local-stats-pixel

Restaurators6

41 1

Viņš izkratīja pēdējās tabakas driskas no savas Kir Royal paciņas, un uztina cigareti. Nesteidzīgi apsēdies pie kamīna, Rojs aizsmēķēja un iesvieda tukšo paciņu ugunī. Domīgi veroties, kā alkatīgās liesmas pārvērš papīra paciņu pelnos, viņš sāka pārcilāt prātā tās dienas notikumus.

Diena bija sākusies kā ierasts – jau astoņos no rīta Rojs atradās savā kantorī un klabināja datora taustiņus. Viņš bija nelielas būvfirmas līdzīpašnieks, un līdz ar to varēja atļauties nelielas vaļības, kā piemēram šodien Roja galva viegli smeldza no iepriekšējā dienā izdzertajām viskija straumēm, ko viņš mēģināja ārstēt ar sausā vīna pudeli, kuru tukšoja tieši no kakliņa, jo atradās ofisā viens. „Nekā interesanta, vieni rēķini un reklāmas... Velns!” Rojs pie sevis nolamājās, atverot e-pasta kastīti. Tomēr viens ziņojums pievērsa viņa uzmanību. Tas bija piedāvājums veikt mājas remontu. Vēstulē bija minēts, ka mājas īpašnieks vēlas savai ēkai veikt kapitālo remontu, pielikumā bija arī mājas projekts. Ēka bija grezna, divstāvīga 19. gs. beigu savrupmāja. Rojs jau nodomāja, ka nevēlas ķēpāties ar restaurāciju un šo darbiņu labāk pasviedīs konkurentiem, jo process parasti ir ilgs un sarežģīts, turklāt ir viegli pieļaut kļūdas, kuras var izmaksāt ļoti dārgi. Reiz viņš šādi „iegrābās”, veiksmīgā kārtā neko nezaudējot, bet arī nenopelnot ne santīma – pietika tikai lai nosegtu strādnieku algas un būvmateriālu izmaksas. Jau nodomājis, ka centīsies pieklājīgi tikt vaļā no šāda pasūtījuma, Rojs vēlreiz izlasīja vēstules tekstu, kam iepriekš bija tikai pavirši pārskrējis ar acīm. Pēdējais teikums „cena nav problēma”, lika viņam pie sevis nosmīnēt. „Labi,” viņš nodomāja, „uzlikšu onkam trīskāršu summu, un viņš pats „atšūsies”!” Līdz ar to viņš nošautu divus zaķus ar vienu šāvienu – atbrīvotos no nepatīkamā pasūtījuma, turklāt ieteiktu, ka lētāk, iespējams, to var izdarīt Uģa firma. Uģis bija Roja labs draugs, tomēr arī konkurents, bet tas draudzīgajām attiecībām neskādēja. Viņi regulāri viens otram pasvieda kādu objektu, ko paši nevēlējās veikt, pretī saņemot pāris procentus no peļņas. Izdomājis norunāt tikšanos ar mājas īpašnieku tajā pašā dienā, Rojs sāka vēstules tekstā meklēt pasūtītāja tālruni, kura tur, diemžēl nebija. Kas vēl dīvaināk – arī atpakaļadrese nebija redzama, tomēr mājas saimnieks bija norādījis mājas adresi. Ēka atradās Mežaparka nomalē – faktiski, piecu minūšu braucienā no Roja ofisa, kurš bija Čiekurkalnā. Tā kā īpaši daudz darba todien nebija, Rojs izdomāja joka pēc uz turieni aizbraukt, un pēc tam doties mājās.

Aizbraucis uz minēto adresi, Rojs palika stāvot ar muti vaļā. Lai arī projektu viņš bija izpētijis pavirši, aptuvens priekšstats par mājas izskatu jau bija radies. Tā kā Rojs bija pieredzējis būvnieks, parasti pietika uzmest aci tehniskajiem rasējumiem, un ēkas izskats jau vizualizējās viņa galvā. Tomēr šoreiz viņš bija apstulbis – ēkas drūmā varenība viņu pārsteidza.

Māja bija celta amerikāņu plantatoru ēku stilā. Fasādi apvija simtgadīgi mežvīteņi, bet plašo pagalmu apēnoja milzu kļavas un ozoli. Ēka kādreiz bija bijusi balta, bet laika zobs bija darījis savu, un netīri pelēkā krāsa, kas lobījās nost no saules gaismu sen neredzējušiem fasādes dēļiem, uzdzina Rojam nelielu grūtsirdību par milzīgo darba daudzumu, kas būs jāveic restauratoriem.

Pie durvīm, paraujot senlaicīgo zvana auklu, Rojs sajuta neizskaidrojamu vēlmi ātrāk pazust no šīs vietas, tomēr to pārvarēja. Durvis atvēra sirms kungs svītrainā uzvalkā ar tauriņu, pensneju uz deguna un pīpi zobos. „Sasodīts,” Rojs nodomāja, „lai es esmu nolādēts, bet vai šis patiešām zin, kā izskatās dators, un turklāt prot nosūtīt e-pastu?”, tomēr skaļi to neteica. Apsveicinājies un stādījies priekšā, Rojs sekoja namatēva sirsnīgajam aicinājumam doties mājā. Ēkā bija vēss un mitrs. Arī šeit laika zobs bija darījis savu. Savulaik greznās zīda tapetes bija izbalējušas un atlupušas, simtgadīgās mēbeles vietām pārklātas ar pelējumu... Tomēr Rojs bija ieintriģēts. Māja bija īsts arhitektūras šedevrs, un plašās telpas, ko saimnieks izrādīja, stāstot par savām iecerēm, ar lielu remontu būtu vienkārši fantastiskas.

Rojs pievērsa uzmanību mājas īpašnieka runasveidam. Viņš runāja latviski, tomēr vārdu izvēle un dīvainais vācu akcents Roju nedaudz pārsteidza. Runas stils bija senatnīgs, gluži kā no vecām 20. gadu lugām, bet tas tīri labi saskanēja ar vīra ārieni, tādēļ Rojs tam pārstāja pievērst uzmanību.

Galu galā, izstaigājuši visas telpas, abi nonāca līdz samaksas tēmai. Rojs piesardzīgi izmeta, ka restaurācijas darbu summa būtu aptuveni miljons latu, uz ko saimnieks nevērīgi attrauca, ka, kā jau viņš tika minējis, nauda nesagādā problēmas. Rojs mēģināja iet vēl tālāk, un jautāja par priekšapmaksu, kura parasti sastāda aptuveni 10 procentus no tāmes pamatsummas. Mājas īpašnieks atbildēja, ka arī to var ātri nokārtot, un jautāja, kad Rojs ir gatavs sākt darbus. Vienojušies par to, ka būvdarbi tiks sākti pēc četrām dienām un apsprieduši visas formalitātes, vīri šķīrās ar draudzīgu rokasspiedienu.

Rojs izgāja no pagalma ar trīcošu sirdi. Tik liels pasūtījums viņam nekad nebija gadījies, un no solītā miljona viņš savā kabatā varētu iebāzt vismaz pusi... Rojs izvilka telefonu un piezvanīja savam draugam Uģim. „Sveicināts, Roja kungs!” zobgalīga balss atsaucās otrajā galā „kā šodien ar pašsajūtu?” „Pašsajūta nav no tām labākajām, tādēļ atļaušos tevi aicināt uz krogu. Pie viena pastāstīšu, kas šodien gadījās.” „Bet tagad ir tikai divpadsmit, es vēl strādāju,” Uģis nedaudz nīgri attrauca. „Štrunts ar visu tavu darbu, to paspēsi izdarīt vēlāk. Es uzsaucu. Turklāt, varu tev piedāvāt labu iespēju nopelnīt.” Pēc pēdējās frāzes Uģis kļuva domīgs, jo nauda un sievietes bija divas lietas, kas šo cilvēku interesē visvairāk... Bet, galvenokārt tomēr nauda. Vīri sarunāja tikšanos pēc 15 minūtēm kādā Vecrīgas bārā.

Rojs ar lepnumu pastāstīja draugam par fantastisko iespēju, turklāt piedāvāja iesaistīties darbos kā apakšuzņēmējam, kam Uģis lielos vilcienos piekrita, tomēr vēlējās aplūkot potenciālo objektu. „Nulle problēmu, braucam,” Rojs sajūsmā izmeta.

Aizbraucis līdz objektam, Rojs palika stāvam ar vaļēju muti. Senatnīgās celtnes vietā slējās pretīga 70. gadu privātmāja ar nekoptu dārzu, bet pretī, nikni riedams, skrēja noplucis suns. „Neko nesaprotu,” pie sevis nodomāja Rojs. Pārbaudījis navigācijas sistēmas gan savā auto, gan mobilajā tālrunī, viņš jau sāka krist vieglā panikā.

Uģis kļuva dusmīgs par šādu vazāšanu aiz deguna, tādēļ nikni uzbrēca, ka joks nebūt nav izdevies, un šodien nav pirmais aprīlis. „Neko nesaprotu,” attaisnojās Rojs „pagaidi, tūlīt tev parādīšu vēstuli.” Telefonā piekļuvis e-pastam, Roja piere pārklājās ar sviedriem. Vēstules nebija. Rojs pārbaudīja arī miskasti, bet vēstule bija pazudusi bez pēdām. Vēlreiz atvainojies saniknotajam Uģim, Rojs viņu aizveda mājās, bet pats devās uz kantori, kur vēlreiz pārbaudīja savu pastkastīti. Neko tur neatradis, viņš nopūtās un sāka darīt ikdienas darbus.

Liels bija Roja pārsteigums, ieraugot sava bankas konta atlikumu. Tas bija papildināts par apaļiem simts tūkstošiem...

41 1 6
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://Autordarbs
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Pieprasu turpinājumu!!!

0 0 atbildēt

Iespējams, ka turpinājums būs, iespējams arī ka ne. :) Vēl neesmu izdomājis. Bet vēl kāds stāsts noteikti taps. Un ja netaps, ielikšu kādu no jau esošajiem.  Vēlos pajautāt manu garadarbu lasītājiem - vai kāds, kuram šie stāstiņi patīk, būtu ar mieru samaksāt kādu latu, lai iegādātos manu grāmatu? Ideja to izdot ir, bet tas prasa zināmus ieguldījumus, un protams, ka internetā bez maksas lasīt ir vienkāršāk. Bet tomēr...

0 0 atbildēt

Bija sajūta, ka lasu kādu angļu romāna fragmentu, kur attiecīgie nosaukumi nomainiti par Mežaparku, Čiekurkalnu.Tā vien šķiet, ka stāsts ir viena no grāmatas nodaļām,ir vēl citas, kur, kā jau parasti, parādās kāda sieviete. Tiek vērptas intrigas...

Stāsts ir labs emotion

0 0 atbildēt