Skudras dzīvo uz Zemes simts miljonu gadu, cilvēki – maksimums – trīs miljonus. Simts miljonu gadu laikā skudras ir iemācījušās būvēt aizvien lielākas pilsētas, dažos skudru pūžņos, ko tās ir uzbūvējušas, dzīvo desmitiem miljonu indivīdu.
Taču, ja rūpīgāk papēta, kā ir iekārtota to dzīve, daudz kas liksies visai neparasts. Pirmkārt, vairums skudrām nav dzimuma. Vairojas tikai niecīgs skaits no iedzīvotājiem: princeses un prinči. Pēdējie mirst no baudas dzimumakta laikā un bieži skudru pūznī nav neviena tēviņa. Drīz paliek tikai viena mātīte, kas sāk dēt olas. Pastāvīgi saņemot informāciju par skudru pūžņa vajadzībām, viņa piegādā tieši to indivīdu nepieciešamo daudzumu, kas vajadzīgi skudru populācijai. Tādā veidā katra skudra piedzimst ar iepriekš noteiktu funkciju. Skudru pūznī nav bezdarba, nabadzības, privātīpašuma, policijas. Nav arī hierarhijas, ne politiskās varas. Tā ir ideju republika. Katrs, neatkarīgi no vecuma vai funkcijas, var piedāvāt savu ideju visam skudru pūznim. Sabiedrības attieksmi pret skudru nosaka tās piedāvātās idejas un piegādātās informācijas kvalitāte.
Skudras nodarbojas ap lauksaimniecību. Tieši skudru pūznī tās audzē sēnes. Vēl vairāk, tās audzē arī citus kukaiņus: gana utu barus rožu krūmos. Tās izgatavo darba rīkus, piemēram, atspoles, ar kurām sašuj lapas. Skudrām ir daži priekšstati par ķīmiju, jo tās izmanto savas siekalas kā antibiotiku, lai ārstētu kāpuriņus, un skābi, lai uzbruktu saviem ienaidniekiem.
Skudru pūznis ir sarežģīts arhitektūras veidojums: tajā ir savi solāriji, pārtikas noliktavas, sēņu plantācijas, karalienes buduārs.
Taču kļūda būtu uzskatīt, ka skudru pilsētā visi strādā. Īstenībā, trešā daļa no iemītniekiem nedara neko, guļ vai klaiņo apkārt. Vēl viena trešdaļa nodarbojas ar kaut ko bezjēdzīgu, kas dažbrīd traucē citiem: piemēram, taisa tuneli, kura dēļ var iebrukt cits. Pēdējā trešdaļa labo kļūdas, ko pieļauj citi, nodarbojas ar celtniecību un pārvalda pilsētu. Tas strādā!
Starp skudrām notiek kari, taču karo ne visi. Toties visiem ir jārūpējas par skudru pūžņa kolektīvo labklājību. Tas ir svarīgāk, nekā personīgās intereses. Kad apvidū resursi izsīkst, tad skudras, viss pūznis pārceļas uz citu vietu. Tādā veidā tiek uzturēts līdzsvars starp pūzni un dabu, tāpēc ka skudras neko neizposta, tieši otrādi, sekmē augsnes aerāciju un ziedputekšņu cirkulāciju.
Skudras ir sekmīgu sabiedrisku dzīvu būtņu piemērs. Tās ir kolonizējušas gandrīz visas klimatiskās zonas, no tuksnešiem līdz Ziemeļpolam. Tās izdzīvoja pēc kodolsprādzieniem Hirosimā un Nagasaki. Tās funkcionē, neierobežojot viena otru, un atrodas lieliskā simbiozē ar planētu.
