Senās civilizācijas un tautas sapņus vienmēr ir uzskatījušas par svarīgu informācijas nesēju, atšķirība ir tikai tajā, kādu skaidrojumu viņi tiem piedēvējuši:
Grieķiem bija izstrādāti īpaši rituāli, kas palīdzēja radīt un sapņot labus sapņus. Pamatā tas nozīmēja atteikšanos no gaļas, vīna un seksa. Aristotelis uzskatīja, ka sapņi ir nozīmīgas nākotnes vīzijas un tajos katrs cilvēks var atrast un uzzināt savu iespējamo likteni. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka sapņi brīdina par tuvojošos slimību, jo neapzinātais prāts uztver signālus, ko apziņa vēl neuztver.
Babilonieši sapņus uzskatīja par ziņu no kādām pārdabiskām būtnēm. Labie sapņi, viņuprāt, nāca no dieviem, bet sliktie – no velniem, dēmoniem.
Ēģiptieši ticēja, ka sapņos dievi atklāj sevi, pieprasot lūgšanas vai brīdinot par nenovēršamu likteni.
Indusi bija pārliecināti, ka sapņi ir pareģojoši un laiks, kad redzēja sapni, nozīmēja laiku, kad pareģojums piepildīsies.
Japāņi sapņus uztvēra kā vīzijas, kam varēja prasīt padomu, ar ko bija aizņemts prāts nomodā. Savukārt atbildes, viņuprāt, sniedz senču gari.
Austrālijas aborigēni uzskatīja, ka gari no pazemes klīst pa cilvēku zemi. Kad tie iziet cauri mironim, parādās „lielā vīzija” jeb – mūsu leksikonā – sapnis.
Ziemeļamerikas indiāņi ticēja, ka dvēseles apslēptās vēlmes tiek piepildītas sap’[nos. Sapņi varēja parādīties arī pēc tam, kad vēlmes bija apmierinātas un atbildes uz jautājumiem bija atrastas.
