Sāls rituāli ir viena no senākajām maģijas formām, ko izmanto ne vien psihiskajai aizsardzībai, bet arī naudas iegūšanas un dziedināšanas rituālos. Sālij allaž piešķirta galvenā loma dažādos reliģiozos un maģiskos rituālos, jo savulaik tā bija vienīgā «tīrā» viela. Valdīja uzskats, ka sāls ir ļoti vērtīga, jo visas pasaules senajās apmetnēs tā bija galvenais pārtikas saglabāšanas līdzeklis. Šīs vielas rietumu nosaukums cēlies no romiešu veselības dievietes Salas.
Grieķi un romieši piejauca sāli ziedojumu raušiem un bēra to upurēšanas ugunskuros. Arī ebreji lietoja sāli upurēšanas ceremonijās. Saskaņā ar seniem kristiešu ticējumiem, sāls un ūdens spēj atjaunot veselību un izdzīt ļaunos garus. Sāls konservējošās īpašības ir apveltījušas šo vielu ar šķīstības un neuzpērkamības reliģisko simbolismu. Tradicionāli sāli iekaisa zārkos aizsardzībai pret sātanu. Ķeltu apdzīvotajās zemēs uz nupat miruša cilvēka krūtīm uzlika šķīvīti ar zemes un sāls šķipsniņu, kas simbolizē mirstīgo «neķītro» ķermeni un nemirstīgo, nesamaitāto dvēseli.
Sāli kopā ar svēto ūdeni izmanto arī ļaunuma atvairīšanai, kā arī fiziskā un auglības spēka piesaistīšanai, to joprojām liek lietā, lai pagatavotu svēto ūdeni.
Viduslaiku alķīmiķi sāli uzskatīja par vienu no trim galvenajām vielām, kas veido dzīvību -— abas pārējās bija dzīvsudrabs un sērs.
Gatavojot dziru lopiem, to pārkaisa ar sauju sāls, lai raganas nevarētu saindēt lopbarību.
Sāls ir arī sens antiseptisks līdzeklis. Par godu dievietei Salai, aukles jaunpiedzimušo mutē iebāra šķipsniņu sāls. To iekaisa arī pirmajā no nesen dzemdējušas govs izslauktā piena spainī.
Senajā Romā par godu dievietei Salai nosauktos Salas gredzenus nēsāja kā talismanus pret dažādām slimībām un pēkšņām kaitēm. Uz gredzena iegravēja priesteru zvaigzni, ko apvija astes rijēja čūska — uroboss, dziedināšanas un atdzimšanas simbols.
Formālajā maģijā sāls tradicionāli simbolizē Zemes elementu, un tāpēc tai piemīt ievērojams zemes un (vai) piezemēšanās spēks. Senajos rituālos sāli svētīja galvenās dievības vārdā.
Aizsargājoši sāls rituāli
Nejauši izbirušas sāls šķipsniņa jāpārmet kreisajam plecam, lai iekaisītu to acīs sātanam vai ļaunajiem gariem, kuri, atbilstoši senam romiešu uzskatam uzglūn no kreisās jeb «ļaunās» puses: Šis paradums ir saglabājies arī mūsdienās. Sāls izbēršanas rituāls cēlies no uzskata, ka nejauša tik vērtīgas vielas izkaisīšana var izraisīt nelabvēlīgas sekas. Leonardo da Vinči gleznā «Svētais vakarēdiens» redzamais apgāztais sāls trauks atspoguļo pārliecību, ka šāda rīcība nozīmē uzticības un draudzības nedošanu.
Sāli tradicionāli izkaisa ap māju sliekšņiem un aizsargājošos lokos arī ap bērniem un citiem viegli ievainojamiem cilvēkiem, lai pasargātu no ļaunuma.
Sāli joprojām izmanto, lai pasargātu cilvēku mājokļus — gan tos, kuros tiek piekoptas burvestības, gan arī mājas attālos lauku nostūros, kas joprojām tur godā tautas ticējumus. Tradicionāli sāli izšķīdina ūdenī, kas ieliets caurspīdīgā stikla traukā un 24 stundas noturēts Saules un augošā Mēness gaismā, šķīdumi pēc tam izšļakstina katras istabas visos četros stūros (arī mājās), uz dzīvokļa sienām un dārzā, ja tāds ir.
Mazā, ar aukliņu savelkamā maisiņā līdzi nēsāta sāls dod aizsardzību ceļojuma vai iespējama uzbrukuma laikā.
