Šis ir stāsts par revolūcijas un pasaules gala pirmssākumiem. Pašu revolūciju, pasaules galu būs jāizdomā Tev pašam. Ja labi sanāks, vari arī iemest komentāros!
Es tevi vēroju guļam. Tevi sega kā sniegs ir aprakusi. Tavs miegs ir dziļš, mierīgs. Arī tu nekusties. Guli un izskaties droša, pārliecināta par sevi, izstaro skaistumu. Cik sievišķīgi.
Es esmu šeit, pie tevis, lai tev nodotu kādu vēsti. Tev tā nepatiks. Tu to sadedzināsi, metīsi ārā, saplēsīsi, apēdīsi, bet sagremot nespēsi. Tā atgriezīsies. Mana vēsts ir kā lāsts, tā vienmēr atgriežas. No tā tev neizbēgt.
Tagad tu vēl guli, esi skaista, esi mierīga. Drīz tu modīsies. Melno tumsu aiz loga nomainīs saules mīkstie stari, tavu istabu pielies gaisma un ērģeles baznīcā sāks skanēt. Tu tad atvērsi acis, izdzirdēsi ērģeles, atcerēsies par bērnību, kad kaila skraidīji pa pilsētas bruģi un spēlēji paslēpes ar kaimiņu puikām. Tu pasmaidīsi, jo saule tevi lutinās ar savu siltumu.
Ārā ir vasara. Vēl ir vasara. Pāris dienas un iestāsies ziema. Ne visiem, tikai vienam cilvēkam. Ledus un sasalums būs šī cilvēka viss.
Laiks skrien vēja spārniem. Tuvojas rīts. Tavs miegs mani dzen prom, nevēlas, lai traucēju. Es nu iešu. Savu vēsti esmu atstājis tev uz galda. Ceru, ka ļoti neskumsi. Es taču esmu tikai ziņnesis. To vien daru kā nesu, atstāju un aizeju. Tāds ir mans darbs un pienākums. Bet Tu... Tu mani neaizmirsti. Mēs vēl tiksimies kādā citā dzīvē. Tāpēc- uz tikšanos, mana daiļā māsa.
Kad viņa piecēlās, saule uzspīdēja. Baznīcā sāka skanēt ērģeles. Vecpilsēta modās. Arī viņa. Izstaipījās, pasmaidīja, izdomāja, kā pavadīt šo dienu. Cēlās un devās mazgāties, kad pēkšņi apstājās un it kā sasala. Viņa vēroja zīmīti uz galda...
Baznīcā nozvan zvani. Tālumā gaudo vilks, pilsētā gaudo automašīnas. Diena ir iesākusies, laiks skrien, vējš ik pa brīdim uzpūš kādu siltu brāzmu. Saule smaidot silda. Viņa... Viņa dedzina zīmīti. To pašu zīmīti, kas atnesta pa nakti. Tā bija no viņas mirušā brāļa. Tajā bija pareģojums un brīdinājums. Uguns papīru padarīja melnu un dedzināja tā dvēseli. Tomēr burtus vēl varēja saskatīt, pirms tie viens pēc otra nodzisa melnumā. ''Pasaule ies bojā, mās, Tev ir pienācis laiks, Tava stunda ir situsi, revolūcijai ir jāsākas.''. Tā vēstīja šī zīmīte. Tikai viņa zinās kā to paveikt. Tikai viņa zinās, ko tas nozīmēs pasaulei. Tikai viņa, mirušais brālis un vēl mēnestiņš...
Tāds lūk ir šis rīts man. Ceru, ka patiks- pastāsti, pakritizē, gaidīšu. Varbūt kādas sajūtas? P.s. Lasi arī šeit www.lacisraksta.wordpress.com
