Lai interesanta lasīšana! :)
Lai interesanta lasīšana! :)
Britu pētnieki, kuri Nevšehirā strādāja no 2002. līdz 2005. gadam, domā, ka Kapadokijas pazemes pilsētās varēja dzīvot diezgan ''specifiski'' ļaudis. Viņu augums, acīmredzot, nepārsniedz pusotru metru, tāpēc arī viņiem bija iespējams tikt cauri vietumis ļoti zemajām un šaurajām ejām, kas izbūvētas starp telpām. Istabiņas ir mazas, piemērotas ''rūķiem'', jo diezin vai lielāki cilvēki gadu desmitiem būtu ar mieru dzīvot šaurībā. Zinātnieki uzskata, ka 35 gadu vecumā pazemes pilsētnieks jau izskatījies pēc večuka. Būtībā tā bijusi īpaša pazemes ļaužu rase, kas no mums ļoti atšķīrusies. Saldivārs rezumē: ''Varbūt senās leģendas par rūķīšiem nemaz nav pasakas, bet gan realitāte.''
Par pazemes pilsētu galveno noslēpumu Stambulas universitātes vēstures zinātņu profesors Ibragims Beihans domā: ''Mums pagaidām ir visai maz tiešu pierādījumu. Šobrīd zinātne spēj izvirzīt tikai diezgan miglainas hipotēzes. Lai gan pēc daudzus gadus ilgiem izrakumiem Kapadokijā un tajos savāktajiem informācijas graudiņiem zināmus secinājumus izdarīt var. Pirms apmēram 5000 gadiem pazemē dzīvojusi un attīstījusies mīklaina tā saukto rūķu rase, maza auguma cilvēki. Mani, tāpat kā daudzus, interesē divi galvenie jautājumi: viens - kāpēc šie cilvēki vēlējušies dzīvot pustumsā, un otrs - kur viņi īsti vēlāk palikuši.''
Punduri - ateisti?
70 gadu vecais arheologs Muhameds Džeidabars, kurš nodarbojas ar izrakumiem Ozkonakā, vienā no turku Kapadokijas pazemes galvenajām pilsētām, uzskata, ka 10. līdz 12. pazemes stāvs ir tikai pirmais slānis jeb gluži neliela aisberga daļa. Viņš neizslēdz, ka vēl neizzināto pazemes pilsētu līmeņu skaits var sasniegt simtiem stāvu: ''Mēs gadu desmitiem rokam un rokam. Tiklīdz atbrīvojam no zemes vienu stāvu, tā zem tā atklājas atkal nākamais. Man pašam interesanti, ar ko tas galu galā beigsies...''
Pēc sirmā arheologa domām, pazemes cilvēkiem acīm redzami izcēlies konflikts ar tiem, kuri dzīvojuši virspusē, - tās varēja būt reliģiskas vai politiskas domstarpības. Tāpēc viņi aizgājuši pazemē. Taču tas nav galvenais. Kapadokijas labirintos arheologi nav atraduši nevienu telpu, kas varētu būt izmantota dievu pielūgšanai. Tas ir ļoti savādi. Nav nekādu kulta figūriņu - ne cilvēku, ne dzīvnieku, nav arī lūgšanu akmeņu. Tiesa gan, Derinkuju pilsētas pašos zemākajos līdz šim jau atraktajos stāvos bijusi iekārtota reliģiska skola un pat baznīca, taču tās ir krietni vēlāka laika būves, ko mūsu ēras 3. gs. klintīs izcirtuši no romiešu karavīriem pazemē iebēgušie kristieši. Džeidabars pārliecināts: ir maz ticams, ka Kapadokijas pazemē mitinājusies punduru - ateistu rase. Iespējams, ka dievu iemiesojums pazemes iemītnieku izpratnē bijuši noslēpumainie pilsētu valdnieki - apakšzemes karaļi.
Austriešu pētnieks, antropologs Hanss Hetcke skaidro: ''Tagad daudzi arheoloģijas avoti norāda, ka Zemes pirmssākumos planētu apdzīvojuši maza auguma cilvēki. Agrāk liecības par viņu eksistenci varēja atrast vienīgi salās. Piemēram, punduru mājdzīvnieku atliekas Maltas alās liek domāt, ka jau pirms 10 000 gadu šo vietu apdzīvojusi liliputu civilizācija. Cits atradums - cilvēku skeleti Indonēzijā, Florensas salas Lingbua alā liecina, ka pirms apmēram 20 000 gadu salinieka augums sasniedzis labi ja vienu metru... Šīs miniatūrās būtnes zinātnieki nosaukuši par homo floresiensis (Floresas cilvēks), bet pasaules prese - par hobitiem. Lai gan viņu smadzenes bijušas aptuveni tik lielas kā šimpanzei, pundurīši pratuši pagatavot lieliskus akmens darbarīkus. Tātad iespējams, ka mūsu planētas pirmie iedzīvotāji bijuši liliputi, kas vēlāk izmiruši. Taču atradumi Ozkonakā, Derinkuju un Kiamakli liek domāt, ka liliputu rase nevis izmirusi, bet gan aizgājusi pazemē, lai no šāda likteņa izglābtos.
Liels iedzīvotāju blīvums.
Kapadokijas pazemes pilsētu iedzīvotāju augums bijis no 1,3 līdz 1,5 metri. Katrā pilsētā dzīvojuši no 15 000 līdz pat 50 000 cilvēku. Tiem laikiem skaits ir ļoti liels, jo, piemēram, pat lielpilsētā Parīzē 14. gs. bija tikai ap 100 000 iedzīvotāju. Derinkuju pilsētas platība horizontālā plaknē - 1500 m2 (tā gan ir tikai daļa, ko atrakuši arheologi). Kaimakli pazemes pilsēta ar Derinkuju savienota ar 9 km garu tuneli, kas turklāt izcirsts vulkāniskajos iežos. Abās pilsētās ziemu un vasaru uzturēta stabila gaisa temperatūra - +25°C. Turklāt Kaimakli šahtās iegūts varš, lai varētu izdaiļot varasvīru telpu sienas. Par pazemes karaļu personību nav zināms itin nekas. Tiesa gan, valdnieku guļamistabas ar ļoti augstiem griestiem liek spriest, ka viņi augumā bijuši krietni lielāki par saviem pavalstniekiem.
Kādas Turcijas tūrisma aģentūras īpašnieks uzskata: ''Tam, ka senās rases cēla pazemes pilsētas, ir arī cits iemesls. Šūnakmens ir ļoti ērts, apstrādei pakļāvīgs mīksts materiāls, no tā viegli iespējams būvēt. Turklāt gaisa ietekmē ar laiku tas kļūst akmensciets. Nav brīnums, ka šīs pazemes pilsētas vēlāk patvērumam izmantojuši gan heti, gan kristieši, jo caur Kapadokiju allaž gāja iekarotāju pūļi, tāpēc drošāk bija zem, nevis virs zemes...''
Diemžēl joprojām nav zināms, kāda rase pirms 5000 gadiem mitinājusies Kapadokijas pazemē un kur liliputi palikuši - vai nu labprātīgi pametuši savas pazemes pilsētas un pārcēlušies virszemē, sajaucoties ar turienes ļaudīm, vai arī iekarotāji mazos cilvēciņus saņēmuši gūstā un aizveduši verdzībā.
Seno ģermāņu un skandināvu folklorā rūķi ir dziļas pazemes iedzīvotāji - augumā mazi, ar melnām sejām, turklāt saules gaismā tie pārvēršoties akmenī. Ziemeļu tautai ņenciem ir leģendas par sihirtiem - pazemes tautiņu punduru augumā. Pa naktīm tie tirgojušies ar virszemes iedzīvotājiem, pārdodot ārstniecības augus. Kopumā leģendas par pazemes iedzīvotājiem ir gandrīz katras Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas tautas folklorā. Un diezin vai tas ir gluži bez pamata...
Ta musdienu zinatne pilna ar baltiem plankumiem,tik daudz neatbildetu jautajumu.