Tas notika pagājušajā vasarā, manā dzimšanas dienā.
Mēs ar draugiem staigājām pa pilsētu, bijām visādās vietās un tādā garā. Mēs piegājām pie vienas ļoti vecas mājas, kuru iepriekš nebijām redzējuši, kaut arī visu laiku te staigājām. No tās mājiņas izgāja spocīga tantiņa. Viņa bija mazliet līdzīga raganai... Šī tantiņa teica, lai mēs ejam prom no šīs vietas... Mēs nestrīdoties tā arī izdarījām.
Esot kādus pārus soļus tālāk no tās tantiņas, viņa pēkšņi pasauca mani, lai es pienākot...Nevienu citu, tieši mani. Man tas likās nedaudz spocīgi.
Viņa sāka smaidīt tā kā it kā viņai būtu ļauns nodoms. Es stāvēju divus mazus soļus no viņas. Viņa izvilka no sava garā mēteļa tādu kā spēli. Pasniedza to man un pateica :" Daudz laimes dzimšanas dienā, meitenīt!".
Es izbijusies paņēmu šo spēli un atbildēju :" Paldies."
Es paskatījos uz spēli domādama, kas tā par spēli. Un tad pagriezos pret tantiņu un viņas mājas pusi, bet ne tantiņas ne mājas ne bija vairs. Man bija diezgan spocīga un dīvaina sajūta.
Mēs visi aizgājām no tās vietas pa taisno uz manu māju. Mēs pāris stundiņas pasēdējām virtuvē un viesistabā svinot manu dzimšanas dienu. Pienāca plkst. 11 vakarā. Ne viens mājās negāja, jo norunājām ka paliksim mēs visi pie manis. Mēs aizgājām uz manu istabu, apsēdāmies aplī uz manas gultas un pa vidu nolikām spēli. Mūsu draugs Alans paņēma spēli rokās un izvilka to no kastītes ar visu akmeni, kam vidū bija caurums. Viņš spēli nolika pa vidu un kasti aizmeta uz istabas stūri. Mēs visi sākām domāt kas tā par spēli, bet mūsu draudzene Evelīna bija lasījusi par tādām...
Tā ir mirušo cilvēku izsaukšanas spēle, ar kuras palīdzību var sazināties ar mirušajiem... Viens no mūsu draugiem izsauca kaut kādā rakā mirušo... Akmens sāka kustēties pa burtiem kas bija uz spēles. Mēs sekojām katram burtam līdzi uz kuras bija apstājis akmens. Tādā veidā veidojās vairāki vārdi. Mēs uzdevām dažādus jautājumus spokam kā piemēram "Kā tevi sauc?"; " No kurienes tu esi?"; Kā tu te gadījies?" utm. Spoks atbildēja uz visiem jautājumiem...
Spoks bija meitene, kas izrādās agrāk te dzīvojusi ar ģimeni. Šīs meitenes ģimeni un arī pašu meiteni nogalināja, kamēr viņi ir gulējuši, klusu un briesmīgi... Mūsu draugs bija meitenei uzdevis ne pārāk labu jautājumu un sācis smieties. Meitene sadusmojās un sāka mētāt mūsu draugu pa istabu, beigās izmetot no otrā stāva uz ielas, kur nez no kurienes uzradās mašīna un nobrauca viņu.
Mēs visi nobijušies skatījāmies uz turieni. un tad uz spēli, jo akmens sāka kustēties, meitene atvainojās ka tā ir darījusi mūsu draugam, un ka viņš esot vainīgs, jo uzdeva meitenei aizvainojošu jautājumu. Mēs uzdevām meitenei jautājumu ,bet atbildes tā arī nebija, jo viņa izgaisa...mēs visi visu nakti nevarējām gulēt...
Kad pie nāca rīts visi devās uz savām mājām, es vien paliku sēžam savā istabā uz gultas ,kuras vidū stāvēja šī briesmīgā spēle. es paņēmu spēli ieliku atpakaļ kastē un diezgan labi noslēpu, lai neviens vairs viņu neatrod.
Un tā arī viss beidzās, mūsu draugs ir miris un apglabāts netālu no manas mājas esošajā kapsētā, mēs visi dzīvojam tālāk, un pa retam aizdomājamies par šo spēli un notikumu.
