Spoki izsaka protestus
Polijas pilsētas Pšemislas senas pils spoki ir sākuši protesta akcijas. Vismaz tā apgalvo muzeja, kas izvietots pilī, darbinieki.
Pēc viņu stāstītā, tur visu laiku notiek anomālas parādības: noklaudz durvis, nočīkst palodzes, pati no sevis dziest un iedegas gaisma, aizveras un atveras krāni, bet no slēgtām istabām dzirdamas cilvēku balsis un ieroču graboņa. Aizgājis jau tik tālu, ka muzeja darbinieki atteikušies no nakts maiņām.
Anomālo parādību pētnieki, kuri pabija notikuma, vietā nonāca pie slēdziena, ka paralēlās pasaules būtnes protestē pret plānu, atvērt restorānu viņu mītnē. Lieta tāda, ka pils tika uzcelta izpostītas kapsētas vietā. Tās iemītnieki bija miermīlīgi pret muzeju, kura nedaudzie apmeklētāji uzvedās mierīgi un viņus netraucēja. Savukārt restorāns šādā vietā ir pārāk skaļa iestāde.
Spoki dzīvo savu dzīvi
Spoki – pēcnāves dubultnieki. Par viņiem ir ļoti daudz liecību, un sakarā ar to, ka viņus redz daudzus gadus, pat gadsimtus pēc «oriģināla» nāves, ir savdabīgs apliecinājums šim virsrakstam.
Daudzu tautu vēsturē ir sastopamas brīnumainas liecības par «dubultnieku» – cilvēku spokainu kopiju – parādīšanos. Kas ir šie «dubultnieki»? Daudzas tautas uzskata, ka cilvēkam piemīt divas dvēseles, viena no tām – precīza viņa kopija. Vairākas dvēseles cilvēkam ir novēlējušas arī Senās Ķīnas filozofijas skolas. Par to, ka cilvēkam ir divas dvēseles, pārliecināti bija arī Amerikas indiāņi. Priekšstats par divām dvēselēm eksistēja arī Senajā Ēģiptē. To var redzēt vairākos seno ēģiptiešu attēlos – Dievs, radot cilvēku, vienlaicīgi rada arī viņa dubultnieku.
Kur pazūd, kādos laukos aiziet spoks, kad viņš nav redzams apkārtējiem? Ja tas ir spoks, kas pastāv, cilvēkam esot dzīvam, vai viņš atgriežas sava «saimnieka» ķermenī? Un vai vispār cilvēks ir viņa saimnieks? Vai šis dubultnieks paliek dzīvot starp cilvēkiem, tikai ir viņiem neredzams? Varbūt viņš pārstāj eksistēt šeit un dodas aiz realitātes esošajos slāņos?
Par šādu, neatkarīgu spoku dzīvi liecina visai riskants eksperiments, ko veica pazīstamā Tibetas pētniece Aleksandra Devida-Nila.
Tibetas gudrības
Tibetas maģiskajās tradīcijās eksistē šādu dubultnieku-spoku prakse, kurus mēdz saukt par tulpiem. Tulpam piemīt konkrētā cilvēka āriene, un viņa uzvedība nav atšķirīga no oriģināla uzvedības manierēm un rīcības.
Devida-Nila raksta: «Tiek uzskatīts, ka šī prakse ir ļoti bīstama, ja cilvēks, kurš pie tās ir nonācis, nav sasniedzis augstu garīgo un intelektuālo redzesloku un pilnā mērā nepārzina tos psihiskos spēkus, kuri šī procesa laikā tiek izmantoti.
Tikko tulps pietiekamā daudzumā saņem nepieciešamo spēku, lai spētu spēlēt reālas būtnes lomu, viņš cenšas atbrīvoties no sava radītāja kontroles. Tas, kā liecina Tibetas okultisti, notiek gandrīz mehāniski, līdzīgi tam, kā bērns pamet mātes miesu, kad viņa ķermenis ir pietiekami attīstījies, lai spētu eksistēt patstāvīgi. Dažreiz šāds fantoms kļūst par dumpīgu dēlu, un tad notiek nežēlīga cīņa starp viņu un viņa radītāju, turklāt šajās cīņās fantomi bieži uzvar savus radītājus.
Tibetas magi stāsta par gadījumiem, kad tulps, kurš ir sūtīts ar kādu misiju, neatgriežas atpakaļ, bet sāk savus klejojumus kā pussaprātīga un bīstama lelle. Stāsta, ka tas pats var notikt, kad tulpa radītājs mirst. Fantoms pazūd vai nu sava radītāja nāves mirklī vai arī izzūd pakāpeniski, tāpat kā mirst ķermenis, kuram trūkst barības. Tajā pat laikā citi tulpi jau no paša sākuma var būt orientēti uz to, lai pārdzīvotu savu radītāju, un tiek radīti speciāli šim mērķim.»
Devida-Nila rada mūku
Atdodot godu savai «ikdienišķajai neticībai» un vēlēdamās pārbaudīt šos apgalvojumus, Devida-Nila nolēma pati veikt līdzīgu eksperimentu, lai šādai būtībai iedvestu dzīvību.
Devida-Nila turpina: «Es ieslēdzos un sāku veikt speciālus vingrinājumus, lai koncentrētu domas, un citas rituālas darbības. Pēc dažiem mēnešiem parādījās spokainais mūks. Viņa tēls pakāpeniski kļuva arvien skaidrāks un dzīvīgāks. Viņš kļuva par ciemiņu, kurš dzīvo manā istabā. Pēc kāda laika es pārtraucu savu noslēgšanos un kopā ar saviem kalpotājiem devos ceļā.
Mūks mums pievienojās. Neskatoties uz to, ka mēs visu laiku atradāmies ārā un sedlos veicām daudzas jūdzes, spoks neizzuda. Es pastāvīgi redzēju resno mūku. Bez manas komandas fantoms veica dažādas darbības, kas būtu pašas par sevi saprotamas cilvēkam, kurš ceļo. Ilūzija bija tīri vizuāla, bet dažas reizes es sajutu viņa tērpa vieglos pieskārienus, un vienreiz viņa roka pieskārās manam plecam.
Īpašības, ar kurām es domās apveltīju savu radījumu, pakāpeniski mainījās. Būdams dūšīgs un apaļīgs, viņš sāka izstiepties, viņa sejai parādījās melīgas un ļaunas iezīmes. Viņš kļuva nemierīgs un nekaunīgs. Vienu vārdu sakot, viņš vairs nereaģēja uz manu kontroli.
Reiz gans, kurš atnesa man sviestu, sastapa tulpu manā teltī un domāja, ka tā ir lama.
Man vajadzēja spoku likt mierā, lai viņš iet savu ceļu, taču es par to neizšķīros. Nevēlamā kompanjona klātbūtne man sāka iedarboties uz nerviem, sākās nepārtraukts murgs. Turklāt es gatavojos sākt ceļojumu uz Lhasu, un manam prātam vajadzēja būt mierīgam un brīvam no rūpēm. Es nolēmu fantomu izkliedēt. Tas izdevās tikai pēc sešu mēnešu ilgas cīņas.»
Tikšanās ar draugu
Nav grūti iedomāties arī to, ka eksperimentam varēja būt cits rezultāts. Devida-Nila varēja likt spoku mierā, pārstājot pievērst viņam uzmanību. Iespējams, ka tad tulps turpinātu savu neatkarīgo pastāvēšanu, kā starp cilvēkiem apmaldījusies būtne. Par to, ka šāds notikumu pavērsiens nebija izslēgts, Aleksandra Devida-Nila raksta, citējot citus tibetiešus.
Šādu tikšanos liecības ir zināmas. Lūk, viena no tām, kas tika pierakstīta Krievijā pagājušajā gadsimtā. Lieta notika provincē. Atbraucis pie paziņām personīgajā karietē un, likdams kučierim ierasties sarunātajā laikā, V. I. ciemojās daudz īsāku laiku, nekā bija paredzējis, un, aizejot nolēma noīrēt ormani, lai brauktu mājās. Pagāja dažas minūtes un, neskatoties uz lukturu vājo apgaismojumu, kas skopi izgaismoja ielu, pa kuru viņš brauca, V. I. ieraudzīja sava drauga stāvu, kas gāja pa trotuāru. Abi sajūsminājās par tikšanos. Ormanis tika momentāni apturēts, un paziņas, blakus sēdēdami, sāka dzīvīgu sarunu. Pie tuvākā pagrieziena V. I. Pēkšņi pamanīja, ka viņš ir viens…
Ko domāja dzejnieks?
Kā tas notika, viņš nespēja izskaidrot un bija stipri satraukts. Vēl lielākas bija V. I. šausmas, kad viņš saprata, ka šis draugs ir miris pirms daudziem gadiem, un viņš pats bijis bērēs. Nodomājis par halucināciju, V. I. vaicāja ormanim, vai viņš arī redzējis iekšā kāpjošo kungu. Ormanis bijis pārsteigts, jo apstājies pēc V. I. pavēles un redzējis, kā ratos iekāpj viņa paziņa. V. I. nespēja saprast, kā tas noticis, ka viņš bija aizmirsis par tik tuva drauga nāvi. Par vēl lielāku V. I. dzīves mīklu kļuva tas, ka šis aizmiršanās brīdis ilga tieši to laiku, kurā notika kontakts ar aizgājēju. V. I. jautāja, vai viņš sajuta rokas spiedienu un vai roka nebija auksta? V. I. atbildēja: «Roka bija silta. Rokas spiediens bija tieši tāds, kāds viņam bija, dzīvam esot, un vispār nekas nelika šaubīties par to, ka manā priekšā neatrodas dzīvs cilvēks.»
Līdzīgs fantoms, kurš parādās vai, iespējams, pastāvīgi dzīvo starp cilvēkiem, tiek uztverts kā cilvēks, kurš neatšķiras no viņiem pašiem.Neilgi pirms nāves Aleksandrs Bloks izteica šādus vārdus: «Pēdējā laikā par dažiem es nešaubīgi uzzināju, ka viņi neeksistē. Bet par nedaudziem es uzzināju to, par nedaudziem…»
Ko gan šajā sakarā domāja dzejnieks?
Tringas spoks
Neviens neapstrīdēs, ka pēc spoku daudzuma Angliju var uzskatīt par pasaules galvaspilsētu.
Anglijas pilsētas Tringas priekšpilsētā aculiecinieki bieži vien vēro spokainu siluetu, kurš tērpies XVIII gadsimta drānās. Šo spoku vietējie iedzīvotāji saista ar 1751. gadu, kad satrakojies pūlis piekāva un noslīcināja laulātu pāri – divus vecīšus, kuri tika apvainoti burvestībās. Tajā laikā burvestību tēma bija aktuāla, tāpēc šādas slepkavības notika visai bieži. Ne reti tika noslepkavoti arī pilnīgi nevainīgi cilvēki, par to vēsturē ir ne mazums liecību. Vēlāk šo slepkavu vadonis Toms Kollijs tika notiesāts un pakārts. Viņu karātavās, dzelzs būra iekšienē, atstāja vairākus mēnešus. Šis paraugsods spēcīgi ietekmēja vietējos iedzīvotājus.
Pēc nostāstiem tieši Kollija spoks arī parādās šajā vietā tā laika apģērbā vai arī melna suņa izskatā. Ne pats eksslepkava, ne arī melnais suns nevienam nekādu ļaunumu, izņemot morālo, nav nodarījis. Tagad, mūsdienās, no viņa jau reti kāds vairs baidās, lai gan tūristiem tikšanās ar to atstāj vērā ņemamu iespaidu.
Labestīgie augstkalnu spoki
Daudzas leģendas un nostāsti liek izdarīt secinājumu, ka spoki visbiežāk ir sastopami senās pilīs. Vairāki gadījumi liecina, ka arī dažos kalnos mīt pa savam spokam.
Kalnu spoki ir sastopami vairākās pasaules vietās. Protams, ka tie ir ieguvuši savus vārdus. Turklāt šos spokus ir redzējuši ne tikai sensāciju mednieki, bet visnotaļ respektējamas personības.
Tā, piemēram, Ben MakDui (Ben MacDui) kalnā Skotijā mīt Pelēkais Cilvēks, kuru ir sastapis Londonas universitātes ķīmijas profesors Normans Kolijs un pasaulē pazīstami un pieredzējuši alpīnisti Pīters Danšems un Henrijs Tegners.
Bieži vien kalnos sastaptie spoki palīdz nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem. Dažādās vietās tie parādās atšķirīgos apstākļos. Vienos kalnos šī fenomena novērošanai vajadzīga migla vai sniegputenis, bet citviet spoki sastopami ap Ziemassvētkiem.
Ceļā uz Vienpadsmito nometni
Šis gadījums notika 1974. gada pavasarī. Sergejs strādāja Maskavas Valsts universitātes bāzē, kas tika izveidota Elbrusa piekājē esošajā Azau pļavā. Sergejs, grupas vadītājs, vecākais inženieris Vsevolods, palīdze Lara un Vsevoloda draudzene Katerīna strādāja pie vaļņu, kas varētu pasargāt no sniega lavīnām, modelēšanas. Viendien tika nolemts doties uz Vienpadsmito nometni, lai atpakaļ līdz Azau pļavai nobrauktu ar slēpēm. Šī ideja visiem patika, jo bija patiesi skaistas aprīļa dienas.
Jau no paša sākuma Katerīna sāka atpalikt, tādēļ bieži nācās apstāties, lai viņu pagaidītu. Laiks sabojājās – no debesīm krita sīkas sniegpārsliņas. Sergejs labi zināja ceļu uz nometni un bija pārliecināts par saviem spēkiem, taču tomēr uzskatīja, ka labāk pārnakšņot stacijā «Mir». Taču Vsevolods protestēja, un viņi sāka mērot ceļu uz nometni.
Vsevolods ar Katerīnu gāja aiz Sergeja un Laras. Trīsreiz viņi sastapa ceļā lielus akmeņus, kuru agrāk šeit nebija. Sergejam šķita, ka viņi ir aizmaldījušies. Sākās putenis. Sergejs devās augšup, līdz zibens spīdumā ieraudzīja nometnes sudrabotās kontūras, taču nezin kāpēc kreisajā pusē. Pēc mirkļa tās pazuda biezā un lipīgā miglā. Ceļotājus pārņēma nemiers.
Elbrusa jaunava
Tad Sergejs ieraudzīja sudrabainā mētelī ietērptu cilvēku, kurš šķērsoja ceļu, nepievēršot četrotnei nekādu uzmanību. Aizsegdams seju no biezā sniegputeņa, Sergejs devās pretī svešiniekam. Abi apstājās trīs metru attālumā viens no otra. Sergejs pacēla acis, un viņa mati sakustējās.
Sudrabainā un caurspīdīgā apģērbā tērptai sievietei bija basas kājas. Viņa lūkojās tieši Sergeja sejā, kurš nevarēja atraut acis no sievietes hipnotizējošā skatiena. Sergejs uz brīdi aizmirsa, kas viņš ir un kur atrodas. Viņš vairs nevaldīja pār sevi.
Kāds pieskārās Sergeja rokai. Viņš atskatījās un ieraudzīja Laru. Kad Sergejs pagrieza galvu atpakaļ, sudrabainā būtne bija pazudusi.
– Tu kaut ko redzēji?
– Nē.
«Tā taču bija Elbrusa jaunava», nodomāja Sergejs, kuru mocīja jautājums par viņu atrašanās vietu. No rīta, neskatoties uz nakts puteni, viņi sniegā saskatīja savas pēdas. Kad līdz nometnei bija palikuši 200 metri, viņi pagriezās pa kreisi un devās tieši ledainu nogāžu virzienā. Šeit nekad neviens nebija gājis. Sergeja pēdas beidzās trīs soļu attālumā no kraujas…
Kas ir šī glābēja, Elbrusa jaunava?
Meklējumi rakstos
Pēc ilgiem literatūras un vēstures darbu pētījumiem Sergejs atrada ar Elbrusa jaunavu saistītu leģendu. Reiz Urusbievas aulā, kas atrodas pie Baksanskas aizas, parādījās ārzemju alpīnisti. Vietējie iedzīvotāji tolaik karoja ar naidīgu klanu, tāpēc visi vīrieši bija devušies prom, un alpīnistiem bija grūti atrast pavadoni. Taču viņiem paveicās, jo no kalniem bija atnācis kāds jaunietis, kurš piekrita viņus pavadīt. Kad viņi nokļuva līdz kalna virsotnei, sākās sniegputenis. Tika nolemts atgriezties, bet jaunietis iespītējās un ceļā uz virsotni devās vienatnē un neatgriezās. Viņu ilgi meklēja, bet tā arī neatrada.
Tad viņa meitene pati devās izredzētā meklējumos. Viņa uzkāpa Mingi-Tau (tā Elbrusu dēvē balkāri) virsotnē un atrada mīļotā ķermeni dziļā ledus plaisā. Kopš tā laika viņas gars vai spoks klīst pa kalniem, taču par to, kā viņa mirusi, leģendā nav vēstīts.
Vairākos avotos ir ziņas, ka Kaukāzā liek sevi manīt arī citi spoki. Kāds alpīnists, kurš ziemoja jau pieminētajā Vienpadsmitajā nometnē, naktī ir skaidri dzirdējis, ka ēkas apakšējos stāvos staigā cilvēki, kuri sarunājas vācu valodā, un ik pa laikam kāds spēlējis mutes ermoņikas. Vēlāk viņš noskaidroja, ka 1942. gadā šajā nometnē saimniekoja vācu divīzijas «Ēdelveiss» kalnu jēgeri.
Alatau Melnais Cilvēks
Sešdesmito gadu vidū Zailijskas Alatau kalnos pie Alma-Atas, tagadējās augstkalnu slidotavas Medeo vietā, atradās tikai divstāvīgs koka namiņš, kurā bija izvietota meteostacija. Arī uz Ili upes vēl nebija augstā dambja, kas no plūdiem varētu pasargāt kazahu galvaspilsētu. Pa kalna nogāzi uz alpīnistu nometni vijās šaurs un slidens ceļš, pa kuru visurgājējs alpīnistiem piegādāja produktus. Taču pēc sniegputeņa vai lietavām tas kļuva neizbraucams arī visurgājējam, un alpīnistiem vairākas dienas bija jāpārtiek no sausiņiem un konserviem.
Liktenīgajā dienā grupa aizkavējās kalnos. Kad tika krāmētas mugursomas, sāka snigt. Sākumā nedaudz, bet pēc pusstundas iestājās īsts putenis. Turklāt sniega bija tik daudz, it kā to kāds mestu ar lāpstu. Sniegpārslas bija milzīgas, un tālāk par diviem metriem nekas nebija saskatāms.
Grupas instruktors, pieredzējušais Alma-Atas iedzīvotājs Vadims, bija izaudzis šajos kalnos, taču atzinās, ka šoreiz viņam nav ne jausmas, kā atgriezties nometnē. Arī gaidīt, kad putenis beigsies, bija bīstami, jo tas var ievilkties uz diennakti un tad ceļotājiem būtu ļoti liela varbūtība nosalt.
Vadims lika sadalīties grupās pa trim, un vienam jāiet pa priekšu. Ja pirmais kaut kur kristu, tad pārējie divi spētu viņu noturēt. Citas izejas nebija. Vienā trijotnē ar instruktoru Vadimu trāpījās Sergejs Vahromejevs, kurš stāsta: «Mēs bridām kā akli, sperot tikai dažus centimetrus garus soļus. Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kad caur sniega virpuli ieraudzīju melnu plankumu…»
Pirmajā mirklī Sergejs padomāja, ka viņam izlicies, un izberzēja acis. Cilvēka figūrai līdzīgais melnais stāvs joprojām atradās priekšā un nevis attālinājās, bet tuvojās.
«Ja redzu es, tātad redz arī Vadims», Sergejs sevi mierināja: «un, ja viņš nereaģē, tad nekādas bīstamības nav. Iespējams, kāds no grupas šajā sniega miglā ir mūs apsteidzis». Melnais stāvs kādu laiku grupu pavadīja un tad izgaisa. Viss beidzās laimīgi, un Sergejs jautāja Vadimam par notikušo. Instruktors izstāstīja gadījumu, ko bija dzirdējis no kazahu ganiem.
Izrādās, ka augstu Zailijskas Alatau kalnos dzīvo Melnais Cilvēks – kādreiz šajos kalnos nosaluša, nevienam nepazīstama dīvaiņa spoks. Viņš ir liela auguma un vienmēr tērpies melnā mētelī. Melnais Cilvēks parādās jebkurā mirklī, bet jo īpaši sliktos laika apstākļos. Visbiežāk viņš palīdz nelaimē nokļuvušajiem – cilvēkiem, kas nomaldījušies kalnos.
Visuresošais Melnais Alpīnists
Visapazīstamākais no kalnu spokiem ir Melnais Alpīnists. Stāsta fizikas zinātņu kandidāts un kalnu tūrisma instruktors Igors Aveličevs: «Melnajam Alpīnistam sāku ticēt kopš 1987. gada, kad pats viņu sastapu kādā virsotnē. Viss melns kā mūks. Viņš «karājās» pie klints piecas minūtes un izgaisa tikpat pēkšņi kā parādījās.
Elbrusā Melno Alpīnistu ir sastapusi diplomēta psiholoģe un sporta meistara kandidāte alpīnismā Irina Savatejeva. Pēc smaga kāpiena viņas trīs cilvēku lielā grupa baidījās nepaspēt līdz tumsai atgriezties nometnē. Sākās spēcīgs sniegputenis. Tad arī uzradās Melnais Alpīnists, kurš pavadīja trijotni līdz nometnei. Šoreiz Melno Alpīnistu redzēja arī no nometnes, jo sagaidītāju pirmais jautājums bija: «Kur palicis ceturtais?»
Spoks baltos zābakos
Kolorado štata (ASV) Kliraksas kalnrači ir pazīstami ar spoku, kuram dots vārds Baltie Zābaki. Viens no šī spoka aculieciniekiem R. Reids stāsta, ka Baltie Zābaki ir kalnracis, kurš šajās vietās gājis bojā.
Pagājušajā gadsimtā Kliraksas raktuvēs bojā aizgāja vairāki simti kalnraču. Tāpēc ir grūti pateikt, kurš no mirušajiem ir kļuvis par spoku, taču kalnrači viņu vienmēr atpazīst pēc dīvainajiem apaviem – baltiem zābakiem. Reids pirmoreiz ar spoku sastapās, kad viņš apsargāja vietu, pa kuru varēja nokļūt viszemākajā šahtas līmenī, kur bija ievietotas sprāgstvielas. Pēc desmit minūtēm vajadzēja būt sprādzienam. Viņš ieraudzīja, ka sānu tunelī, trīsdesmit jardu attālumā, uzzibsnīja gaisma, kas lēnām tuvojās, zīmēdama riņķus. Šis signāls nozīmēja – «nāc šurp». Sākumā Reids tam nepievērsa uzmanību un gaidīja, kad parādīsies cilvēks. Taču tumsa pazemē ir tāda, ka pat pie visstiprākās kaskas lampas gaismas ir grūti saskatīt savu roku.
Gaisma bija pavisam tuvu, taču Reids nevienu neredzēja. Viņš ar lampu signalizēja: «Ej projām!» un sauca: «Ej projām, tūlīt būs sprādziens!» Gaisma pēkšņi izzuda, un Reids uzelpoja. Taču pēc sekundes gaisma parādījās uz sprādziena vietu vedošā tunelī. Reids nesaprata, kā tas ir iespējams, ka viņš ir palaidis garām cilvēku, kurš joprojām signalizēja: «Nāc šurp».
Līdz sprādzienam bija palikusi viena minūte, un Reids skrēja signāla virzienā. Reids nevarēja pieļaut, ka viņa dēļ iet bojā cilvēks. Viņš skrēja, cik spēja, taču nespēja nepazīstamo noķert. Reids kliedza: «Gulies, tūlīt būs sprādziens!» Taču svešinieks gāja prom, saglabājot nemainīgu distanci. Negaidot Reids ieraudzīja seju, kuru bija pārņēmis nesaprotams smaids. Kalnracis saprata, ka tūlīt būs sprādziens un pieplaka pie zemes.
Jau krītot, līdzās savai galvai viņš pamanīja baltus zābakus. Reids pēc sprādziena nebija smagi cietis – dažas dienas viņam bija pasliktināta dzirde. Uzraugs, kurš viņu atrada, apgalvoja, ka Reids šahtā bijis viens. Viņš vaicāja, vai Reids nav redzējis Baltos Zābakus un izstāstīja, ka šis spoks pastāvīgi ar kalnračiem izspēlē kādu joku. Viņš it kā grib paņemt pie sevis pēc iespējas vairāk cilvēku dzīvību.
Vēlāk Reids nav iekļuvis Balto Zābaku lamatās, kaut arī sastapies ar šo spoku ne reizi vien.
