Ja es jautātu, kas ir ragana, daži ar smīnu sejā noteikti atbildētu: "Ragana taču ir sieviete, kurai piemīt maģiskas spējas. Kas par stulbu jautājumu? Raganas parasti tērpjas melnā apmetnī, tām ir smailas cepures, viņas lido uz slotaskāta. Ā, raganām ir melni kaķi, sikspārņi, uzburbuši krupji, milzīgs katls ar draudīga paskata šķidrumu tajā, kā arī gigantiska kārpa uz deguna un sazin kur vēl…
Vai tā?
Pirms iesākam izzinošu tūri par raganām, kurā aplūkosim dažas slavenākās būrējas un zālīšu pārzinātājas vēsturē, vispirms definēsim, kas tad īsti ir ragana. Saskaņā ar kādu visnotaļ lakonisku (proti, dictionary.com) definīciju: „Ragana ir sieviete, kurai piemīt maģiskas spējas. Raganas parasti tiek attēlotas melnā apmetnī, ar smailu cepuri galvā, lidojot uz slotaskāta”. Lai arī daudziem par raganām ir tieši tāds priekšstats, jāsaka, ka tā nebūt nav – šis uzskats ir pilnīgi greizs un aplami tulkots. Kamēr vārda „ragana” pareizais tulkojums nav īsti skaidrs, ap tā izcelsmi un nozīmi notiek diskusijas, to var dēvēt arī par „viedo sievieti”. Jāpiebilst, ka dažādās kultūrās šīs sievietes izraisīja dažādus viedokļus un emocijas.
Šajā rakstā es nedomāju veikt raganu prāvas (kā arī uzskatīt tās par neglītām vecenēm, kas nakts melnumā laidās uz slotaskāta un sagājās ar pašu nelabo), bet gan dalīties vēsturiskā informācijā un mūsdienu uzskatos par viedajām sievām, kuras var saukt par slavenām vārda „ragana” patiesajā nozīmē.
„Saskaņā ar Raganu mutvārdu tradīciju, mēs reiz bijām vienkāršo zemnieku pagānu reliģijas priesteri un priesterienes. Šīs slepenās biedrības iesvaidītie satikās pilnmēness naktīs, jo šie cilvēki bija „dzīvei nepiemēroti” un izstumtie, kas nekādi neiederējās vidusmēra sabiedrībā. Maz kas gadsimtu gaitā ir mainījies, un raganības loks vēl joprojām sevī ietver indivīdus, kuri nereti ir sabiedrības izstumtie. Tie ir geji, lesbietes, transpersonas, savādāk domājošie un citi cilvēki, kuriem ir drosme dzīvot dzīvi saskaņā ar sevi un to, kas tiem ir sirdī, prātā un garā.” /savā grāmatā „Witchcraft: A Mistery Tradition” raksta raganības aroda pasniedzējs, tostarp arī vairāku grāmatu autors Raven Grimassi/
Slavenas raganas vēsturē: pirms XX gadsimta
Morgana Le Feja (eng. Arī kā Morgan le Faye, Morgane, Morgaine, Morgana) ir vēsturē slavena ragana, un bieži vien tiek uzskatīta par Kamelotas karaļa Artūra nāvīgāko ienaidnieci; jāatzīst, ka šis tas ir pārprasts, gluži kā daudzu citu raganu dzīvesstāstos. Kamēr Morganas eksistence nav īsti pierādāma, tikmēr tie, kuri tic karaļa Artūra leģendai kā patiesam stāstam, tic arī Morganas Le Fejas eksistencei, tāpat kā burvim Merlinam. Morgana Le Feja, mūsdienu rakstnieku, piemēram, Mariona Zimmera Bredlija, saukta arī par Morgainu, tiek uzskatīta par karaļa Artūra pusmāsu ; pašai nenojaušot, tā pēc laika iznēsās karaļa Artūra dēlu.
Viņa kļuva par slavenu raganu tās tiešās saistības ar Avalonas salu dēļ, kā arī tāpēc, ka ir bijusi saistīta ar Anglijas (Britānijas) senajiem pagāniem jeb druīdiem. Daudzos stāstos, leģendās un pasakās šī slavenā ragana tiek apsūdzēta tajā, ka nav bijusi lojāla pret savu brāli karali un arī pašas cilvēkiem, tādēļ daudzi šo sievieti uzskata par ļaunu, atriebīgu un godkārīgu raganu, kura vairāk par visu vēlas iznīcināt un/vai pārvaldīt Kamelotas karaļvalsti.
Patiesā, nesagrozītā leģendas versija savukārt mums atklāj, ka Morgana Le Feja patiesībā palīdzēja karalim Artūram, kad to, nāvīgi ievainotu, caur Avalonas miglām pār ezeru veda uz salu, lai brāli izdziedinātu. Mēs, šķiet, tā arī nekad nezināsim īsto stāstu, un vai tas patiesi ir norisinājies, tomēr raganas līdz pat šai dienai tic Morganai Le Fejai… un tam, ka viņa patiesi bija vēsturē slavena ragana, no kuras nav iemesla baidīties, bet gan tā jāgodā un no viņas jāmācās. Tiem, kuriem interesē vairāk, iesaku izlasīt tā paša Mariona Zimmera Bredlija noveli „The Mists of Avalon” (1983) vai arī noskatīties tāda pat nosaukuma filmu (2001), kurā tiek apspēlēta Morganas un Artūra iespējami pirmatnējā leģenda.
Anne Boleina (1501-1536) bija Anglijas karaļa Henrija VIII otrā sieva, turklāt viena no vēsturē labi zināmām raganām. Ir ļoti daudzi zinātnieki un šī atzinuma noliedzēji, kuri iebilst, sakot, ka Anne nekad nav bijusi ragana. Tomēr, ja runājam par to, vai Anne Boleina bija vēsturē slavena ragana saistībā ar viņas viedumu… nav iemesla neticīgajiem piekrist.
To gadu gaitā, kamēr viņa bija Anglijas karaliene, Anne Boleina kļuva par ļoti izglītotu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti un atbalstu zemei un pavalstniekiem. Par spīti baumām un apsūdzībām nodevībā, laulības pārkāpšanā, asinsgrēkā un pēcāk arī burvestībās, kas noveda pie galvas nociršanas, Anne Boleina nu ir zināma kā vienā no ietekmīgākajām karalienēm Anglijas vēsturē.
Vai Anne Boleina bija ragana, vai tomēr ne? Tjūdoru Anglijā, XVI gadsimtā tika uzskatīts, ka burvestības un raganība ir milzīga problēma, ka sātans izmantoja sievietes, lai sētu ļaunumu uz zemes. Saskaņā ar plaši izplatītu uzskatu, raganas bija miesaskārīgas, tās piekopa burvestības un zintis, lai ievilinātu vīriešus laulības tīklos, tās piekopa pretdabiskus seksuālus aktus, tās stājās sakaros ar velnu un laida pasaulē nešķīstus, kroplus bērnus, tāpat raganas nodevās asinsgrēkam un spēja padarīt vīriešus par impotentiem. Iepriekšminēto paturot prātā, var saprast, kāpēc daudzi cilvēki Anni uzskatīja par raganu. Galu galā: tiek apgalvots, ka viņa priekšlaicīgi dzemdēja kroplu, līdz galam neattīstījušos, nešķīstu bērnu. Henrijs VIII sāka ciest no impotences (kas kļuva zināms lorda Rohforda tiesas prāvā, kad Rohfords tika apsūdzēts par šī diskrētā temata apspriešanu ar Anni). Stāsta, ka Anne centās iekārdināt pašas brāli, lai tas stātos ar viņu sakaros. Anne tika apsūdzēta laulības pārkāpšanā ar brīvdomātājiem („libertines”), vīriešiem, kurus vienoja seksuāla netikumība. Bērnu kroplums bija dieva sods par vecāku seksuālajiem grēkiem. Henrijs VIII acīmredzot atzina kādam no augstu stāvošajiem galminiekiem to, ka viņš ticis „pakļauts un piespiests stāties otrreizējās laulības saitēs, pie kā vainojami arī pesteļi un burvestības”. Annei piedēvētais seksuālais kārdinājums tika apspriests tiesā. Annei pat „izdevās pavedināt” savu brāli, lordu Rohfordu, Vestminsterā, kad patiesībā viņa atradās pie Vindzoras karaļa; no tā tad arī uzskats, ka raganas prot lidot. Henrijs VIII necentās glābt savu sievu no nāvessoda, tā vietā viņš koncentrējās uz gatavošanos kāzām ar Džeinu Seimūru.
Arādija arī tiek uzskatīta par slavenu raganu, un viņas stāsts ir cēlies no Itālijas. Arādija ir galvenais tēls Čārlza Lelanda vēlā 19.gs. grāmatā „Arādija vai raganu sprediķis” („Aradia or the Gospel of Witches”). Šīs grāmatas autentiskums tiek apspriests vēl šobaltdien , tomēr grāmata ir palīdzējusi XX gadsimta pagānisma atdzimšanā. Domājams, ka Čārlzs Lelands saņēmis kādu grāmatu no sievietes, kura dzīvojusi Toskānas reģionā, Itālijā, un ar šīs grāmatas palīdzību ticis sacerēts arī stāsts par Arādiju. Arādija, savā ziņā, tiek uzskatīta par raganu dievieti. Patiesais pamats Arādijas stāstam Lelanda grāmatā ir balstīts viņas dzimšanā – dzīvību tai deva romiešu dieviete Diāna un Rītazvaigzne jeb Lucifers. Par Arādijas sekotājām tiek uzskatīt raganu grupa, kuras kopš XII gadsimta izdzīvojušas, izmantojot Arādijas zināšanas burvestībās, lai atvairītu katoļu Baznīcas centienus izsvēpēt pagānismu no Toskānas reģiona Itālijā. Vai Arādija bija Itālijas raganu dieviete, vai tikai spēcīga un slavena četrpadsmitā gadsimta ragana, saskaņā ar autora un raganības aroda skolotāja Raven Grimassi teikto?
Marie Laveau – visu laiku slavenākā vūdū karaliene. Marī piedzima kā brīvā tumšādainā sieviete Ņūorleānā 1794. gada 10. septembrī un kļuva par atpazīstamāko vūdū priesterieni astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta Luiziānā. Ļaudis, gan tumšas, tāpat gaišas ādas krāsas ieradās pie Marī, lai tā palīdzētu ārstēt slimības vai mīlas problēmas. Tika uzskatīts, ka Marī bija pārliecināta katoliete un piedalījās dievkalpojumos; tai pat laikā viņa bija arī vūdū reliģijas piekritēja, ticot un praktizējot vūdū ar loa garu palīdzību, kā arī esot gaišredzības un intuīcijas lietpratēja. Itin daudzi (pat augstākās kārtas) cilvēki Ņūorleānā bija gatavi vērsties pie Marī, slavenās vūdū priesterienes, pēc palīdzības, lai iegūtu kādu sev vajadzīgu informāciju vai padomu sava skaistuma vai veselības uzlabošanai.
Pie viņas iespējamā apbedījuma Nūorleānā, Sentluisas Pirmajā kapsētā Helovīnā ierodas vairāk apmeklētāju, kā pie Elvisa Preslija kapavietas. Šī slavenā ragana varēja būt vūdū karaliene vai priesteriene, tomēr viņa noteikti bija vieda sieviete, kas pieprata savu arodu.
„Maģija nav ļauna. Vismaz ne ļaunāka par sveces aizdegšanu, aizlūgšanu par slimu draugu vai laimes amuleta nēsāšanu. Ir tomēr daži, kuri burvestības uzskata par ļaunumu. Tas ir vienīgi tādēļ, ka organizētā reliģija (pirmkārt jau kristīgā baznīca) distancējas un baidās no visa, kas ir noklīdis no to aprobežotā, nosodījuma pilnā skatu punkta. Galu galā, ja tev būtu iespēja atrisināt savas problēmas vai atvairīt tās, vai arī izvēlēties pašam savas spirituālās izpausmes metodes – kāpēc gan tev vajadzētu tādu šauru iekārtu kā baznīca?” /Raksta Lady Sabrina, grāmatas „Secrets of Modern Witchcraft Revealed” autore/
Slavenas raganas vēsturē: XX un XI gadsimts
Tad nu jāpiemin arī daži no mūsdienīgākiem maģijas piekopējiem. Gan aiz simpātijām pret tādām sievietēm kā Anne Boleina vai Arādija, gan arī pateicoties vīram vārdā Džeralds Gardners, daudzas divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta raganas ir beigušas slēpties un „izlīdušas no skapja”.
Džeralds Gardners tiek saukts par modernās maģijas tēvu, tā kā tieši viņš ir Vikka reliģijas aizsācējs. Runā, ka viņam tikusi parādīta sena ticība un uzskati, aka maģija, un tad viņš izlēmis mēģināt uzturēt šo reliģiju dzīvu, padarot to par publisku mācību. Tieši pateicoties Džeraldam Gardneram daudzi vikka piekritēji un pagāni, bez bailēm tikt pakārtiem tuvākajā kokā vai iznīcinātiem to ticības dēļ, var parādīties atklātībā (lai gan tāpat pastāv mentāla un emocionāla vajāšana, vērsta pret tiem, kas sevi uzskata par vikka sekotājiem vai pagāniem).
Sibila Līka tika mācīta burvestībās jau kopš jaunības, kā arī dzīvoja Džeralda Gardnera laikā. Sibila Līka ir viena no modernās vēstures slavenākajām raganām, kā arī ir sarakstījusi apmēram ap 60 pagānisma un okultisma grāmatām, piemēram, „Raganas dienasgrāmata”, „Sibilas Līkas augu grāmata” un citas. Sibila apgalvo, ka savās maģijas zināšanās ar viņu ir dalījies pats Alisters Krovlijs, un ka viņai bijis jākļūst par tā mantinieci. Sibila Līka mira 1980. gadā kā „Britānijas slavenākā ragana”.
Nedaudz jau smieklīgi gan, ka zināt, kurai kaitei nepieciešama kāda zālīte, tika uzskatīta par burvestību pazīmi :) Vecmamma ar smiekliem stāstīja, ka arī viņas mammu uzskatīja par raganu un grūtos brīžos vērsās pie viņas, lai palīdz - reiz kāda kundzīte atnākusi un prasījusi, lai nu palīdzot - vēderā durot un vispār briesmas, bet lai palīdzot nu tā.. nu tā, kā viņa tikai to varot ;D Omes mamma jau sapratusi, kāda "palīdzība" tiek gaidīta - paņēmusi ūdensglāzi un tantukam nemanot iebērusi tur vajadzīgās zāles (kaut kas pavisam vienkāršs - ja nemaldos, tad arnikas), un maisot ūdeni ar karoti, murminājusi kaut ko. Tante izdzērusi un teikusi, ka tiešām vieglāk palicis, bet omes mamma visu smiedamās paskaidrojusi :D Tā kā ikviens jau tic tam, kam gribam ticēt :)
"gigantiska kārpa uz deguna un sazin kur vēl"
Bet vispār atcerējos, ka rajonā, kur dzīvoju bērnībā, bija pavecāka sieviete, kuru liela daļa cilvēku dēvēja par raganu. Viņa reti izgāja no mājas, bet vienmēr sēdēja savā pirmā stāva dzīvoklī pie loga un glūnēja uz garāmgājējiem. Man vienmēr bija bail iet gar viņas māju.
