Ir visiem zināma patiesība, ka sapņi reizēm pareizi iztulkoti piepildās. Piemēram, ja izlūst zobs, tad aizies kāds tuvs cilvēks. Šo stāstu man izstāstīja vecmāmiņa. Viņai jau no agras jaunības rādās dīvaini sapņi, ja tuvākajā nākotnē ir lemts nomirt kādam tuviniekam. Sapnī viņa vāc sienu kopā ar saviem sen mirušajiem radiem. Un tad, ja viņa padod sienu mirušajiem, tad pēc neilga laika kāds mirst.
Šis būs stāsts par sapni, kas varbūt nemaz nebija sapnis. To man izstāstīja kāda sieviete. Tas bija noticis dzemdībās. Ir daudz dzirdēts par narkozes iedarbību uz smadzenēm, tāpēc ir grūti spriest vai tas bija sapnis, vai arī patiesa dvēseles atdalīšanās no ķermeņa. Pēdējais ko sieviete atcerējās bija dzemdību sākums un narkozes ievadīšana. Tad notika neticamākais. Viņa atradās vietā, kur visapkārt bija krāsaini ornamenti kā kaleidoskopā. Un viņa skaidri saprata, ka viņa ir mirusi… bet tad viņa jautāja, kas notiks ar mazo bērniņu uz zemes? Sāka raudāt… Un tādu noraudājušos viņu atrada medmāsa un pamodināja. Ir grūti noteikt vai tā bija narkozes spēle ar smadzenēm vai arī reāls dvēseles ceļojums. Bet pēc kāda laika sievietes rokās nonāca grāmata, kuras autors bija cilvēks, kurš meditējot var vadīt dvēseli uz jebkuru vietu visumā. Un viņš skaidri aprakstīja, ka patiesībā paradīze ir kā kaleidoskops…ņirb neaprakstāmās krāsās
