Šausmu stāstu paka.16

Tas notika Sātiņu pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs. Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.

Reiz kaada sieviete brauca mashiinaa no darba. Tachu kopsh viena pagrieziena vinjai visu laiku sekoja kaads sarkans minibusinjsh. No saakuma sievietei bija vienalga – droshi vien brauc uz to pashu pusi, tad ta liela muizha. Bet mashiina turbinaaja sekot, un ik pa briidim iesleedza taalos lukturus, kuri izgaismoja sievietes mashiinu. Bet mashiina neatstaajaas no sievietes. Tad vinja nosprieda, ka brauks pa celju, pa kuru neviens nekad nebrauc, jo tur nav ne labs celjsh ne gaismas. Vinja nogriezaas pa to celju. Bet mashiina turpinaaja sekot un sleegaat iekshaa un aaraa taalos lukturus. Nu jau vinja bija paarbijusies, un zvaniija policijai, lai vinji gaida pie vinjas maajas un graabj ciet sarkanaa businja shoferi. Sieviete aizbrauca maajaas, kur policija kaa jau runaats gaidiija. Kad arii minibusinjsh apstaajaas policijas viiri pieskreeja klaat un graaba vinju cite, bet viirs kliedza: “nekjeriet mani, bet vinju!!” Policija pamaniija, kaa no sievietes mashiinas izkaapa kaads cits viirs ar nazi rokaas, bet tad vinjsh izgaisa. Beigaas atklaajaas, ka viirs kursh bija mashiinaa bija centies paargriezt sievietei riikli, bet sarkanais businjsh to bija pamaniijis un katru reizi kaa shis kaut kas gribeejis uzbrukt iesleedza taalos lukturus, lai izgaismotu mashiinu, un sieviete vinju pamaniitu.

es biju dziivojusi majaa, saulkrastos. draudzenes vecaaki ireeja vasarnicu uz visu vasaru, taa maaja atraadass ka krustojuma kur 3 majas. tajaa maajaa visu laiku kautkaads sviests dariijas,vienu vakaru sedejam skatijamies televizoru, un dzirdam kads augseeja staavaa attaisa kraanu. tek uudens.visi itkaa ir leeja, mes visi aizejam augsaa, notiiram izlietni,atnakam leja, pec kada laika atkal tas pats. itkaa nomierinajas, veelak nakti jau guljam, gandriiz aizmiegam, es gulju blakus draudzenei,un draudzene saka- man pie kajam kakkis gulj? mums tak nav kakku, es paskatiijos un redzeeju melnu kakki, un loti spidiigas acis.es ta nobijos. tad nakamajaa diena, mes gajaam uz juru peldeeties, visi aizgajam, atnaacaam majaas, un visa gazes pliits bija melna,nodegusi.

Grāfa Šuvalova ģimenes ārstam nomirusi meita. Bēres meitenei netika sarīkotas, jo nelaimīgais, neprātīgi mīlošais tēvs pats nomiris, nepaguvis noskaidrot meitas nāves iemeslu. Kamēr viņš bija vēl dzīvs, visiem teicis, ka meita ir devusies ceļojumā, lai gan patiesībā bija meitu noslēpis pagrabā. Kopš tā laika meitene klīstot pa Rundāles pili baltā tērpā un lūdz garāmgājējus, lai tie viņu apbedītu svētītā zemē. Tad viņa iegūšot dvēseles mieru. Cits nostāsts vēsta, ka Rundāles pilī dzīvojis ļauns un nežēlīgs kungs. Viņš licis pils mūros iemūrēt tos kalpus, kuri viņam nav patikuši. Tad nu naktīs šie cilvēki mēdzot spokoties. Starp tiem esot arī sieviete baltā tērpā, kas izejot cauri kolonnām. Rundāles pils celtniecība neesot vedusies. Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nogruvis. Viens no muižniekiem ierosinājis, ka vajagot ziedot cilvēku. Izvēlējušies nabadzīgu zemnieku meitu, un, lai būtu iemesls meiteni iemūrēt, apvainojuši viņu sagrēkošanā ar augstdzimušu princi. Kopš tā laikā meitene staigājot pa pili baltā tērpā – Rietumu korpusā šķērsojot biljarda istabu, tālāk dodoties uz ēdamzāli un tad uz pils Lielajām kāpnēm vai vestibili. Viņa meklējot muižnieku, lai pierādītu savu nevainību. Kāda Rundāles pils darbiniece stāstījusi, ka viens no restauratoriem – vecs večuks – pēkšņi žirgtiem soļiem izskrējis ārā no pils. Kad jautājusi, kur šis skriedams, atbildējis – pilī vairs neatgriezīšoties. Izrādās, meistars mierīgi darbojies, kad pēkšņi kāda neredzama roka paņēmusi viņam no acīm nost brilles. Tad brilles lēni un līgani esot attālinājušās. Tas noticis 20. gs. sākumā. Kāda sieviete, kas pilī strādājusi par apkopēju, slaucījusi klasi (tolaik viens pils spārns bijis pārvērsts par skolu). Pēkšņi izdzirdējusi, ka notinkšķ loga rūts, bet nav tam pievērsusi uzmanību. Tad sajutusi, ka kāds parauj viņu aiz svārkiem un čukst: “Ej projām”. Sieviete nodomājusi, ka viņai izlicies, un turpinājusi slaucīt klasi. Tad viņas svārku mala paraustīta vēlreiz un vārdi “Ej projām” izskanējuši skaļāk. Sieviete palikusi kā uz mutes kritusi un nav varējusi pakustēties. Tad sekojis stiprāks rāviens, un gandrīz skaļā balsī izskanējusi pavēle: “Ej projām!” Tad sieviete mukusi ārā no klases. Gaitenī viņai garām paslīdējis balts sievietes tēls – tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā, pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Sieviete vairs neatcerējās, kā pēc tam nokļuvusi mājās.