1994. GADĀ TIKA IZDARĪTS APBRĪNOJAMS ATKLĀJUMS, KO CILVĒCE VĒL NAV PIENĀCĪGI NOVĒRTĒJUSI. IZRĀDĀS, UZ ZEMES MUMS LĪDZĀS PASTĀV VESELA NOSLĒPUMAINU BŪTŅU PASAULE. ŠĪS BŪTNES PĀRVIETOJAS AR TĀDU ĀTRUMU, KA TĀS SPĒJ FIKSĒT TIKAI VIDEOKAMERA.
"Šautriņas" no paralēlās pasaules15
135
1
Noslēpumainie objekti.
(Attēlā fenomena pirmatklājējs Hosē Eskamilja un "šautriņas")
Slavenais meksikāņu režisors Hosē Eskamilja, kurš 1994. gada martā uzņēma filmu Midvejas (Ņūmeksikas štats, Amerikas Savienotās Valstis) apkārtnē, nejauši nofilmēja debesīs lidojošus dīvainus iegarenus objektus. Viņš tos ievēroja tikai nofilmētā materiāla montāžas laikā, kad kadru pēc kadra pārskatīja uzfilmēto.
Sākumā Eskamilja nodomāja, ka tie ir kādi kukaiņi, kas lidojuši pārāk tuvu kameras objektīvam, tomēr pēc daudziem atkārtotiem uzņēmumiem tajā pašā rajonā pārliecinājās, ka tie nav ne kukaiņi, ne putni. Taču kas tas varētu būt? Ir skaidrs, ka šie objekti mīt mums līdzās, taču pakļaujas kaut kādiem saviem likumiem. Spriežot pēc visa, tie pastāvīgi kustas, turklāt ar tādu ātrumu, kas padara tos cilvēka acij neredzamus. Piefiksēt noslēpumainos svešiniekus spēj tikai videokameras objektīvs, turklāt, lai tos ieraudzītu uz lentes, tā jāskatās pa kadram. Objekts tiek fiksēts niecīgu laika sprīdi: vienā kadrā redzams objekta «deguns», otrā - objekts pilnībā, bet trešajā - tā «aste». Balstoties uz šo objektu ārējo izskatu, Eskamilja tos nosauca par «šautriņām».
Šīs «šautriņas» ir nosacīti tievi un gari cilindriski vai cigārveidīgi objekti. To garums var būt no desmit centimetriem līdz pat desmitiem un simtiem metru. Iespējams, eksistē arī daudz sīkākas «šautriņas», taču kameras objektīvs tādas nepiefiksē.
Dažas no tām ir ļoti tievas, atgādina šķēpu. Daudzām ir kaut kas līdzīgs apģērbam - pārklājošas struktūras, kas līdzinās apspalvojumam vai spirālēm, kas daudzkārt apvijas ap kodolu. Ir gan simetriskas, gan nesimetriskas «šautriņas», kas līdzinās putnu spalvām, grīstēm vai kāpuriem. Tās mēdz būt vibrējošas un rotējošas. Apkārt lielajām «šautriņām» parasti ir simtiem un pat tūkstošiem sīko, kas pastāvīgi kustas to tuvumā noteiktā secībā, veidojot ģeometriskas konfigurācijas.
Manevrē milzīgā ātrumā.
Jautājums par šo objektu raksturu līdz šim nav atrisināts. Lielākā daļa speciālistu, kuri pēta šo fenomenu, sliecas uzskatīt, ka tās ir dzīvas būtnes, bet to pirmatklājējs Hosē Eskamilja pat uzskata, ka savā uzvedībā tie izrāda saprāta pazīmes. Jautājuma galīgam atrisinājumam jānoķer kaut viena «šautriņa», bet pagaidām šis uzdevums ir nepaveicams. Saskaņā ar jaunākajiem datiem «šautriņu» ātrums pārsniedz divus kilometrus sekundē. Šis ātrums ir desmit reižu lielāks par lodes kustības ātrumu. Ja tie ir cieti objekti, tad ar šādu ātrumu tie spēj caursist jebkuras bruņas. Ja tā ir plazma vai enerģijas sabiezējumi, tad to sadursmēm ar cietiem ķermeņiem būtu jānoved pie sprādziena un liela siltuma daudzuma izdalīšanās. Praksē mēs neko tamlīdzīgu nenovērojam. Jau kopš «šautriņu» atklāšanas brīža ir ievērots, ka gan atsevišķie īpatņi, gan to bari savā galvu reibinošajā lidojumā viegli izvairās no sadursmēm ar jebkuriem objektiem. Tika nofilmēts vienas desmit centimetru garas «šautriņas» lidojums garām kokam, kura zari šūpojās vējā. Objekts milzīgā ātrumā manevrēja tā, ka gandrīz ne reizi nepieskārās ne kādam zariņam, ne lapai. Pēc tam lapas un zari, kuru tuvumā šis objekts lidoja, tika rūpīgi izpētīti, taču netika atrastas nekādas plīsuma, apdeguma vai cita veida bojājumu pēdas. Tas viss liecina par to, ka objekti tomēr ir dzīvi. Patiešām! Ja tie nebūtu dzīvi un vienkārši lidinātos pa gaisu kā smiltis vētras laikā, tad jau sen būtu noslaucījuši no zemes virsas visu dzīvnieku un augu pasauli.
Reklāma
Apbrīnojamie nirēji.
(Attēlā "šautriņas" "Bezdelīgu alā")
Tagad zināms, ka «šautriņu» skaits ir patiešām kolosāls, tās eksistē visās pasaules malās, ieskaitot ūdeņus. Tas tika noskaidrots 1996. gadā, aplūkojot Meksikā pazemes alas, kas pazīstama ar nosaukumu «Bezdelīgu ala», ūdenstilpē nofilmēto video materiālu.
Video ūdenī fiksēja tik daudz «šautriņu», ka pētnieki sākumā nodomāja, ka šī ūdenstilpe ir dīvaino būtņu rašanās vieta. Televīzijas kompānija šo mītni atklāja nejauši, kad filmēja dokumentālo filmu par pazemes ūdeņu nirējiem. Ūdenstilpes dziļums ir 400 metru. Vietējie iedzīvotāji visi kā viens apgalvo, ka ne alas tuvumā, ne pašā alā nekad nav pamanījuši neko anomālu.
Vēlāk kadri ar «šautriņām» tika iegūti arī Kārību jūras, Klusā un Atlantijas okeāna ūdeņos. Tas viss vēlreiz pierāda, ka dīvainās būtnes pastāvīgi ir mums līdzās, lidinās mūsu mājās un mums garām, varbūt pat dažu milimetru attālumā no mūsu galvas, un tikai šo būtņu apbrīnojamā izveicība pasargā mūs no sadursmes, kas varētu beigties visai bēdīgi.
Planētas senākās būtnes.
Šodien ar fenomenu nodarbojas simtiem speciālistu, ir iegūti tūkstošiem kadru, kurā redzamas «šautriņas», tostarp arī peldošas. Taču nekādus būtiskus rezultātus izpētē sasniegt nav izdevies. Valdības organizācijas, saprotot, ka «šautriņas» nekādas briesmas nerada, uzticējuši šīs problēmas izpēti entuziastiem. Taču pagaidām nevienam no viņiem nav izdevies notvert kaut vienu «šautriņu». Nav iespējams arī izgudrot jelkādas lamatas. Jau pieminētajā «Bezdelīgu alā», kur šo būtņu ir pārpārēm, mēģināja izmantot kaut ko līdzīgu kastei ar īpaši izturīgām tērauda sienām, taču neviena «šautriņa» kastē tā arī neiepeldēja.
Kopš brīža, kad cilvēki pirmo reizi uzzināja par šo objektu eksistenci, ir noskaidrojies, ka tie redzami arī pašās pirmajās filmās. Vienkārši visi šie miglainie iegarenie plankumiņi un svītriņas tika uzskatīti par lentas defektiem vai garām lidojošu kukaiņu izplūdušiem attēliem. Tagad ir pierādīts, ka par kukaiņiem nevar būt ne runas. Kas tad tas bija par gandrīz 80 metru garu kukaini, tievu kā bulta, kas 2008. gada martā aizlidoja starp Dalasas debesskrāpjiem ar ātrumu 2150 metru sekundē? Daudzos gadījumos traucējošās svītriņas no filmām ir dzēstas vai retušētas. Tomēr, kad cilvēki saprata, kur jāskatās un kas jāmeklē, kad tika izanalizēti simtiem kilometru vecu kinolenšu, kļuva skaidrs, ka «šautriņas» uz mūsu planētas eksistējušas vienmēr.
Acīmredzot tieši tāpēc par tām ieinteresējās kriptozoologi - zinātnieki, kas nodarbojas ar senākajiem dzīvnieku veidiem. Viņi pieļāva, ka «šautriņas» ir kāds īpašs planētas dzīvnieku pasaules atzars, kas veidojies jau pirmatnējā okeānā un pārdzīvojis visas planētas katastrofas.
Varbūt tie ir NLO?
Ufologi «šautriņas» vienbalsīgi pieskaita savai interešu sfērai. Daudzus metrus garos objektus viņi uzskata par starpzvaigžņu kuģiem, sīkie varētu bezpilotu zondes, kuras citplanētiešu civilizācija nosūtījusi uz Zemi. Nav tikai skaidrs, kāpēc to ir tik daudz un kāpēc pētnieciskā misija ir tik ilgstoša. Uz to ir, piemēram, šādas atbildes: «šautriņas» uz šejieni nosūtījuši kādi civilizatori - cilvēku ciltstēvi ar mērķi uzturēt uz planētas cilvēkiem pieņemamus dabas apstākļus. Ir arī pretēji viedokļi: «šautriņas» pakāpeniski maina mūsu gaisa un ūdens vides sastāvu, lai sagatavotu citplanētiešu masveida iebrukumu Zemē.
«Šautriņas» bieži parādās līdzās enerģētiskiem objektiem — transformatora apakšstacijām, augstsprieguma līnijām. Šajā sakarā izvirzīta hipotēze, ka tie ir enerģētiski objekti, kas veidojušies un attīstījušies Zemes vai Saules nokaitētajās dzīlēs.
Hosē Eskamilja sūkstās, ka modernā video aparatūra nav pietiekami piemērota «šautriņu» fiksēšanai, jo tās pārvietojas neiedomājami ātri. «Viena filmēšana ar ātrumu 500 kadru sekundē visu parādīs daudz detalizētāk nekā daudzi kilometri standarta režīmā nofilmētu lentu,» viņš apgalvo. « Varbūt tad mums izdosies saskatīt, vai «šautriņām» ir acis vai zobi, un iegūt konkrētu priekšstatu par to, kā tās lido vai peld.»
Tev patiks šie raksti
