Sveiki, raksts par jauniešu savstapējajām attiecībām, par meiteņu skaudību un apsaukāšanos. Zinu, ka par to ir daudz runāts gan šeit spokos, gan arī citur, bet jo vairāk runās, jo vairāk jauniešu sapratīs, ka tā rīkoties nedrīkst ( vismaz es ceru, ka sapratīs ). Pati esmu skolniece, protams man nepatīk, ka daudzas meitenes apsukājās, bet es biju iemācījusies to neievērot, jo tā likās vieglāk, bet tagad kad tas vērst pret mani pašu, es to uztveru savādāk.
Skaudības jūtas – kā jebkuras citas, lielākā vai mazākā mērā piemīt visiem cilvēkiem. Tomēr vienmēr tās pavada nosodījuma deva – gan ārēja -no apkārtējiem, gan iekšēja. Ne velti, jo skaudībai taču ir grēka zīmogs. Izjūtot skaudību, paši nereti sākam sevi kritizēt; jūtam kaunu un vainu par šādu jūtu esamību. Daudzi cilvēki vēlas tikt apskausti, bet atzīties, ka paši kādu apskaužam, ir šķietami neiespējami, jo tas šķiet līdzīgi, kā atzīties savā nepilnvērtībā. Cilvēki izjūt skaudību, tāpēc otru apsmej, lai justos par sevi apmierināti, bet vai tādēļ ir jāgremdē otra cilvēka pašapziņa? Cilvēki var atrast citu veidu, lai justos apmierināti, piemēram, iet uz sporta nodarbībām tadējādi uzlabojot savu veselību, vai atrast citu nodarbošanos.
Latviešu folklorā tiek izdalītas baltā un melnā skaudība. Atšķirības starp abām nav tajā, ka viena ir mazāk bīstama nekā otra, bet gan faktā, ka tās abas ir atšķirīgas izjūtas. Ja melnā skaudība ir tā, kas cilvēku mērķtiecīgi ved izmisumā, vairo negatīvismu un būtībā iznīcina, tad balto skaudību uzskata par drīzāk motivējošu. Tiek uzskatīts, ka baltā skaudība nenodara ļaunumu citiem, bet pašam tās izjutējam var kalpot par sava veida motivāciju, lai kaut ko paveiktu vai sasniegtu. Tāpēc būsim baltie skauģi, un lai visiem izdodas otru neapskaust!
