Šie stāsti nav par mani, bet es tos ieliku, jo likās interesanti.Iesaku lasīt uz vakara pusi.Ja patika raksts ieliec plusiņu.
Atvainojos,ja ir kaut kur bijuši.
1.Tas dīvainais sapnis nelika viņam mieru, viņš jau vairākas reizes redzēja vienu un to pašu sapni. Viņš redzēja šausmīgu slepkavību, asinis strūklas un totālu tumsu. Katru reizi to redzot viņš modās ar skaļu kliedzienu un kārtējo reizi biedēja savu sievu. Andris bija parasts kantora darbinieks, kurš ar sievas tēva palīdzīgo roku tika siltā vietiņā. Jā, viņa kāzas bija viņa karjeras kalngalis un mīlestība nebija izšķirošais faktors.
Sievai bija savs uzskats uz dzīvi un savas metodes. Viņa redzēja ka ar Andri notiek kas dīvains un visādi mēģināja viņam palīdzēt. Nē, viņam palīdzība nebija vajadzīga, viņš pats var tikt ar visu galā, tā arī notika šoreiz. Pēc kārtējā piektdienas bāra apmeklējuma viņš devās mājās. Tukšās Rīgas ielas, saplēstās pudeles, makdonalda ietinamie papīri. Viņš gāja un nevarēja nedomāt par to dīvaino sapni ko redz gandrīz katru nakti.
Tas bija parasts sludinājums uz pieturas staba, ar noplēšamajām lapiņām, dīvainākais tas, ka tādus viņš nekad nav lasijis, bet šīs pilnīgi čukstēja ausī… izlasi… izlasi. Andris izlasija, tie bija zīlnieces pakalpojumi un skanēja kā no bērnu filmām “Vai jūs vēlaties zināt nākotni… bla bla bla”.
Viņš nosmējās, automātiski noplēsa tālruņa nummuru un iebāza to kabatā.
Pēc kārtējā murga viņš nolēma piezvanīt. Viņam laipni atbildēja jaunas sievietes balss un viņi norunāja tikšanos. Zīlniece par pārsteigumu izrādījās ļoti glīta sieviete. Dzīvoklis bija tāds kādu Andris iedomājās, amuleti, ikonas, sveces, tumši galdauti. Andris nodomāja ka nokļuva kārtējā cilvēku mānīšanas kantorī.
Zīlniece pasmaidija un pateica ka Andrim par sapni nav jauztraucās, būs jādara ko viņa liks un tad viss būšot kārtība. Andris bija šokā, viņš neko nav teicis par saviem sapņiem, doma par pārdabiskām spējām uzdzina šermuļus. Viņa kautko stāstija un rakstija uz lapiņas bet Andris neklausījās, viņš gribēja tikt svaigā gaisā. Pagrābjot lapu un nometot norunātos divdesmit latus viņš metās pa durvīm ārā.
Lapā bija rakstīts īsi un kodolīgi, ja netiks samaksāti desmit tūkstoši lati, visi uzzinās ka viņš bija notriecis gājēju un aizmucis. Bet tas bija tik sen, desmit gadus atpakaļ, alus, meitenes, lauku šoseja, lija lietus. Jā, viņš nobijās, pameta to sirmo vīru un aizbrauca. Kā viņa to varēja uzzināt? Vai karjerai pienācis gals? Kas notiks tālāk? Nē, šinī gadijumā vajadzēja rīkoties. Kautkas bija jādara…
Izejot no bāra piektdienas vakarā viņš zināja kur dosies, viņš bija paņēmis savu medību nazi un gribēja tikt skaidrībā ar to naudas izspiedēju. Viņš nevarēja pieļaut ka visi uzzin par viņa pagātni.
Viņš uzkāpa uz otro stāvu un piezvanija pie durvīm. Durvis atvērās un ar spēcīgu kājas spērienu viņš aizspēra zīlnieci uz tālāko istabas stūri. No sitiena viņa zaudēja samaņu.
Viņas smiekli lika asinīm vārīties, tā kuce smējās par viņu, kā viņa drīkstēja. Viņa smējās viņam tieši acīs, viņa teica ka visu zinot un izstāstīšot, ka viņai esot pierādījumi. Andris izvilka nazi, viņš gribēja viņu pabiedēt bet neapreiķināja savas dusmas un trīcošas rokas. Zīlnieces auss nokrita uz grīdas ar skaņu kas līdzinās nokritušajam no galda gaļas gabalam. Asinis lēnām tecēja viņai pa plecu. Viņa smējās vienalga, pretīgi un samāksloti, kas vel vairāk uzkurināja Andri. Viņš iespēra viņai ar kāju pa seju un izsita priekšējos zobus, varēja redzēt kā zobu lauskas ir izdūrušās caur viņas lūpām. Bet viņa smējās un smējās.
Viņš bija nolēmis izbeigt vienreiz un uz visiem laikiem šo viņa dzīves briesmīgo dienu. Andris noplēsa no galda lampas vadu un sāka žņaugt zīlnieci, nē, tas nebija tik vienkārši kā filmās, viņa nepadevās, viņa tirināja kājas un mēģināja ar rokām sagrābt viņa matus. Tad viņš palaida vadu un ķērās pie naža, asais mednieku nazis kā žilete pāršķēla viņas roku divās daļās kuras palika karājoties uz ādās, bet viņa smaidija. Viņš pārgrieza viņai muti lai neredzētu to smaidu, bet sanāca vel briesmīgāk, viņš cirta un dūra…
Drausmīgi sāpēja galva, Andri kāds stipri purināja un mēģināja pamodināt. Celties negribējās.
Varbūt kautkas atgadījās darbā… viņš atvēra acis un ieraudzija cilvēkus. Tikai vairākas reizes pamirkšķinot ar acīm viņš sāka skaidri redzēt kas notiek. Istaba bija pilna ar policiju. Kā tas varēja notikt, neviens viņu neredzēja, kas notiek? Tad viņš ieraudzija savas rokas, tās bija vienās asinīs blakus mētājās mednieku nazis. Sieva gulēja stūrī pie radiatora, viņai bija pārgriezta mute, nebija auss un viņas asinis bija visur, un tad iestājās tumsa…
2.Es atceros, tas bija manā bērnībā, kaut kur vienpadsmit gados. mājas pirmajā stāvā, kurā dzīvoju kopā ar vecākiem, apmetās kāds nezināmais. Viņš vienmēr viss staigāja melnā, redzamas bija tikai acis, acis ar ellīgu spīdumu un nedabīgi sarkanu krāsu. No tā dzīvokļa pa naktīm ieskanējās ledaini, skaļi smiekli. Bet kad es tur nokāpu lejā, likās, ka kāds novēro.
Daži kaimiņi arī pievērsa uzmanību dīvainajam kaut kam. Vienreiz es sadūšojos un pazvanīju pie durvīm. Neviena. Pieskāros ar roku un konstatēju, ka tās ir pilnībā neaizslēgtas. Un pēkšņi, ieejot svešā dzīvoklī, sajutu neparastu aukstumu. Kādu balsis.. Kāds gāja ēnās. es redzēju tumsas sabiezējumus, bet nevarēju saskatīt kurš tur ir. mani sāka vilkt grīdā, lejā, un pēkšņi es nokļuvu neparastā mājā. Sienas, grīda, griesti – viss bija veidots no savienotiem kauliem. Pie manis pienāca šausmīga būtne, tā nelīdzinājās nevienam cilvēkam, ne zvēram, tā ārieni nevar aprakstīt. Es atveros tikai tās sarkanās acis, un ledaino, necilvēcīgo balsi, it kā pati nāve no zem-zemes ierunātos.
Pēc tā mani atrada blakus tai istabai ar lielu daudzumu izplūdušām asinīm. Es knapi izdzīvoju. Bet dīvainais kaimiņš kaut kur pazuda.
3.Parīze, 1932. gada decembris. Ne pārāk turīgais ungārs, Rezso Seress, nupat uzsācis gaitas, lai kļūtu par slavenu komponistu.
Kādu svētdienu Rezso drūms savā dzīvoklī sēdēja pie klavierēm un uzmanīgi vēroja Parīzes debesis, kas bija savilkušās tumšos mākoņos. ‘’Kas par drūmu svētdienu,’’ Rezso pie sevis noteica, sizdams pa taustiņiem, kad pēkšņi viņa rokas sāka spēlēt kādu melodiju. ‘’Jā, Drūmā Svētdiena! Tāds būs manas jaunās dziesmas nosaukums,’’ pie sevis nomurmināja Rezso. Viņš satraukts paķēra pildspalvu un sāka rakstīt vārdus, pēc 30 minūtēm dziesma bija pabeigta.
Rezso nosūtīja savu garadarbu kādam izdevējam un iekšā juta, ka šoreiz viss izdosies. Pēc dažām dienām atnāca atbildes vēstule. Arī šoreiz viņa kompozīcija bija atraidīta, jo tā izdevējam likās dīvaina un depresīva. Rezso nepadevās un nosūtīja dziesmu citam izdevējam. Šoreiz viņam paveicās. Izdevējs solīja, ka drīz dziesma tiks izplatīta visās lielākajās pasaules pilsētās.
Melodija apritē bija jau vairākus mēnešus, bet tad no visām pasaules malām sāka pienākt ziņas par ļoti dīvainiem negadījumiem-
Berlīnē jauns vīrietis lūdzis kādai grupai nospēlēt ‘’Drūmo Svētdienu.’’ Atgriezies mājās viņš sašāva sevi galvā ar revolveri. Pirms tam viņš radiniekiem sūdzējies, ka jūtas depresīvs un nekādi nevar dabūt ārā no galvas kādu melodiju.
Pēc nedēļas turpat Berlīnē tika atrasta jauna pārdevēja, kura bija pakārusies savā dzīvoklī. Policija atrada ‘’Drūmās Svētdienas’’ kopiju viņas guļamistabā.
Pēc pāris nedēļām kāds 82 gadus vecs ņujorkietis izleca pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās 7. stāvā. Pirms tam viņš bija atskaņojis Rezso melodiju.
Apmēram tajā pašā laikā kāds jauneklis no Romas, noklausījies dziesmu, noleca no tilta.
Kāda avīze Londonā atspoguļoja stāstu par sievieti, kas savā dzīvoklī pilnā skaļumā klausījusies Rezso kompozīciju, kas ļoti izbiedēja kaimiņus, jo viņi bija dzirdējuši par dziesmas spēku. Kādā brīdī dziesma iesprūdusi , un noteikts dziesmas fragments atkārtojies atkal un atkal. Kaimiņi vairs nevarēja izturēt, tāpēc izgāza durvis un atrada sievieti mirušu.
Mirušo skaits turpināja augt, tāpēc radio stacijas vairs neatskaņoja šķietami nolādēto dziesmu. Tikmēr Francijā Rezso bija izšķīries ar savu draudzeni un centās viņu atgūt. Rezso nosūtīja izlīguma vēstuli, bet dažas dienas vēlāk no policijas uzzināja, ka viņa sevi ir noindējusi. Viņai blakus atrasta „Drūmās Svētdienas’’ kopija.
30 gadu beigās runas noklusa, jo nu pasaulei bija cita problēma – Hitlers. Protams, visi, kuri grib izaicināt savu likteni, var noklausīties dziesmu arī mūsdienās.
4.Tims devās mājup no skolas, kad pēkšņi no nekurienes pie viņa kājām parādījās balts papīra gabals. Izrādījās fotogrāfija ar kādu piemīlīgu meiteni, kura turēja paceltus 2 pirkstus. Viņš atgriezās skolā, lai iztaujātu citus, cerēdams, ka kāds pazīs šo meiteni. Neviens meiteni foto neatpazina. Tims atgriezās mājās. Visu atlikušo dienu viņš spēja domāt tikai par šo meiteni. Beidzot vakarā viņš jau grasījās aizvērt acis, bet tad saklausīja tādu kā ķiķināšanu. Tims piegāja pie loga un ieraudzīja meiteni, kas ļoti atgādināja meiteni no foto. Meitene metās bēgt. Tims izleca pa logu un sekoja viņai līdz pat tuvējam mežam, bet atmeta ar roku, jo viņa vairs nebija redzama un atgriezās mājās. Nākošajā dienā viņš turpināja iztaujāt cilvēkus, jo cerēja, ka kāds patiešām pazina šo meiteni foto, bet neviens nevarēja palīdzēt. Tās dienas naktī viņu pamodināja kāds dīvains troksnis. Likās, ka kāds sit ar nagu pret viņa istabas logu. Tims piegāja pie loga, un tur atkal bija tā meitene. Viņš nodomāja, ka kāds draugs grib viņu labi izjokot, tāpēc atrāva logu un atkal sekoja meitenei. Šoreiz viņš bija apņēmības pilns noskaidrot, kas te notiek. Zēns jau gandrīz bija noķēris meiteni, kad pēkšņi no nekurienes ‘’BOOM!’’ Viņu bija notriekusi mašīna. Tims gulēja uz asfalta izkropļots un miris, bet joprojām turēja fotogrāfiju ar meiteni. Šoferis izleca no mašīnas, lai palīdzētu, bet bija jau par vēlu. Viņš pamanīja fotogrāfiju zēna rokās un pacēla to. Tajā bija redzama tā pati meitene, bet nu jau ar 3 paceltiem pirkstiem!
5.Šis nav īsts spoku stāsts.
Kādu vīriņu bija nomocījuši tarakāni. Izmēģināja viņs visādus to izdzīšanas veidus, gan gudrās grāmatās lasītus, gan pārpildītā trolejbusā saklausītus - nekā.
Reiz viņš satika savu veco draugu, kurš bija kļuvis par profesionālu pūšļotāju, kas ārstēja aizdusu, aklās un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisumu, izmantojot sakaltētu buļļa pūsli.
Un draugs ieteica viņam līdzekli:
- Staigā pa visām istabām un īdi nožēlojamā balstiņā "nav ko ēst, nav ko ēst". Tarakāni to izdzirdēs un aizies.
Vīriņš pateicās par padomu, aizgāja uz tirgu, nopirka vecas drānas, izvārtījās dubļos, aizsprauda degunu ar knaģi, lai balss būtu žēlāka un sāka staigāt pa māju murminādams:
- Nav ko ēst, nepavisam nav ko ēst, nu galīgi nav ko ēst.
Tā viņš nostaigāja vairākas stundas, aizmirsa aiziet uz veikalu un tiešām palika bez ēdiena. Atbrīvojis degunu no knaģa un sevi no nodriskātajām drēbēm vīriņš sāka drudžaini skraidīt pa māju, ielūkojoties zem visiem galdiem, ievārījuma burkām un citiem priekšmetiem meklējot tarakānus. Viņš pat izjauca savu veco VEF radioaparātu, kurā tarakāni aukstos ziemas vakaros parasti sildījās. Cik neaprakstāms bija viņa prieks, kad visu šo meklējumu rezultātā viņš atrada tikai trīs tarakānu mirstīgās atliekas un vienu ziemas guļā ieslīgušu zilo mušu.
Vīriņš tā nopriecājās, ka pat aizmirsa par izsalkumu un knaģa nospiesto degunu, un ar padarīta darba apziņu devās pie miera. Pašā tumšākajā nakts stundā viņš pamodās no maiga pieskāriena. Pagriezis galvu viņš ieraudzīja tarakānu pūli ar svecītēm. Priekšā iznāca visresnākais tarakāns un teica:
- Saimniek, celies, mēs tev ēst atnesām.
Par to drūmo svētdienu. (Gloomy Sunday) Brālēns sen atpakaļ stāstīja, palasījām vēl internetā. Noklausījāmies dziesmu pāris reizes un es aiz bailēm no nāves ilgi nevarēju aizmugt. Tagad par to nāk smiekli. :D