Arvien vairāk grimstot rudens skavās, nespēju atturēties no vēl kāda stāstiņa publicēšanas. Šoreiz stāsts divās daļās.
Realitāte
Marks atvēra acis un izstaipījās zem segas. Pirmie saules stari ielauzās istabā caur aizkaru spraugu.
- Mark, celies augšā. Brokastis dziest, un pēc tam man jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa nejūtas īpaši labi, - no lejas stāva atplūda mātes balss.
Istaba likās vēsa pēc siltās gultas, bet tas pamudināja Marku ātrāk apģērbties. Uzvilcis kājās platus, vairākās vietās speciāli saplēstus džinsus un siltu džemperi ar uzrakstu Metallica, viņš noskrēja lejā pa kāpnēm. Virtuvē uz galda kūpēja nesen pagatavota omlete un grauzdiņi. No elektriskās tējkannas cēlās garaiņi. Smaržoja pēc kafijas.
- Mamu, tu nedrīksti dzert kafiju, tavs asinsspiediens, - Marks novilka drīzāk aiz ieraduma, kā vēlmes, lai māte ievērotu viņa norādījumus. Iekārtojies uz krēsla jaunietis ķērās pie brokastīm.
- Zinu, zinu, dārgumiņ, - māte ienāca virtuvē, sagatavojusies braucienam pie vecmāmiņas, – bet ir tik daudz uztraukumu. Tu jau zini – vecmāmiņa un tad vēl tētim darbā draud reorganizācija, - viņa nopūtās. Rūpīgi uzkrāsoto lūpu kaktiņi noslīga uz leju.
Marks automātiski pamāja.
- Nu gan man jādodas, - māte sapurināja cirtainos, gaišos matus. – Un uzvelc citas bikses šīs izskatās drausmīgi, - slaidā roka ar neuzkrītoši nolakotajiem nagiem pasniedzās pēc automašīnas atslēgas un māte izgāja pagalmā. – Tiksimies vakarā.
- Jā, - attrauca Marks, košļādams nedaudz apsvilušo grauzdiņu.
Marks Seirtons bija gadus sešpadsmit vecs jaunietis. Pagari, tumšblondi mati spurojās pāri vērīgām, tumšzilām acīm. Nevarētu teikt, ka viņš bija tievs, drīzāk jau nedaudz būdīgs, bet garā auguma dēļ izskatījās pat ļoti labi. Vismaz tā uzskatīja visi viņa draugi, kuri viņa bija devuši nedaudz zobgalīgu iesauku – smukulītis.
Iezvanījās telefons.
Marks automātiski iebāza roku kabatā, lai izvilktu mobilo, bet tad atskārta, ka zvana stacionārais telefons.
Jaunietis palūkojās uz tikko pagatavoto karstā kakao krūzi. Negribējās pamest brokastis. Ja zvanīja parastais telefons tas varēja nozīmēt tikai vienu – zvana kāds no daudzajiem radiņiem, kuram sagribējies papļāpāt. Visbiežākais zvanītājs bija tēva māsa Arita un, ja zvanīja Arita, tad bija pilnīgi skaidrs, ka brokastis pabeigt neizdosies. Būs jānoklausās vesela lekcija par to, kā viņu neviens neapciemo un tā tālāk.
Zvanīšana nerimās. Gluži otrādi, šķita, ka tā pieņemas spēkā.
- Labi jau labi, - Marks nomurmināja un, pametis brokastu galdu, devās cauri virtuvei uz viesistabu.
Zvanīšana kļuva uzstājīgāka.
- Jā? – Marks ierunājās, pacēlis klausuli.
Klusums. Neviens nerunāja. Klausulē bija dzirdama vien klusa čaukstēšana.
- Runājiet, es klausos.
- Tu kavējies! – atskanēja baisa, aizsmakusi un čerkstoša balss.
- Ko? – Marka sirds sāka sisties straujāk.
- Mēs tevi gaidām jau gadsimtiem ilgi.
Marks satvēra klausuli ciešāk, - K... kas jūs esat?
- Tu kavējies! – balss atkārtoja.
Markam šķita, ka kaut kur tālumā ieskanas klusi, slāpēti smiekli.
- Trev’! Tūliņ beidz ākstīties. – Marka balsī izskanēja vairāk atvieglojuma, kā viņš būtu vēlējies, - cerēji mani nobiedēt Visu svēto dienas priekšvakarā?
- Tas nav Treviss, tas ir Helovīna monstrs, - balss intonācija bija kļuvusi krietni vien pasaulīgāka un runātājs vairs nespēja valdīt smieklus.
- Tas nav smieklīgi.
- Un kā vēl ir. Kur tu esi palicis? Mēs tevi jau pusstundu gaidām.
- Nemuldi, sarunājām tikties pusdeviņos un tagad ir tikai piecas pāri. Tūliņ būšu. – Marks nometa klausuli un izskrēja no mājas, pirms tam aizslēdzis durvis un novietojis atslēgu ierastajā vietā zem paklājiņa.
Bija 31 oktobris, vēla rudens smarža vēdīja gaisā ieskaudama apkārtni. Markam patika rudens smarža. Viņam šķita, ka rudenī gaisā virmo, kas īpašs – noslēpumains un nedaudz bīstams, bet noteikti aizraujošs. Šodien smarža likās nedaudz savādāka. Īpašāka. Izejot uz ietves, marku pārņēma neparasta sajūta, ka tieši šodien kaut kam jānotiek. Kaut kam tādam, kas izmainīs visu viņa dzīvi.
Pretējā ielas pusē misters Beikers, pavecs vīrs sirmot sākušiem, grāba nokritušās lapas. Viņa kustības bija vienmuļas un nemainīgas. Nedaudz paliecies uz priekšu, vecais kungs ar grābekli aizķēra pāris lapas un pievilka sev tuvāk, tad atkal paliecās uz priekšu, aizķēra pāris lapas un pievilka klāt. viņa acis raudzījās tālumā neierasti stiklaini.
- Labrīt, mister Beiker, - Marks uzsauca pāri ielai.
Vecais vīrs pat nepalūkojās uz sveicinātāja pusi, bet tas nebija nekas neierasts. Misters Beikers bija vecs īgņa, kurš jauniešus ciest nevarēja. Viņaprāt visi pusaudži bija potenciālie noziedznieki it sevišķi tādi, kuri aizrāvās ar alternatīvo mūziku un Marks bija liels grupas Metallica fans. Vēl vairāk, jaunieti bija nolēmis pats dibināt grupu un pašlaik vairākas stundas dienā trenējās ģitārspēlē, kas acīmredzami vēl vairāk sakaitināja Beikera kungu.
Nepievērsdams uzmanību īgnajam kaimiņam, Marks devās tālāk. Rudenīgais gaiss bija kļuvis vēss un Marks jau sāka apsvērt domu vai nav jāsāk nožēlot šārīta izvēle attiecībā uz saplēstajiem džinsiem.
Uzpūta spēja vēja brāzma un sagrieza vairākas koši sarkanas kļavas lapas nelielā vērpetē. Un tikai tad Marks pamanīja, ko dīvainu. Pilsētiņa bija tukša kā izslaucīta. Parasti sestdienas rītos gan nebija nekādas lielās rosības tomēr šodien klusums šķita nomācošāks. Tiks agri no rīta uz ielām nevarēja būt daudz cilvēku, pārsvarā varēja sastapt pavecas kundzītes, kuras steidzās uz iknedēļas tirdziņu, lai iegādātos svaigus dārzeņus.
- Dīvaini, - Marks paklusām pie sevis noteica.
Nogriezies uz Memoriālā prospekta, viņš palūkojās apkārt. Joprojām tāds pats tukšums. Tomēr netālu no bankas kāds stāvēja. Sieviete sarkanā mētelī stumdīja bērnu ratiņus uz priekšu un atpakaļ, vienlaicīgi runādama pa telefonu. Viņas skatiens bija piekalts vienam punktam un tas šķita neparasti stīvs. Kustības bija dīvaini monotonas.
Marks apstājās ietves vidū un lūkojās šķietami parastajā ainā. Kādēļ tā likās tik... tik... nepareiza?
Garām aizbrāzās mašīna, izraudama Marku no pārdomām. Tumšzaļš fords neiedomājamā ātrumā nozuda aiz ielas stūra, atstādams gaisā degošas gumijas aso smaku. Marks sapurināja galvu un, plecus uzrāvis, devās uz priekšu.
Pa ielu aizbrauca mašīna. Uz mata tāds pats tumšzaļš fords. Marks sarauca pieri. Divas gluži vienādas mašīnas aizbrauca vienā virzienā ar pāris sekunžu starpību. Tas nemēdza gadīties bieži.
Un tad vēl viens tumšzaļš fords pašāvās garām, tādā pašā ātrumā nozuzdams aiz ielas stūra.
- Kas te notiek? – Marks iekliedzās jau pilnā balsī.
Vēl viens tumšzaļš fords pašāvās garām. Marks noskatījās tam pakaļ un atskārta, ka tā ir viena un tā pati mašīna.
Numura zīmes sakrita.
– Bet tas taču nav iespējams, - Marks murmināja, - mašīna nevarēja tik īsā laikā apbraukt visu kvartālu.
Tikmēr fords bija pabraucis garām vēl divas reizes.
Marks sāka skriet. Vienalga kur. Tikai ātrāk prom, prom no tukšās ielas. Prom no dīvainās dienas. Jāskrien ātrāk, ātrāk.
Jaunietis nogriezās pa kreisi ne uz mirkli nesamazinādams ātrumu. Viņš skrēja un skrēja. Taisni, vēlreiz pa kreisi un tikai uz priekšu. Uz priekšu, uz slepeno viņa un draugu tikšanās vietu.
Vēl tikai pāris metri un vecais šķūnis būs sasniegts. Marks turpināja skriet. Ātrāk un ātrāk. Drīz pavisam drīz viņš būs drošībā.
Pēkšņi viss satumsa. Piķa melna tumsa ieskāva apkārtni un it nekas vairs nebija saskatāms.
Turpinājums sekos...
