Tātad - viss sākās 1. jūlijā. Es sāku saņemt sūdzību vēstules par savu uzņēmumu. Pats dīvainākais ir tas, ka manu uzņēmumu (jā, man tāds tiešām ir), sauc A/S S. Poka & D. Emons, bet es sūdzību vēstules saņēmu par manis neveidotu apakšuzņēmumu, par kuru es pat dzirdējis neesmu - SIA D. Evila & 18.
-Ak, tad atkal šis skaitlis - es nodomāju - es nesen biju lasījis par šo ''maģisko skaitli. - 18, jeb 3x6, jeb 666. Kādam ir laba humra izjūta. Aaa - un vēl tā Evila. Ha! Devila! Ļoti asprātīgi! Piezvanīšu Pokas kundzei.
Kamēr es gaidīju es palasīju arī sūdzību saturu. Tajās bija saukts, ka pēc SIA D. Evilas & 18 salona apmeklējuma viņu mājās sāk notikt dīvainas lietas, piem. plīst šķīvji, spoguļos parādīties izķēmoti attēli u.t.t. Dažas sūdzības bija diezgan dīvainas - tās bija itkā aplietas ar ūdeni un tad izžuvušas, bet dažas vēljoprojām bija mitras. Uz dažām bija asaru atstāti apļveida plankumi, bet uz dažām... asinis!
Beidzot sasniedzu Salliju (tāds bija Pokas kundzes vārds.)
-Sveiks, D. Kā iet? Kāpēc zvani?
-Sveika. Klau, tu kaut ko nezini par uzņēmumu SIA D. Evila & 18?
-Skaidrs, ka zinu. Es tur pati strādāju. Līdz iesaistījos tavā biznesa plānā. Tas bija apakšuzņēmums... pagaidi, mēģinu atcerēties... te kaut kur manos parīros jābūt... atradu! Tātad tas ir apak...
Pēkšņi pārtrūka saruna. Es jau sāku uztraukties un spokos meklēju ceturto šausmu stāsta daļu (nu, jūs jau ziniet, par tām lapiņām un vīru baltajā uzvalkā), kad pēkšņi es izdzirdēju zvanu. Zvanīja nepazīstams numurs - 266633182. Es ar bailēm pacēlu.
-H-H-Hal-l-l-lo? - es teicu.
-Cāu, te Sallija. Izklausies nobijies, D. - nevarēja saprast - tas ir jautājums vai fakts - Mums tur saruna pārtrūkā, jo man izlādējās telefons. Es pašlaik esmu pie drauga - precīzāk draudzenes - Deras Evilas. Negribi atnākt? Viņa man ir bijusī priekšniece. Mums bija daži konflikti, bet nu viss nokārtojās.
-Labi, atnākšu.
Sallija vienmēr bija bijusi dīvaina, viņu nekas nevarēja pārsteigt un viņa pielāgojās situācijai. Es paprasīju adresi. Tā bija tik pat dīvaina, kā Namamātes vārds - S. Ūda iela 2. Paraustīju plecus un braucu. Man bija jābrauc gar diezgan stāvu nogāzi. Man pretī brauca kāda cita mašīna, bet par nelaimi, mēs bijām visbīstamākajā klints vietā. Šajā vietā knapi pietika vietas divām mašīnām. Es lēni braucu gar iekšējomalu, kad pēkšņi man nolūza abi kreisās puses riteņi. Mašīna sasvērās uz kreiso pusi un nogāza ārējā malā esošo mašīnu. Tā krita. Nost no kraujas. Un uzsprāga. Es nevarēju pakustēties, kur nu vēl izkāpt no mašīnas. Pēkšņi es aiz sevis ieraudzīju citu mašīnu. Tā traucās uz 90 km un, manuprāt, nepamanīja mani. Pēdējā brīdī tās vadītājs paskatījās uz mani un sagrieza stūri. Viņš nogāzās tieši tur pat, kur pagājušā mašīna. Sprādziens. Es skrēju, skrēju ko kājas nes lai tikai tiktu prom no šīs vietas. Biju aizmirsis savā mašīnā visu - maku, telefonu, somu. Atcerējos to pēc desmit minūšu skrējiena. Pagriezos lai dotos atpakaļ un es biju tieši laikā pagriezies lai redzētu kā manā mašīnā ietriecas mels Audi un apstājas. Tad nolūza klints un abas mašīnas krita aizā. Vēl 2 sprādzieni. Es vairs nevarēju izturāt un skrēju uz S. Ūda ielu, lai ātrāk nomierinātos. Nonācis tur viņš ieraudzīja abas sievietes aktīvi sarunājamies. Vismaz tā viņam šķita...