Trešajā atklāsmē ir teikts par to, ka mūsu cerības kaut kādā veidā rada enerģiju un ietekmē arī citas enerģētiskās sistēmas. Tas, ko mēs uzskatām par cietiem ķermeņiem, patiesībā ir tikai enerģijas piepildīts tukšums, to pierādīja jau Einšteins. Pasaules pirmmatērija, tās kodols ir tīra enerģija, un tā uztver cilvēka nodomus un to, ko cilvēks sagaida. Atklāsmē tika pareģots, ka cilvēki atklās jaunu enerģiju, kas ir visu ķermeņu pamatā un kuru izstaro visi ķermeņi. Enerģijai un skaistumam būtībā ir viens avots. Jo pilnvērtīgāka enerģija piemīt kādai lietai, jo tā šķiet pievilcīgāka. Jo tā šķiet pievilcīgāka, jo lielāku enerģiju tā gūst. Jo mums liekas skaists tieši tas, ko mēs mīlam. Mēs dodam tam savu enerģiju, un tas mums dod to pretī. Tomēr īpaši enerģētiskas ir vietas, kur cilvēks reti sper savu kāju. Mūžameži un un kalnu virsotnes gadu tūkstošiem ir krājušas enerģiju. Nonākot šādā vietā, cilvēks gūst spēcīgu enerģētisko lādiņu, un tas noved pie vispārējas ķermeņa izveseļošanās, cilvēks jūt spēku pieplūdumu, sāk ātrāk un skaidrāk domāt, saasinās intuīcija. Ja cilvēks to vēlas, viņš var redzēt enerģiju. Skaistuma izjūta ir cilvēku atslēga uz enerģētisko lauku vērošanu, un pēc enerģētisko lauku ieraudzīšanas cilvēku materiālās pasaules uztvere pilnībā mainās, izmainot dzīvesveidu. Piemēram, cilvēki sāk dot priekšroku "dzīvākiem", lielāku enerģiju saturošiem produktiem, sāk atšķirt enerģijas bagātus apvidus - tādus apvidus, kur saglabājusies neskarta daba, īpaši meži. Ļaudis iemācīsies ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir, proti, sastāvošu no dinamiskas enerģijas, kas ir mūsu spēka avots un reaģē uz mūsu cerībām un gaidām. Mēs arī sapratīsim, ka mēs paši esam atvienojuši sevi no galvenajiem šīs enerģijas avotiem un tieši šī iemesla dēļ esam tik vāji, nepārliecināti par sevi un nemierīgi, un, tā kā katrs no mums neapzināti izjūt enerģijas trūkumu, mēs cenšamies šo trūkumu aizpildīt, taču mēs protam to izdarīt tikai vienā veidā: nolaupot svešu enerģiju. Un tas mūs aizved pie ceturtās atklāsmes.