Tāda neliela viela pārdomām par to, kas notiek skolās(vismaz manējā)...
...Atnācu ar draugiem no bufetes pie krēsliem, apsēžamies un tajā pašā mirklī pamanām, ka gaitenī ir dūmi. Atnāk skolas apkopēja un sāk mazos bērnus izjautāt, kas to izdarījis. Protams mazie negribējuši pievilt Direktori, kura bija pienākusi, protams nobažījusies, jautādama, kurš tad te ir kūpinājis dūmus - un protams norāda uz mani un diviem draugiem, kuri sēdēja man blakus. Es protams šokā, pasmeju un ignorēju. Direktore jautāja kāpēc mēs to darījām, bet mēs taču tikko bijām atnākuši. Atvērām gaitenī logus, lai izvēdinās. Pēc laika protams man sāka uzdot jautājumus par to, ko es esmu tur darījis- es atbildu, ka neko, JO ES TIK TIKKO ESMU ATNĀCIS UN PATS NEZINU, KAS TE NOTICIS! Tad skolas policists jau ļoti pārliecinoši saka, ka mēs esam vainīgi, pēc mana uzskata viņš centās uzņemties lietas iniciāļus un atrisināt lietu. Pēc laiciņa mūs pasauca uz skolotājas Lidijas kabinetu uz nelielu sarunu, kur skolas policists kuriozi prasīja skolotājai Lidijai, kur ir tas Bruno un Gvido ( bet mēs, taču stāvam viņam turpat blakus! ).Pēc laiciņa man jau likās, ka man draud, jo no skolotājas puses izskanēja - ''Nu, tad redz kur mums ir viens!'' Man protams ir neērta sajūta par to, ka tagad lielākā daļa bērnu domā, ka es esmu kāda veida dedzinātājs, sanāk, ka dēļ maza bērna kļūdas- es būšu vainīgs un visu acīs būšu sīks huligāns...
Aizmirsu arī piebilsts to, ka man arī piedraudēja ar to, ka man tas viss būs jāatmaksā.
Vai tiešām tas ir pieļaujams?
Parasti neveidoju šādus rakstus, taču man vairs smiekli nenāk...
