Tātad šeit ir turpinājums pirmajai daļai.
Pirmo daļu var izlasīt šeit:
http://www.spoki.lv/mistika/Satana-apsestas-lietas/148385
Nāvējošā mīlestības gulta.
Bet nelielas viesnīcas Pirenejos, Spānija ziemeļos, īpašnieks Alonso Selja pat nenojauta, ka vienam no interjera priekšmetiem, kurš ievietots jaunlaulāto numurā , piemīt, tāpat kā Jorkšīras krēslam, patiesi slepkavniecisks spēks.
Bet viss sākās ar to, ka Alonso nolēma novietot jaunlaulāto numurā superīgu, divvietīgu, labākās kvalitātes gultu. Ja vien viņš zinātu, pie kā tas var novest...
Gulta vispār izskatījās kā parasti - plata, ar skaistu matraci. Tikai jaunlaulātie, pavadījuši tajā nakti, gāja bojā dīvainos apstākļos.
Par pirmajiem mistiskās gultas upuriem kļuva jaunie francūži Marina un Luijs Rasēni, kuri atbrauca uz Pirenejiem medusmēnesī. Nākamajā rītā pēc atbraukšanas saimnieks personīgi ienesa viņu numurā brokastis. Jaunlaulātie jutās laimīgi, nakti pavadīja lieliski. Lielīja ērto gultu.
Pēc brokastīm viņi ar iznomātu automašīnu aizbrauca uz kalniem. Pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ, mašīna nobrauca no ceļa, sasita barjeru un nogāzās, kur sadega liesmās. Marina un Luijs gāja bojā...
Nākamie jaunlaulāto numurā apmetās spāņu tirgotājs un viņa jaunā sieva. Otrajā dienā pēc atbraukšanas viņi gāja bojā no zibens spēriena zem ozola, kur paslēpās no lietus.
40 gadus vecais ogļracis Žozē Ernandess un viņa otrā sieva, pēc tam, kad bija pavadījuši laulības nakti "nāves gultā", pameta viesnīcu un aizbrauca uz Barselonu, kur, tajā pat dienā, viņus nogalināja laupītāji uz ielas.
Lieta ieguva plašu vērienu, kad pēc jaunlaulāto apartamentos pavadītas nakts gāja bojā augsts Austrālijas ierēdnis Randals Tovsons un viņa jaunā sieva - spāniete Doloresa. Pēc pavadītās nakts viesnīcā abi jutās apmierināti, apēda brokastis un devās pastaigā.
- Sākumā es sajutu vienkāršu nemieru, - atzinās Alonso Selja, - bet, kad viņi neatgriezās ne uz pusdienām, ne uz vakariņām, zvanīju policijai. Viņus atrada mirušus 200m no mūsu viesnīcas. Viņu nāves iemeslu man nepaziņoja, bet es pats uzskatīju, ka tas saistīts ar gultu, un pateicu par to policijai. Sākumā par mani pasmējās, bet vēlāk viņu domas mainījās.
Kad četru mēnešu laikā "nāves gulta" aprija devīto upuri, krāvēji iznesa gultu no viesnīcas, ievietoja to mašīnā un aizveda uz policiju. Tur to profesionāli apsekoja, uzlika uz palaga elementus un veica laboratorijas analīzes. Bet neko kriminālu neatrada.
- Atklāti sakot, mums nav ne mazākās sajēgas, ko tas viss nozīmē, - teica policijas priekšnieks Karero Menendess amerikāņu avīzes "The news" reportierim. - Visi pāri bija jauni, veseli, skaisti. Visi gāja bojā 24 stundu laikā pēc pavadītas nakts šajā gultā. Tas nevar būt nejauši. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka pār gultu uzlikts lāsts, jo agrāk, pirms šī liktenīgā pirkuma, viesnīcā nekas līdzīgs nenotika. Es neticu lāstam. Bet kā gan savādāk izskaidrot notikušo? Mani policisti apiet gultu, neviens pat neuzdrošinās apsēsties uz tās. Viņi pieprasa arī, lai gultu nekavējoties aizved no nodaļas. Tomēr tagad to darīt nedrīkst, jo gulta lietā figurē kā lietišķs pierādījums, bet izmeklēšana vēl nav beigusies.
Bet Selju pāri pameta laime un miers, jo viņi zaudēja solīdus ienākumus. Kas tagad uzdrošināsies apmesties viesnīcā ar tādu reputāciju? Ja nu vienīgi potenciālie slepkavas!
Lelle ar negantām acīm
Tomēr nāvīgi bīstami mēdz būt ne tikai dīvāni, krēsli un gultas, bet pat lelles! Ne tik sen no muzeja amerikāņu pilsētā Kejvestā pazuda pusmetrīga lelle ar bālganu seju un negantām acīm. Kolekcionāriem tā zināma kā Bai-Lo Baby. To izgatavoja 1922. gadā ķīniešu meistars, par paraugu ņemot kādu no smagas slimības mirušu bērnu. Lelle tika domāta kā dāvana mazai meitenītei, pazīstamā jūras kapteiņa Džona Greigera mazmazmeitai.
Saņemot Bai-Lo Baby, meitene saslima, sajuka prātā un drīzumā nomira. Pēc meitenes nāves māju, kurā viņa dzīvoja, pārveidoja par muzeju, lelli atstāja kā vienu no eksponātiem. Un velti. Muzeja apmeklētāji sāka sūdzēties, ka Bai-Lo Baby skatiens viņiem seko ilgi pēc tam, kad pametuši ēku. Daudzi pie tam cieta no panisku baiļu lēkmēm.
Katram gadījumam, lelli nolēma pārvietot uz 3. stāvu, uz tukšo istabu, kur kādreiz mājas pirmajiem īpašniekiem bija bērnu istaba un kur bieži mira bērni. Tomēr dīvainības, saistītas ar Bai-Lo Baby, turpinājās. Apsardzes sistēma, kas reaģē uz cilvēka siltumu, ieslēdzās gandrīz katru nakti, bet drošības dienesta darbinieki neko neatrada. Policija pastāvīgi saņēma ziņojumus, ka kāds vai kaut kas pa naktīm klaiņo pa bērnu istabu, bet katrā gadījumā neatrada zādzības vai ielaušanās pēdas.
Fotogrāfam, kurš uzņēma lelles bildi, pēkšņi nokrita aparāta aizmugure un visa filmiņa sagaismojās. Apdrošināšanas inspektors, kurš veica eksponāta aprakstu, "izlidoja" no bērnu istabas un uz trepēm salauza kāju. Viņš teica, ka šausmīgi nobijās, bet nevarēja izskaidrot, no kā tieši.
Un, lūk, šī lelle nesen arī pazuda no muzeja. Nav ne tās nolaupītāju pirkstu nospiedumu, ne ielaušanās pēdu. Trauksmes signālu arī nebija. Muzeja darbinieki uzskata, ka Bai-Lo Baby vienkārši aizgāja. Visi bērni apgabalā tagad baidās gulēt vieni savās istabās, bet pilsētas varas iestādes izsludināja naudas prēmiju tam, kas atradīs Bai-Lo Baby.
Dēmonu nams
Nepaveicās, maigi sakot, ar lellēm arī Francisko Romero no Bolīvijas pilsētas San-Ignasio. Nolemjot aplaimot savas meitas Rozu un Kamillu, viņš nopirka lelles māju kopā ar 15 burvīgām lellēm.
Kā tikai nebija tajā mājiņā! Virs miniatūrām gultiņām karājās rozā baldahīni, vannas istabā bija maziņi dvieļi, bet viesistabā stāvēja īsts televizors sērkociņu kārbas izmērā.
Pirmajā naktī meitenes dzirdēja no mājiņas nākošo troksni. Iededzināja gaismu un ieraudzīja, kā vien lielā lelle... piekauj mazo. Roza un Kamilla pamodināja vecākus, bet, kad tie iegāja bērnu istabā, mājiņā, protams, valdīja miers un klusums.
Nākamajā naktī Roza un Kamilla kļuva par īstas kaujas lieciniecēm, kura notika starp visām spēļu namiņa iedzīvotājām. Lelles uzvedās tik agresīvi, ka viena no tām iekoda Rozai pirkstā, kad viņa centās apturēt kauju. Atskrējušie vecāki, kas bija izdzirdējuši meiteņu kliedzienus, ieraudzīja vienu otrai uzbrūkošās lelles, aiznesa namiņu uz pieliekamo telpu un ieslēdza to aiz atslēgas.
No rīta Francisko devās uz tuvāko baznīcu un uzaicināja pie sevis mācītāju, kurš, nosvētot dzīvokli, ieteica saimniekam tikt vaļā no dēmoniskās rotaļlietas.
Nemierīgo rotaļlietu aiznesa uz izgāztuvi. Tomēr tajā naktī šausmīgais troksnis izbiedēja visu ģimeni. Ieskrienot bērnu istabā, vecāki apstulba no šausmām. Namiņš stāvēja iepriekšējā vietā, viss paklājs bija noliets ar asinīm, sadusmotas lelles, uzbrūkot Rozai un Kamillai, koda viņām ar saviem asajiem kā adatas zobiem.
Francisko Romero bija spiests vērsties pēc konsultācijas pie pilsētā pazīstamā ekstrasensa un medija. Tas, iepazinies ar situāciju, paziņoja, ka dēmons sēž lellēs, un kā vienīgo izeju piedāvāja sadedzināt tās kopā ar namiņu.
Līdzeklis bija kardināls un, par laimi, palīdzēja - dēmoni sadega ugunī un vairs netraucēja Romero ģimeni...
Zināmi arī citi gadījumi, kad lelles uzbruka cilvēkiem. Piemēram, ne tik sen daudzas itāļu avīzes rakstīja par to, ka kāda Luīza Karduču, nopērkot savai meitai rotaļlietu Kenu, pārvērta savu dzīvokli par īstu elli. Ļaunā rotaļlieta ņirgājās par saviem saimniekiem, mēdījās un kāvās. Karduči ģimenes locekļi nonāca uz vājprāta robežas. Galu galā viņiem nācās vērsties pēc palīdzības pie eksorcista, kurš aplēja lelli ar svētīto ūdeni, sadedzināja to un jebkuram gadījumam ieraka pelnus dziļi zemē.
Vēl kāds interesants gadījums notika īrijā. Kāds jauns arhitekts Maikls Šersts, palika pa nakti pie savas draudzenes, kura pēc ieraduma palika zem spilvena lelli Bārbiju. No rīta Maikls atrada rotaļlietu sev blakus, bet, pieejot pie spoguļa, ieraudzīja, ka viss viņa ķermenis ir pārklāts ar sīkiem zilumiem un kodieniem no ļaunas radības, kura, acīmredzot, kļuva greizsirdīga uz savu saimnieci.
Anomālo parādību eksperti apgalvo, ka līdzīgi gadījumi nemaz nav retums, vienkārši vairumam cilvēku, kuri saskārušies ar priekšmetu un lietu pārņemto dumpi, nepatīk izrādīties ar to, taisnīgi uzskatot, ka viņus pašus pēc līdzīgiem paziņojumiem uzskatīs par neprātīgiem.
