Šausmu stāstiņš7

Nu, lūk. Pastāstīšu kādu atgadījumu. Tātad pirms kādiem 4 gadiņiem tas sākās. Bija kaut kur ap 22:00. Tad jau viss bija satumsis. Es gaidīju savu autobusu, lai brauktu uz mājām. Nu,ja. Tātad, kad es iekāpu autobusā bija vēl kādi 4 cilvēki un šoferis. Katrs no tiem stāvēja vientuļi savā stūrī. Nezinu kapēc, bet viņi visi bija tiešām ļoti bāli, lai man nekļūtu neomulīgi es iesāku sarunu ar šoferi. Es pajautāju: "Cik ir pulkstens?'' Šoferis neatbildēja. "Man jaizkāpj nākamajā pieturā,'' es piebildu. Tas šoferis kaut ko dīvaini nomurmināja. Es nobijos. Pēkšņi notika,kas tāds no,kā es dabūju reālu šoku. Šoferis bez pieturām brauca tālāk un novirzijās no maršruta. Protams, ka es sāku kliegt un lauzu vaļā durvis. Visdīvinākais bija tas, ka neviens no pasažieriem pat nepakustējas, bet vienkārši klusēja. Autobuss apstājās, bet atvērās tikai pēdējās durvis. Pārējie pasažieri ātri izkāpa, bet kad es skrēju durvis aizvērās un autobuss brauca tālāk. Es kritu panikā un gribēju vienkārši aiziet un iesist ar kaut ko tam šoferim, bet man bija bail no viņa. Tad autobuss apstājās. Atkal sāka raustīties gaisma. Es redzēju, kā šoferis izkāpa no savas kabīnes un tuvojās man virsū. Es domāju, ka tulīt miršu. Tad izslēdzās gaisma. Vienīgais, ko es atceros bija asinis. Visur tikai asinis. Gan viņa, gan manas. Tad es visu atceros melnu. Nākamajā dienā mani atrada asiņainu pie pieturas. Autobusa tur vairs nebija. Es biju par to ļoti pārsteigta un nobijusies. Kad es to visu izstāstīju, protams man neviens neticēja. Kad es sāku krist panikā un bļaut uz visiem, lai man tic attiecīgie cilvēki uzskatīja mani par traku. Es psihoju un tā tas turpinājās vairākas dienas. Es nevarēju gulēt domājot par to. Laikam lieki piebilst, ka pēc dažām dienām mani iesvieda psihenē. Tas gadījums man sabojāja visu dzīvi.