Rauna.16

Sveiki, mans otrais ''topics'', raksts būs pēc sava paša pieredzes ar spoku/iem Raunā.

Tas notika pagājšgad uz vasaras beigām, kad mani un māsīcu lielais brālēns ar savu draudzeni paņēma līdzi uz Raunu. Tur dzīvoja manas māsīcas un brālēna vecmāmiņa viena pati jau ~ 40 varbūt pat vairāk gadus un jau mūs abus brīdināja par nakts nemieriem mazajā sargu mājiņā kura atradās pie meža un mazas upītes kura tecēja gar mežu.

Tākā tā bija mana pirmā reize/nakts mājā kurā mitinās spoki es biju ļoti ieinteresēts un nevarēja sagaidīt nakti kad pats to visu izjutīšu uz savas ādas, brālēns vēl nosmejoties teica ''Pagaidi kad pienāks nakts, tad tu gribēsi kaut ātrāk pienāktu rīts'', abi mazliet pasmejoties mēs visi iekāpām mašīnā un devāmies uz Raunu.

Iebraucot mazajā sētiņa mūs laipni sagaidija vecmāmiņa kura aicināja iekšā uz tēju un cepumiem, kur arī pastāstija mums cik aktīvi spoki ir bijuši pēdējā laikā..

Vecmāmiņa:''Ir brīži, kad es paskatos laukā pa logu vai eju pagrabā un parādās vīrs kurš ir uzvelkā un cepurē, izberžot acis un atkal paskatoties tur neviena nav.''

Varbūt jūs domāsiet, ka viņai visus šos gadus vienai dzīvojot ir aizvēries jumts un tikai rēgojas, bet kad es to pats visu izjutu es sev apsoliju, ka vairāk nekad savu mūžu nerādīšos Raunā. Tātad turpinu, vēl viņa teica, ka pa naktīm dažreiz dzirdama dēļu čīkstonā, kurpju klabēšana kad iet pa dēļu grīdu, un sajūta kad kāds tev stāv blakus pie gūltas un nepārtraukti uz tevi skatās.

Tātad dzeram tēju, ēdam cepumus un vecmāmiņa mums stāsta par pēdējo laiku bailīgākajām aktivitātēm mājā, ā un mūsu mērķis bija braukt viņai palīdzēt ar lauku darbiem uz vienu dienu, tad palikt pa nakti un braukt mājās.

Dienā diemžēl es neko neredzēju ar māsīcu, bet uz vakara pusi kad vecmāmiņa taisija vakariņas, man lika uzsvēršu vārdu VIENAM aizskriet uz dārzu pēc dillēm un pētersīļiem kuriem es arī gāju pakaļ un nepārtraukti skatijos apkārt, jo sajūta bija tāda, ka uz tevīm visu laiku kāds skatās. Atnesis vajadzīgos zaļumus, mēs paēdām vakariņas un bija laiks domāt kur katrs gulēs (kurā istabā), mani gribēja nogūldīt mazajā koridorītī uz dīvāna, bet pārējos istabā uz gūltas un piepūšamā matrača.

Es protams iebildu teikdams, ka palikšu ar visiem istabā un gulēšu ar māsīcu uz piepūšamā matrača, brālēns ar māsīcu mani atbalstija, jo nu nelikš taču mani vienu gulēt gaitenī uz dīvāna pietam mājā kurā spokojas, tas būtu tas pats kas cs'ā vienam pašam skriet virsū ct - teamworkam taču jābūt. :D

Izslēguši gaismas, man un māsīcai bija stresiņš, jo gulējām bezmaz vai pie istabas durvīm kuras bija pusatvērtas un vecmāmiņa mani iebiedējot pateica, ka pār manai vietai iešot pāri kaut kāda sarkanā dāma hvz, es protams uzreiz norāvu vēl lielāku stresu un nevarēju aizmigt tā vietā sirds strauji pukstēja un klusām paelpot arī nevarēju, māsīca tikai piekodināja ''Neelpo tik skaļi un guli'' kaut arī mēs abi nevarējām aizmigt.

Paskatījos telefonā un pūlkstenis bija pāri vieniem kad arī sākām dzirdēt kā pa gaiteni kāds staigā, itkā sieviete ar augstpapēžu kurpēm, itkā vīrietis un sajūta tiešām bija tāda ka itkā kāds pieietu pie tevis un skatītos kā tu guli, acis arī bail vērt vaļā, lai redzētu kas tur stāv...

Visu nakti neguļot, baiļu pilni, nosvīduši kā cūkas es saņēmos, lai pieceltos un aizietu paņem māsīcas somiņu kura bija metru attālumā no gūltas, lai paņemtu austiņas kuras iespraudām telefonā un klausijāmies mūziku līdz rītam.

No rīta ēdam brokastis, stāstam ko dzirdējām pa nakti un vecmāmiņa izstāstija, ka šajā mājā pirms 100 gadiem vai vairāk ar cirvi ir nosituši cilvēku, vēl ir aizdomas, ka zem mājas ir bijuši kapi, bet visticamāk ir tas ka tā bijusi sarga māja kura atradās pie tagad vēl esošā meža kā minēju un kura ir sargājusi kungu māju kura bija augšā kalnā nu jau protams izlaupīta un izpostīta.
Vēl viņa stāsta, ka ir bijuši gadijumi, kad tu naktī guli, dzirdami soļi tuvojamies un apstājamies pie gūltas, kad tu atver acis neviena nav un atlikušo nakti tu nevari vairs iemigt.

Vecmāmiņa vēl stāstija par laiku kad tur ievācās un cik grūti dzīvot bija tad, kad spoki sita traukus un slēpa ēdampiederumus no viņas, bet tagad jau viņi ir pieraduši pie viņas un tādus jokus vairs nespēlē...

Braucot prom, es biju priecīgs par to kad esmu dzirdējis spokus un beidzot ticis no turienes prom bet no otras puses bēdīgs, jo vecenīte atkal palika viena savā mazajā spoku apsēstajā mājiņā..

Lai arī kā dzīvē iegrozītos, bet es tur vairāk negribu rādīties, jo man ar vienu reizi pilnīgi pietika, lai atcerētos to nakti uz visu savu atlikušo mūžu, tiem kas vēl nav nekad dzirdējuši spoku ticiet man labāk nedzirdēt tā būs gara spokainu trokšņu pilna nakts un jūs to ilgi atcerēsieties :D...

Un vēl atcerieties ko es rakstiju par gaiteni un gulēšanu vienam uz dīvāna, NEKAD, NEKAD nepieļaujiet to, lai jūs vienu nogūlda spoku pilnā mājā, jo bez teamworka cs'ā nevinnēsī. ;)

Aizmirsu uzrakstīt par eņģeļkori (Dzidras fantastiskas balsis) kuras viņa ir dzirdējusi divas naktis, un dažreiz zvanu kuru bēniņos kāds skandina..

Atvainojos par gramatikas kļūdām, rakstiju ātri.. :/