas pasaules», «Narnijas hronikas» ir ieguvušas popularitāti vairākās valstīs. To varoņi visnegaidītākajā veidā, piemēram, caur platīna skapi, nokļūst citā realitātē, kura reaģē uz vissīkāko gara kustību. Inklingu radošā spēka maģijas rezultātā lasītājs, pats sev nemanot, kļūst par ceļotāju elfu, kentauru, senu svētvietu pasaulē, tādā veidā pietuvojoties būtības lielajam noslēpumam. Grāmatu par «iedziļināšanos būtībā» fenomenālie panākumi vedina uz domām, ka cilvēkam, lai nokļūtu saskarsmē ar paralēlām pasaulēm, nebūt nav jādzīvo vietā, kura pēc ezotēriķu teorijas tiek apzīmēta ar skaitli 0,14.

Pēc zināšanām uz Indiju un Tibetu

Uz jautājumu – kāda ir angļu raksturīgākā īpašība, gandrīz ikviens atbildēs – noslēgtība un tradīciju ievērošana. Var vēl piebilst, ka angļiem piemīt savu īpatnību apzināšanās. Ja anglis (skots, īrs vai velsietis) posīsies ceļā uz Itāliju vai Franciju, viņš sacīs, ka brauc uz Eiropu. Un diezin vai tas ir izskaidrojams tikai ar «salas sindromu».

Saskaņā ar ezotēriskajām tradīcijām, Britānija ir daļa no kādreiz nogrimušās Atlantīdas. Tātad britiem zināmā mērā piemīt augstas enerģijas, ko viņi ir mantojuši no dižajiem senčiem. Šīs enerģētiskais potenciāls palīdzēja angļiem radīt milzīgu impēriju, jo Britānijas pārvaldījumā savulaik bija arī Indija un Tibeta. Ko gan angļi meklēja tādā tālumā?

Angļu-sakšu koloniālo iekarojumu mērķis slēpās ne tikai savu teritoriju paplašināšanā, bet arī misijā, lai savienotos ar savām ģenētiskajām un vēsturiskajām saknēm. Indijā atradās un atrodas neredzamas bagātības – ezotēriskas zināšanas par pasaules radīšanu un cilvēka patieso uzbūvi. Šīs zināšanas glabā daži gudrie no Ariavartas, seno ariju valsts, no kuras cēlusies pamata vai piektā rase. Savukārt Tibetā, kā zināms, dzīvo daudzi diži izredzētie. Par nepārtrauktu saikni ar viņiem liecina tas, ka, saskaņā ar ezotērisko literatūru, Skotijas kalnos dzīvoja un, iespējams, dzīvo viens no cilvēces Skolotājiem, bet Londonas apkārtnē kādreiz pastāvējušajai Himalajiešu brālībai bija savi noslēpumi. Tātad angļu tieksme pēc visa veida mistikas, masonu, teosofu un citu ložu dibināšana nav dzīšanās pakaļ modei, jo tai ir daudz dziļākas saknes. Fakts, ka šādu organizāciju biedri bija vistitulētākie Albionas iedzīvotāji, ieskaitot Velsas princi, liecina pats par sevi. Interesanti, ka Klaiva Luisa kristīgais pasaules uzskats netraucēja viņam būt par rozenkreiceru ložas «Zelta ausma», kurā sastāvā bija arī daudz magu, biedru.

Avollonas Māšu Ordenis

Maģija Anglijā ir tikpat parasta lieta kā spoki, kaut arī tā nav pieejama ierindas iedzīvotājam. Sensenos laikos izredzētas sievietes apvienojās «Avallonas Māšu Ordenī». Vairākos avotos Avallona ir ar burvestībām un mītiem bagāta ķeltu zeme. Avallonas mātes pārvaldīja dziedniecību, maģiju un gaišredzību. Taču 563. gadā Britānijā sākās šādu organizāciju iznīcināšana. Ar sv. Kolumbusa gādību no Avallonas grēdas virsotnes tika «noslaucīta» akmens svētnīca. Kristiešu šaurajā redzeslokā Avallonas Mātes tika pārvērstas par burvēm, kuras ar savām zināšanām un māku spēja ietekmēt dabā notiekošos procesus un no kurām labāk turēties tālāk.

Taču īstā maģija ir atrodama Zemes slēpto spēku izzināšanā, un dažādos būtības avotos, kas ir dziļāki gan par dzīvi, gan par nāvi. Līdz pat šim brīdim Anglijā dzīvo daudz raganu un burvju, iespējams, ka to ir vairāk nekā jebkurā citā vietā, bet jau minētajā Menas salā ir izveidots Maģijas muzejs. Par Britānijas burvju spēku vēsture ir saglabājusi vairākus faktus, kas liecina par angļu magu tradīcijām. Pirmais attiecas uz laiku, kad Jūlijs Cēzars gribēja iekarot Britāniju un Galliju. Viņa leģioni nodrebēja druīdu priekšā, kuri neļāva iebrucējiem iekļūt valstī. Otrreiz raganas un burvji aizsargāja savu valsti no spāņu kara armādas iebrukuma, kura nogrima, kad pēkšņi un negaidīti sacēlās vētra. Trešoreiz Anglijā netika ielaists Ādolfs Hitlers. 1940. gadā kļuva zināms par vācu karavīru iebrukumu no jūras puses. Visas valsts burvji sapulcējās piekrastē un ar apvienotas garīgās enerģijas spēku iedvesa Hitleram domu nerealizēt šo ieceri.

Tāds spēks slēpjas Atlantīdas pēcteču, elfu, magu un spoku zemē.

Šausmu māja

Amerikāniete Šerila Ferna apgalvo, ka viss sācies, kad viņa puķu pušķim noplūkusi dažus ziedus, kuri auguši līdzās kapsētas sienai. Viņa uzskata, ka līdz ar to mājā atnācis ļaunums.

Māja, kurā dzīvo Fernu ģimene, viņiem patikusi jau sen, neskatoties uz to, ka tā atrodusies blakus kapsētai. Pagalmu, kurā spēlējas bērni, no cilvēku pēdējās atdusas vietas atdala tikai akmens siena, pie kuras aug lauku puķes.

Šerila stāsta: «Kad noplūcu šīs puķes, tad visā ķermenī sajutu aukstumu. Kopš tā brīža mūsu ģimenes dzīve pārvērtās ellē».

Kādā naktī Šerila un viņas dzīvesbiedrs Džeks pamodās no dvēseli plosošiem kliedzieniem. Tūdaļ abi skrējuši uz meiteņu istabu, kuru durvju rokturis griezās ap savu asi un spīdēja ar sarkanu gaismu. Pēc neparasta trokšņa sadzirdēšanas Džeks izspēra istabas durvis. Bērni bija paslēpušies zem gultām un raudāja, bet viņu rotaļlietas lidoja pa visu istabu un sitās pret sienām ar tādu spēku, ka leļļu galvas plīsa uz pusēm, bet mīkstās rotaļlietas sadalījās mazos gabaliņos. Nakts bija šausmu pilna, taču nākamā diena bija tik mierīga, it kā viss būtu beidzies. Taču, lai būtu pārliecināti, ka arī turpmāk varēs gulēt mierīgi, Šerila un Džeks uzaicināja mācītāju, senu ģimenes draugu, tēvu Viljamu Merfiju. Viņš, svētīdams māju, skaitīja lūgšanas, no kurām jāpazūd ļaunajiem spēkiem. Pēc tā visa ģimene gatavojās doties pusdienot, taču pēkšņi sāka viļņoties grīda, priekšmeti atkal lidoja pa istabu, un tad notika pats šausmīgākais: tēvs Merfijs kļuva sarkans, un viņam trūka elpas. Viņa sejā parādījās skrāpējumi, kurus varēja atstāt asi nagi. Šerila ar vīru iznesa mācītāju no mājas svaigā gaisā un izsauca ātro palīdzību.

Ārsti gribēja noskaidrot, kāds dzīvnieks mācītājam uzbrucis, bet Merfijs klusēja: viņš zināja tā vārdu, taču nosaukt baidījās, lai viņu neuzskatītu par vājprātīgu. Policistu izmeklēšana, protams, nekādus rezultātus nedeva.

Pēc kāda laika Fernu ģimene vērsās pie vietējā novadpētnieka, kurš pavēstīja, ka šausmu mājā XIX gadsimtā dzīvoja kāds Elijs Abrams, kurš 1890. gadā nogalināja savu sievu un sešus bērnus. Tikai uz nāves gultas Abrams atzinās noziegumā. Tā rezultātā gan noziedznieks, gan nelaimīgie upuri tika apglabāti vienā kapsētā – tajā, pie kuras žoga Šerila noplūca puķes.

Baznīcā Fernu ģimenei paziņoja, ka šādos gadījumos palīdz atdalīta pārapbedīšana. Pēc pārapbedīšanas vēl nesen esošā šausmu māja kļuva par miermīlīgu mitekli.

Spoks ar degošām acīm

Jau vairāk nekā 200 gadus kāda kaķa spoks neliek mierā Jaunās Pasaules iedzīvotājus. Aculiecinieki stāsta, ka fantoms parādās gaisā, mierīgi iziet cauri sienām un aizslēgtām durvīm, turklāt tas ir redzēts nevis vienā konkrētā vietā, bet veselos trīs ASV štatos: Masačusetā, Konnektikutā un Ņujorkā.

Šī spoka vēsture ir šāda. Kaķa saimnieks atstāja dzīvnieku vecajā mājā, bet pats pārcēlās uz jaunu dzīvesvietu Ņujorkas štatā. Taču viņa māja nodega, un pats saimnieks aizgāja bojā. Kaķis pa to laiku meklēja saimnieka jauno māju.

Parapsiholoģijas doktors Toms Vero stāsta: «Kaķis uzstājīgi mēģina atrast cilvēku, kurš viņu pametis, taču nespēj to izdarīt: saimnieka nav, māja nodegusi. Dzīvnieks ir nolemts mūžīgiem klejojumiem pa pasauli.»

Kaķa spoku raksturo pētnieks: «Spokam ir rubīnsarkanas degošas acis un zili melna vilna. Uzbrukuma laikā viņa rīkle kļūst tik liela, ka varētu aprīt basketbola bumbu. Ar dvēseli satriecošu kaucienu viņš metas virsū upurim un pēc tam izgaist.» Šos novērojumus zinātnieks izdarījis, kad kopā ar palīgiem novērojis spoka parādīšanos.

XIX gadsimtā šis tēls bija visai populārs tautas vidū. Vecāki ar viņu baidīja bērnus, ja tie laikā vai savlaicīgi nevēlējās doties gulēt. «Viņš atnāks un izsūks no tevis garu», viņi baidīja bērnus.

1906. gadā ASV prezidents Teodors Ruzvelts pieminēja šo spoku, kad priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzstājās Masačusetas štatā. Viņš pat esot mēģinājis to sagūstīt: «Uz sekundes daļu es viņu biju satvēris rokās un turēju, taču viņš pazuda – it kā izgaroja gaisā», – sacīja prezidents.

Līdz pat šai dienai kaķis-spoks baida vienkāršos amerikāņus. Nekas uz viņu neiedarbojas: suņi, iespieduši astes kājstarpē, no viņa bēg, arī pie lūgšanām un mācītāju klātbūtnes ellīgais kaķis ir absolūti vienaldzīgs. Šo kaķi patiesi mīl tikai dzīvnieku aizsardzības organizāciju aktīvisti. Viņi pārliecināti apgalvo: «Kaķis visiem atgādina, ka slikta attieksme pret mazākajiem brāļiem nepaliek bez soda». Šķiet, ka daudzi amerikāņi to patiesi būs ielāgojuši, jo tikšanās ar šādu spoku nevarētu būt īpaši patīkama.

Spoku vajāšana Skotijā no senatnes līdz šodienai

Pazīstamajā Edinburgas pilī, kas ir slavena ar visdažādākajiem spokiem, visi gatavojās šo, laicīgajā zinātnē vēl neizskaidroto, parādību ķeršanai. Bija pienācis laiks tikt skaidrībā ar ēnām, kuras nerada reāls ķermenis.

Halucinācijas vai realitāte

Speciālistu grupai kopā ar diviem simtiem brīvprātīgo palīgu pils telpās vajadzēja uzstādīt lamatas, kurās bija jābūt ierīkotai attiecīgai zinātniskai aparatūrai, ieskaitot televīzijas kameras. Bet tālāk, kā paveiksies…

Tik liels «mednieku» skaits bija nepieciešams, lai bez pašas Edinburgas pils, kurā XVII gadsimtā tika ierīkots franču karavīru gūstekņu cietums, «medības» varētu notikt arī pazemē esošajā viduslaiku pilsētā. Tieši šajās vietās, saskaņā ar simtiem ziņojumu, gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji ne reizi vien ir redzējuši spokus.

Šīs «medības» vadīja profesors Ričards Vaismans no Hardforširas universitātes. Kopā ar speciālistiem-tehniķiem «mednieku» komandā piedalījās arī psihologi. Tik grandioza pasākuma uzdevums bija visnotaļ vienkāršs: noskaidrot, vai spokiem ir kāds sakars ar materiālo pasauli, vai arī viņi attiecas tikai uz cilvēka iekšējo pasauli. Ja runā vēl vienkāršāk: vai tās ir halucinācijas, vai realitāte.

Katram savi redzējumi

Desmit dienu ilgās «medības», kā jau tika gaidīts, nedeva viennozīmīgu atbildi: puse no eksperimenta dalībniekiem neko neredzēja, neko nedzirdēja un nesajuta neko neparastu. Otra puse saskārās ar tradicionālām spoku mītēšanās vietu parādībām: strauja temperatūras krišana, auksta gaisa parādīšanās, sveša skata sajušana. Un tikai daži brīvprātīgie, kuriem acīmredzot bija paaugstināta jušana pret šādām parādībām, sajuta nepatīkamus kontaktus ar citas pasaules pārstāvjiem. Vienam šķita, ka pie viņa rokas pielika kaut ko ļoti karstu. Otrs atradās sardzē un sajuta, ka tukšas telpas kaktā kāds smagi elpo. Citam spoki aiztika seju un raustīja aiz apģērba malām, bet viens no «medniekiem» sastapās ar spoku, kas bija tērpies garā ādas apmetnī. Vēlāk noskaidrojās, ka šo pašu radījumu tajā pašā vietā dažādos laikos ir sastapuši arī citi apmeklētāji.

Vēl viens no brīvprātīgajiem, pēc profesijas ārsts, paziņu lokā vēlāk atzinās, ka vienā no pagrabiem sastapis savu mirušo pacientu, kurš viņam draudēja un nolādēja viņu, solīdams noslēgt darījumus neizbēgamajā tikšanās reizē.

Darba grupa ar pieredzi

Starp brīvprātīgajiem bija arī kāds policists, kurš savu vārdu neizpauda. Viņa uzdevumos ietilpa nevis kārtības sargāšana, bet pieredzes iegūšana, kontaktējoties ar paralēlās pasaules iemītniekiem, jo, saskaņā ar statistikas datiem, arvien vairāk angļu vēršas policijā ar sūdzībām par nekārtībām, ko rada spoki un kustīgi gari. Lieta aizgāja līdz tam, ka kāds ārpusšīssaules iemītnieks sāka baidīt autobraucējus tieši uz šosejas. Policija uzskata, ka šajā vietā trako kāda uz ceļa bojāgājušā gars, bet tik un tā uzstādīja ceļu satiksmes noteikumos neparedzētu zīmi: «Uzmanību, spoks!».

Žurnālisti noskaidroja, ka Vaismana komandai spoku «medīšanā» jau bija iegūta pieredze – viņi jau strādāja Londonas Hemptonkortskas pils gaiteņos un pārejās. Neskaitāmi liecinieki vairāku gadu garumā ziņoja, ka regulāri redzējuši dāmu bez galvas. Vēsturnieki noskaidroja, ka tas varētu būt Ketrinas Hovardas, karaļa Georga VIII piektās sievas, spoks. Ketrinai 1540. gadā tika nocirsta galva. Taču pētnieku dežūru laikā dāma acīmredzot kautrējās parādīties tik nepievilcīgā izskatā. Pat «mednieku» uzstādītā daudzveidīgā aparatūra, ieskaitot automātiskās fotokameras, neko, izņemot caurvējus, nefiksēja. Tikai divās fotogrāfijās bija redzami nenosakāmas izcelsmes sarkani apļi.

Šoreiz Vaismana grupas «loms» bija daudz iespaidīgāks, un ieinteresētie pētnieki gatavojās nākamajām grandiozajām «medībām» jau pašā Londonas Tauerā. Pats metrs joprojām spokiem netic un nekādās «medībās» nepiedalās, jo kopš bērnības baidās no tumsas.

Kromvela valdīšanas laiks

Bet vienā no Dienvidanglijas pilīm spoku «medības» deva pilnīgi negaidītu rezultātu. Kromvela laikā pils piederēja vienam no karaļa pretiniekiem, un tās īpašnieks, iemitinājis pilī vairākus domubiedrus, kuri bija dabūjuši triecienus ar Kromvela dzelzs roku, gatavoja sazvērestību. Taču atradās nodevējs, un Kromvela sūtītā vienība aplenca pili un vēlāk to ieņēma. Kaujas laikā vienā no pils telpām tās saimnieks un viņa vienīgais dēls tika nogalināti. Sakarā ar to, ka citu mantinieku nebija, karalis Georgs VIII pili uzdāvināja kādai sev tuvu stāvošai personai.

Ilgu laiku iepriekšējā, nogalinātā saimnieka spoks pils apmeklētājiem tika izrādīts kā ievērības cienīga vieta. Pils viesi vēroja uz akmens grīdas esošo tumši brūno plankumu, kuru ne ar ko nevarēja notīrīt un kurš atradās tieši tajā vietā, kur mira vecais saimnieks.

Pēc daudziem gadiem – 21. gadsimta sākumā attāls jaunā saimnieka radinieks sāka slimot. Ārsti vienbalsīgi apgalvoja, ka viņš noteikti atlabs, savukārt viens no kalpiem redzēja jaunu spoku: pati nāve ar izkapti ielidoja pa pils logu, pārvietojās virs grīdas, kamēr nokļuva līdz iepriekšminētajam plankumam, kura vietā it kā izgāja cauri grīdai.

Kad par šo gadījumu uzzināja slimnieks, viņa veselība strauji pasliktinājās, un ārsti vairs nerunāja par optimistisku gala iznākumu.

Spoks atkārto savu ceļu

Viens no sirdzēja draugiem, kurš bija pabeidzis Kembridžu un kuram nebija sveša materiālisma teorija, pats personīgi nolēma pārbaudīt šīs baumas un palika nakšņot pirmā stāva zālē, kur tagad ir iekārtots ieroču muzejs. Vasarās no logiem ņēma ārā svina rāmjos ieliktos stiklus, lai mūžīgi mitrā telpa vēdinātos.

Tieši pusnaktī vērotājs ieraudzīja, ka no miglas, kas bija aiz loga, caur čuguna restēm pa logu ielidoja nāves spoks. Kapucē tērptās nelaimi vēstošās figūras ar neiztrūkstošo izkapti rokā spīdošās kontūras «pārpeldēja» telpu pusmetra augstumā virs grīdas, līdz sasniedza vēsturisko plankumu. Spoks «iegāja» tieši akmenī.

Profesors atklāj patiesību

Nākamajā dienā Kembridžas absolvents uzaicināja pazīstamu profesoru no Alma mater, un tagad jau divi liecinieki novēroja šo pašu fantasmagoriju. Turklāt profesors pievērsa uzmanību tam, ka, lidojot cauri logam, spoka figūra ir ievērojami deformēta, telpas vidū pieņem normālus izmērus, bet pēc tam atkal sāk deformēties. Kļuva skaidrs, ka tā ir projekcija. Kad «ķinītis» beidzās, augstu sienā tika atrasts caurums, no kura acīmredzot tas tika rādīts. Tika izsaukti kārtības sargi, un policisti-tehniķi no sienas izvilka programmējamu lāzeriekārtu. Iekārtai bija pieslēgts pulksteņmehānisms, kas to ieslēdza tieši pusnaktī.

Kļuva skaidrs, ka lāzerspoku radījis kāds no pils iemītniekiem. Policija nepieņēma versiju, ka tas ir tikai nevainīgs joks un ierosināja kriminālizmeklēšanas lietu par apzinātu iedarbību uz cilvēku, lai radītu viņam veselības traucējumus. Momentāni atlabušais saimnieks tūdaļ pārrakstīja savu testamentu.

Tātad tagad, 21. gadsimta sākumā, kad tehnikas attīstība sasniedz arvien augstāku līmeni, iespējams ir daudz kas, pat viltoti spoki.

Pats pirmais spoks pasaulē parādījās Anglijā. Šis apgalvojums īstam britam neradīs ne mazāko šaubu. Kur gan citur, ja ne Anglijā!

Tas, ka Anglija ir spoku dzimtene, ir tikpat skaidrs kā tas, ka Anglija ir arī pirmās lokomotīves, pirmā metropolitēna un pirmās pastmarkas dzimtene. Iespējams, ka tieši tāpēc Apvienotajā Karalistē pret spokiem izturas kā pret kādu sertificētu preci, pēc kuras tūristiem ir liels pieprasījums. Ne velti visi spoki, kuri kādreiz dzīvojuši senās pilīs, abatijās, mājās ar sliktu auru, ūdensdzirnavās, kapsētās un citās drūmās vietās, ir klasificēti, ierakstīti reģistros un pat enciklopēdijās, nemaz nerunājot par reklāmas bukletiem, kuri domāti asu izjūtu cienītājiem. Taču daži spoki ir iekonservēti speciālā lāzera iepakojumā. Ir pat tālruņa numuri, uz kuriem piezvanot, var sarunāt, ka jums «atkonservēs», tas ir parādīs vislabākajā izskatā jebkuru no šobrīd pieejamajiem spokiem.

Starp citu, saskaņā BBC NEWS paziņojumu angļu pētnieki ir eksperimentāli pierādījuši, ka spoki reāli eksistē, tikai... iekšā mūsos pašos.

Nav jābrīnās par to, ka nopietni zinātnieki pēkšņi sāka interesēties par tik eksotisku problēmu. Ja Anglijā spoks nav realitāte, tad parādība, kas ir ļoti tuva tai. Daudziem tā ir realitāte bez jebkādām ierunām, jo no viduslaikiem līdz mūsdienām par tikšanās gadījumiem ar citas pasaules būtnēm ir stāstījuši tūkstošiem aculiecinieku. Dažreiz šīs tikšanās ir beigušās traģiski, un tas ir fiksēts oficiālos dokumentos.

Tātad šī parādība tiešām eksistē. Bet vai tai var dot kādu racionālu skaidrojumu? Ar šī jautājuma izpēti sāka nodarboties Ričards Vaizemans un viņa kolēģi no Hartforširas grāfistes universitātes. Viņi veica eksperimentus, par kuru dalībniekiem kļuva simtiem brīvprātīgo, kuri ir apmeklējuši ar spokiem visbagātākās Anglijas vietas, tai skaitā arī Hemptonkourtu, kur tika izpildīts nāves sods Ketrinai Hovardai, kura bija piektā sieva mīlestības pilnajam Henriham Astotajam. Viņas ciešanām pārpilnais spoks bieži parādās pilī.

Interesanti, ka Annas Boleinas, kura bija nežēlīgā monarha otrā sieva, spoks ne reizi nav parādījies Tauerā - vietā, kur viņa tika sodīta ar nāvi. Iespējams tāpēc, ka šajā pilī no ķermeņiem tika atdalītas pārāk daudzas galvas, un, ja visi nelaimīgie klīstu pa gaiteņiem, tad var tikai iedomāties, kāda tur būtu grūstīšanās.

Ir zināms, ka eksperimenta izdošanās ir atkarīga no pareizi noformulēta uzdevuma. Brīvprātīgo uzdevums bija ļoti precīzs: fiksēt visu neparasto, kas notiek apkārt - soļu skaņu, pēkšņu auksta gaisa strūklu vai kāda klātbūtni, kas jūtama telpā. Vēl piedevām viss ir jāatzīmē ēkas plānā, kurā vietā kas ir noticis un cik spēcīgas bijušas šīs sajūtas. Tāpat pirms eksperimenta sākuma tās dalībniekiem vaicāja, ko viņi zina par šo vietu saistībā ar spokiem. Pēc katras pastaigas rezultāti tika sīki analizēti.

Nostāsti un leģendas akcentē vienu spoku īpatnību: viņi nestaigā pa visu pili, kurā mīt. Spokiem ir iemīļotas telpas, kurās viņus var satikt - vai nu tā ir istaba, kurā notikusi slepkavība, vai nu tie ir bēniņi vai gaitenis, kurā pie sienas piestiprināti senču portreti. Izrādās, ka tieši šajās vietās brīvprātīgie ir fiksējuši neparastas sajūtas. Tiesa gan «dzīvu» spoku neviens neredzēja. Iespējams, tāpēc, ka eksperimenti notika dienā. Taču arī tam bija sava jēga: maz kas var parādīties naktī, kad nervi ir saspringti, bet dienā viss visapkārt ir reāls, un, ja kāds sajūt kaut ko neparastu, tad tā tas arī ir. Pētījumu autori šos rezultātus interpretē tā, ka spoki ir reāli eksistējošas parādības, jo tie koncentrējas noteiktās vietās, kurās cilvēki sajūt kaut ko negaidītu. Taču šīm negaidītām sajūtām, kā likums, piemīt iebiedējošs raksturs, un to izraisa pilnīgi noteikti fiziski faktori.

Vietās, kur labpatīk uzturēties spokiem, tika veikti precīzi temperatūras, gaismas intensitātes un magnētisko lauku mērījumi. Vienmēr šie faktori nedaudz atšķīrās no rādītājiem citās vietās. Doktors Vaizemans secina, ka cilvēki neapzināti reaģē tieši uz šīm nobīdēm no normas. Viņi jūt, ka šeit ir «kaut kas nelāgs». Iztēle, kas nāk no bērnības līdz ar nostāstiem un leģendām, uzreiz «uzzīmē» spoku baltās drānās, kurš lūr aiz stūra. Un ausīs automātiski var sadzirdēt žvadzošu ķēžu skaņu.

To izskaidro arī tas, ka eksperimentā piedalījušies mediji precīzi nosaka «spoku istabas», iepriekš par tām neko nezinot. Taču tieši medijiem ir paaugstināts jūtīgums, kas viņiem ļauj reaģēt uz šo fizisko parametru mazākajām izmaiņām.

Protams, ka ne jau visi briti tic spokiem. Vislielākie skeptiķu argumenti norāda uz to, ka tikšanās ar spokiem notiek tikai tad, ja jau iepriekš ir zināms par to eksistēšanu. Tomēr veiktie eksperimenti apgāž šo apgalvojumu, jo vienādas sajūtas fiksētas gan tiem, kuri kaut ko zināja par konkrētās vietas vēsturi, gan tiem, kuri par to nezināja pilnīgi neko.

Atklāts paliek tikai viens jautājums: kāpēc senu māju un piļu atsevišķās istabās, gaiteņos un bēniņos pēkšņi mainās fiziskie parametri, kad visapkārt nekas līdzīgs nenotiek? Vai šīs izmaiņas iespaido iztēli vai arī tik tiešām paralēlo pasauļu spēki iedarbojas uz fiziskajiem faktoriem? Kur īsti ir cēlonis un kur sekas?