Kāds neredzams spēks telpā grūsta priekšmetus, ieslēdz un izslēdz gaismu, liek cilvēkam pacelties virs zemes un izdarīt noziegumu. Dēmoniskā apsēstība nav viduslaiku māņi.....p.s. ja Jums interesanti, lūdzy lieciet ++++ 
CITPLANĒTIETIS PEONIJU KRŪMĀ
Sarmīte ir piecu bērnu mamma. Agrāk viņa neticēja stāstiem par paralēlās pasaules būtnēm, ļaunajiem gariem, pārdzimšanu, karmu. Sarmīti izskoloja bērni. Viņas vecākais dēls Ritvars, kam tagad ir trīsdesmit gadu, mazotnē mammu bieži pārsteidza ar spoku stāstiem. < Kad Ritvaram bija vienpadsmit gadu, ģimene ciemojās pie Sarmītes mammas. PIe viņas dzīvoja arī mammas brālis. <> Sākām ar neredzamo būtni kontaktēties - es jautāju, bet puika, sazinājies ar garu, man atbildēja. Prasīju, no kurienes tas ieradies. Atbilde bija - no Sīriusa. Vēl jautāju, cik viņš ir vecs, ko dara uz Zemes un kur pazudis mūsu suns. Notikušo uztvēru kā spēli. Dēla, teicu: << Man kā materiālistei nepieciešami pierādījumi, ka Sīriusa sūtnis patiešām sēž peoniju krūmā un ar mani sarunājas.>> >>
Pēc tālākajiem notikumiem Sarmītes priekštats par pasaules kārtību pilnībā mainījās, viņa vairs nešaubījās par citas realitātes esamību. << Man blakus stāvēja mamma, viņai rokās bija paplāte. Tajā brīdī astrālā būtne manā virzienā raidīja elektrisko lādiņu, kas trāpīja man pa rokām, bet mammai - pa kājām. << Vai, kas notiek!>> Viņa izsaucās un salēcās. Tomēr es nezināšanas dēļ dēlam teicu: << Lai tavs neredzamais paziņa atnāk pie mums ciemos!>> >>
Astrālā būtne nekavējoties devās Sarmītei un Ritvaram līdzi uz dzīvokli. << Mājoklī bija remonts. Strādnieku, kas veica remontu un vakarā bija ieņēmis pār mēru, neredzamā būtne noveda gandrīz līdz infarktam - viņu grūstīja, stumdīja, sita. Pēc nakts grautiņa televizoram bija izsistas lampas, mēbeles salauztas. Nākamajā rītā strādnieks stāstīja: << Šausmas, dzīvokli iemitinājušies spoki!>> Turpmāk viesis vairs netrokšņoja, bet es jutos neomulīgi.>>
<>
Rudenī Sarmīte uzzināja, ka gaida otru bērniņu. Ritvaram pārdabiskās spējas pastiprinājās. << Mana mamma Ritvaru dažreiz aicināja līdzi apkopt kapus. Kādu dienu dēls nobijies, man stāstīja: << Viņi nāk man virsū, grūsta.>> Viņš atteicās iet uz kapiem, sacīja, ka viņam esot bail.
Pēc dažiem mēnešiem nomira mana vīra krusttēvs. Bija Ziemassvētku laiks, un pirms bērēm mēs uz divām dienām aizbraucām pie vīra radiem. Ritvars teica: << Viņš stāv savā istabā pie loga.>> Iegājām miruša istabā, un dēls saka: mirušais piegājis pie viena, otra, nostājies un klausījies, ko runā trīs tantes. Mans satraukums pieauga. Devos pie luterāņu mācītāja, jo biju kristīta šajā konfesijā, un izstāstīju par Ritvaru. Mācītājs ieteica bērnu nokristīt, bet, nopētījis manu lielo vēderu, sacīja, lai es labāk dodos pie ārsta. Laikam uzskatīja, ka man nav visi mājās.
Pirms mana tēva nāves mirušie radinieki ieradās viņu apciemot. Kādu vakaru ar dēlu gājām uz vasaras māju gulēt, viņš man saka: << Mums selko kāds onkulis ar garu bārdu.>> - <> uzsaucu. Pēc tam, skatoties albumu, dēls rāda mana vectēva foto: << Lūk, šis bija atnācis.>> Es vectēvu biju redzējusi tikai fotogrāfijās...>>
Vectēva bērēs Ritvars sāka histēriski raudāt, zēnu izveda no kapličas. << Pēc bērēm krusttēvam jautāju - kas notika, vai mans tētis bija bērēs? << Jā, viņš parādījās kā gaiss, kontaktēties ar viņu nebija iespējams. Viņš sargāja Ritvaru, nevēlējās bērnu traumēt.>> >>
Kad piedzima otrs dēls, Sarmītes abus bērnus Saulkrastu luterāņu baznīcā nokristīja mācītāja Vaira Bitēna. Nedēļu pēc tam Ritvars pakļuva zem mašīnas. Viņa dzīvība turējās mata galā, turklāt dēlam atklāja retu iedzimtu slimību. << Aizgāju pie Vairas Bitēnas un izstāstīju par dēla nelaimi un viņa spējām sazināties ar garu pasauli. Mācītāja noraizējusies sacīja, ka vajadzējis ar Ritvaru pastrādāt un tikai tad viņu kristīt, jo nokristot viņam uzvelta dubulta slodze.Kad Ritvars izveseļojās, aizvedu viņu pie mācītājas. Viņi daudz runāja, mācītāja skaitīja lūgšanas, dēls saņēma viņas svētību. Vēlāk kāds ieteica pareizticīgo baznīcā nopirkt sveces un svētbildi. Ikonu noliku redzamā vietā plauktā, ar degošām svecēm izstaigāju istabu. Pēc dažām dienām dēlam jautāju, vai astrālais draudziņš, ko es atvilku no mammas mājas, vēl ir. Viņš noraidoši papurināja galvu.>>
Turpmāk Sarmīte vairs nejautāja dēlam par šo tēmu. Tomēr pusaudža gadi bija ļoti grūti gan Ritvaram, gan ģimenei. Viņš slikti mācījās, vecākiem atzinās, ka sajūt, kur mājās glabājas nauda. tā bieži pazuda gan no vecāku maka, gan slēptuves, kur pieaugušie to bija nobēdzinājuši. Ritvars nostājās arī pret Dievu. << Velns ir svarīgāks,>> viņš teica.
Tagad Ritvars iet uz kapiem un gari viņu netraucē. << Dvēseles varbūt jūt, kurš ir uzņēmīgāks, ar kuru meklēt kontaktu, ar kuru - ne. Kā bērns viņš bija neaizsargāts, bet tagad nevēlas sazināties ar šīm būtnēm. Reizēm gan Ritvars jautā: << Mamm, tu nejūti, mums atkal ir viesi?>> Tad mēs dodamies uz vietu, kur viņš stāv, un es jūtu pa ķermeni pārskrienam skudriņas. Kad mājās iir šāds svešinieks, aizdedzinu sveces - un viņš pazūd,>> stāsta Sarmīte. Tagad viņa interesējas par ezoteriku un mācās atroloģiju.
Kad Ritvars apprecējās un viņa sieva gaidīja bērniņu, topošais tēvs ar viņu sazinājās, laida mazulim savu enerģiju. << Vedekla stāstīja: kad viņi abi esot kontaktējušies, viņai kļuvis tik karsti, ka ķermenis burtiski dedzis. Kad piedzima meitiņa, Ritvars teica: << Man šķiet, ka esmu savas spējas zaudējis.>> Baidos, ka tās mantojusi viņa meita... Tomēr man šķiet, ka tādu dāvanu tik vienkārši nevar zaudēt. Kad man sāp galva,lūdzu, lai dēls uzliek rokas, un sāpes mitējas. Viņš varētu dziedināt, taču nevēlas. Mans krusttēvs vairs nesazinās ar zaļajiem cilvēciņiem, bet spēj dziedināt, no attāluma kā skenerī redz, kurā orgānā ieperinājusies kāda slimība. Viņš palīdz tikai tuvākajiem.>>
PATIESĪBA PAR EKSORCISMU
Zināšanas par sātana izdzīšanu jeb eksorcismu man ir skopas. Šajā zinātniskās apgaismības un skepticisma laikmetā jau pati ideja par personificētu ļauno garu pastāvēšanu šķiet tumšo viduslaiku māņi. Tomēr sātans un viņa pakalpiņi - dēmoni - eksistē. Tie ir eņģeliskas dabas garīgas būtnes, kas sacēlušās pret Dievu, tāpēc saņēmušas mūžīgo sodu un izraidītas no Debesīm.Priesteru, kam ir zināšanas par ļauno garu izdzīšanu un kas no bīskapa saņēmuši svētību veikt eksorcismu, Latvijā ir maz. Kādas Rīgas draudzes katoļu mācītājs piekrīt ar mani tikties tikai ar norunu, ka publikācijā neminēšu viņa vārdu. Prasība mani izbrīna, bet tobrīd vēl nezinu, ka pētīt šo tēmu ir bīstami.
Mūsu saruna ar priesteri notiek baznīcā, askētiski iekārtotā telpā.
<< Ļaunais gars cilvēkā nevar ienākt tāpat vien,>> skaidro mācītājs, kad jautāju, vai ikviens var kļūt par dēmonu upuri. << Ar nodomu ir jāatver viņam sava sirds un jāpakļauj griba. Galvenie apsēstības cēloņi ir pakts ar velnu jeb dēmoniem, piedalīšanās spiritisma seansos, sātaniskos kultos, ezoteriskos rituālos. Tā ir burvestību, lāsta un bērna vai dzīvnieka upurēšana sātanam rezultāts. Arī lāsts var kļūt par apsēstību, jo kāds rituāla laikā vērš dēmonisku spēku pret konkrētu cilvēku. Tie, kas raida lāstus pār citu veselību, ģimeni, parasti ar to nenodarbojas ilgi, jo drīz saņem dievišķo sodu.Dažreiz sātans apmāna lētticīgo, iestāstot, ka viņš ir dižens valdnieks, var apveltīt ar bagātību, varu. Sātans cilvēku kārdina, kā tuksnesī kārdināja Jēzu. Daži pakļaujas kārdinājumam, sātana solītajiem labumiem, pārdodot savu dvēseli velnam, - sak, tev būs viegla dzīve, vara, nauda, es tevi apveltīšu ar ekstrasensa spējām, tu būsi gaišredzīgs. Arī uzticoties viltus dziedniekiem ar šarlatāniem, slimnieks pakļauj savu gribu cilvēkam, kam ir vara pār ļaunajiem spēkiem, un tādā veidā pats nokļūst dēmonu varā.>>
Eksorcistam nav viegli atšķirt dēmonisku apsēstību no psihiskas saslimšanas, jo sliktais eņģelis slēpjas. Viņš apzinās - tiklīdz sevi atklās, tiks padzīts. Tāpēc ļaunie gari darbojas, kad satumst. Patiesībā dēmoni ir ļoti vāji.
Mācītājs stāsta: lai cilvēku atbrīvotu no ļaunajiem gariem, viņš ir jānokrista. Pirms tam veic eksorcisma rituālu, kura laikā ar īpašām lūgšanām ( piemēram, Visu svēto litānija, Dieva vārda liturģija), dēmonam, ļaunajam garam Kristu vārdā pavēl atstāt apsēstā cilvēka miesu. Pēc nokristīšanas svarīgi atzīt savu vainu, izsūdzēt grēkus. << Grēku nožēla ir labākais eksorcisms, bet stiprākais vairogs un bruņas pret ļaunā uzbrukumien ir lūgšana sakramenti, labi darbi un garīgās dzīves izkopšana,>> uzsver priesteris. <>
Neparastākā parādība, ar ko mācītāji eksorcisma laikā saskārušies, ir levitācija - cilvēks paceļas dažas pēdas virs zemes.
Milzīgas ciešanas dēmoniem sagādā svētītais ūdens, krusta zīme, ikonas un svētgleznas. << Eksorcisma laikā reakcija ir vai nu vētraina - cilvēks kliedz vai kādam cenšas ieskrāpēt -, vai slēpta. Eksorcistam jāprot izšķirt nianses, jo arī psihiski slims cilvēks spēj notēlot bailes no krusta. Cilvēks, kas bērnībā sists, var sarauties bailēs, kad tiek pacelta roka. Ir bijuši gadījumi,kad cilvēks, kurā dēmons iemājojis burvestību dēļ, pēc atbrīvošanas lūgšanas, dzerot svētīto ūdeni, izvemj nolādēto, viņam iebaroto priekšmetu.>>
SĀTANA SPĒLĪTES
Daudzi cieš no ļaunā gara, lāstiem, okultām darbībām, bet tas nenozīmē, ka viņi ir sātana apsēsti. Arī tie, kas nodarbojas ar maģiju, ir upuri. Biežāk eksorcista palīdzību meklē cilvēki, kam ir uzlikts lāsts. Tas nozīmē, ka ar dēmonu palīdzību cilvēkam tiek kaitēts. Ir īpaši lāsti, lai cilvēku nogalinātu, ir tādi, kas izraisa apsēstību, neveiksmi biznesā un ģimenes dzīvē, saslimšanu. Tiem, kas cieš no lāsta, nav nepieciešams eksorcisma rituāls, - palīdz lūgšanas, grēku nožēla, nokristīšana, piedošana. << Pie manis bieži nāk maģijas upuri. Maģija - ganbaltā, gan melnā - nāk no ļaunā gara. Lāsts, nolādējums zaudē spēku, ja cilvēks, kam tas raidīts, svētī lāsta licēju. Jālūdz par tiem, kas mums vēl ļaunu. Viņus nolādot, lāstam ir dubultspēks.Vājam, neaizsargātam cilvēkam, kas nezina savas stiprās puses, savu vērtību, kam nav identitātes, pat domās var uzlikt lāstu. Kristītu cilvēku nolādēt ir grūti, viņu sargā Dievs un eņģeļi.>>
Dēmonu apsēstu cilvēku uz eksorcismu parasti atved tuvinieki, bērni.<< Vairākums okultistu, sātanistu, ekstrasensu, zīlnieku neapzinās, ka viņos iemājojis sātans. Ne visi zīlnieki savu gribu un dvēseli pārdevuši velnam, daudzi to dara no laba prāta. Dieva lielākā dāvana cilvēkam ir brīva griba. Velns to grib paņemt, lai cilvēks rīkotos pēc viņa prāta. Kristus misija ir izraut cilvēku no sātana nagiem. Kristus ir spēcīgāks par sātanu, jo Jēzus ir Dievs, bet sātans - tikai eņģelis.>>
Esmu dzirdējusi, ka veikt eksorcisma rituālu ir bīstami - priesteri var piemeklēt traģēdija, viņš var saslimt. Mans sarunbiedrs pasmaida. << Eksorcismu veic Dievs, mācītājs ir tikai viņa kalps, kas pilda savu misiju. Mācītājam, kas sūdz grēkus, nav jābaidās no šā rituāla, jo grēksūdze sātanam kaitē vairāk, nekā veicot eksorcisma rituālu, jo tās laikā tiek padzīti ļaunie gari. Ir arī speciāla lūgšana, kurā priesteris lūdz Dieva, Jaunavas Marijas aizsardzību. Reizēm esmu jutis, ka ļaunie gari cenšas mani iebiedēt. Piemēram, pirms vai pēc eksorcisma rituāla man visu nakti ir zvanījis telefons, kādreiz telpā piepeši ieslēdzas un izslēdzas gaisma. Zinot, ka to dara sliktie eņģeļi, kas fiziski kaitēt nevar, man nav bail. Jēzus ir teicis: bez Viņa atļaujas mums mats no galvas nenokritīs.>>
Cilvēks pats nevar izdzīt garus, bet, ja telpā ir nevēlami viesi, vajadzētu skaļi izsaukties: << Atej nost no manis, ļaunais gar! Nevēlos neko kopīgu ar dēmoniem!>> Var lūgt Dievu atbrīvot viņu no ļaunā gara. Ja šķiet, ka uzlikts lāsts, vēlams vērsties pie draudzes priestera. Sarunā ar mācītāju tiek izvērtēts, kā palīdzēt, - nokristīt, lūgt Dievu, nožēlot grēkus vai doties pie eksorcista izdzīt ļauno garu un viņa pakalpiņus.
