Vai tu varētu kādreiz noticēt tam, ka pūķiem līdzīgas radības var eksistēt mūsu pasaulē? Nē? Godīgi sakot - es arī nē. Tomēr izskatās, ka pirms aptuveni 100 gadiem tas nelikās tik pat neticami kā tagad. Pierādījums tam ir kāda leģenda, kura ilgu laiku raisīja šausmas Mērilendas iedzīvotājos …
Tiek uzskatīts, ka sākums šij leģendai bija radies teritorijā zināmā kā “Blue Ridge Mountains”, kuru sāka apdzīvot vāciešu imigranti, sākot no 1730. gadiem. Jau to laiku ieraksti iekļauj sevī aprakstu par to, ka toreizējus iedzīvotājus terorizēja kāda radība, kuru bija saukuši par Schneller Geist, jeb ātro garu. Šim reģionam bija arī daudzas citas leģendas un mistikas, taču šoreiz ne par to.
Vēlāk šī radība tika pamazām aizmirsta, līdz brīdim kad 19. gadsimtā šī leģenda tika atdzīvināta, lai biedētu atbrīvotos vergus. 1909. gada februārī, vairāki ziņojumi par nesaprotamu, lidojošu radību zināmu kā Snallygaster pirmo reizi (pēc ilgas pauzes) parādījās Frederikas apgabalā. Stāsts tika publicēts kādā vietējā iknedēļas avīzē vesela mēneša garumā, pēc kā noslēpumaini pazuda. Pēc sākotnējiem rakstiem likās, ka lidojošais briesmonis atradās visur vienlaikus. Balstoties uz avīzes rakstiem, briesmonis bija manīts Ņūdžersijā, Rietumu Virdžīnijā, Ohaio un “tuvojās viņiem”. Tika ziņots, ka briesmonis radīja pamatīgu sašutumu Ņūdžersijā, kur pirmo reizi sanāca atrast šīs radības pēdas sniegā. Pirmais dokumentētais cilvēks, kurš radību redzējis, ir Džeims Hardings. Viņš aprakstīja, ka radībai ir neticami lieli spārni, liels un ass knābis, asi nagi un viena acs. Radība izdeva spalgus spiedzienus un izskatījās kā tīģera un vampīra apvienojums.
Ar laiku stāsti par šo radību izplatījās ar vien vairāk. Tika ziņots, ka šī radība ir nogalinājusi kādu vīrieti vārdā Bils Griffersons, caurdurot viņa kaklu ar knābi un lēnām sūcot ārā asinis. Rietumu Virdžīnijā šim briesmonim gandrīz izdevās noķert sievieti. Pie Šarpsburgas viņš iemitinājās kādā kūtī un nodēja tur olu (mucas lielumā), kuru vēlāk savāca kāds vīrietis un ievietoja inkubatorā, cerot, ka no tās izšķilsies mazulis. T.C. Harburgs no Kasstaunas uzrakstīja vēstuli kādai avīzei. Tajā viņš uzrakstīja, ka redzēja nesaprotamu radību, kura lidoja virs viņa īpašuma, izdodot šausmīgas spalgas skaņas. Radībai bija lieli spārni, galva ar ragiem un aste 20 pēdu garumā. Vēl viena ziņa bija pienākusi no kalniem starp Gaplandu un Burkittsvillu, kur tika nodēta vēl viena ola. Ziņas par šo radību bija tika daudz, ka to laiku prezidents Teodors Rūzvelts bija apsvēris domu atlikt savu braucienu uz Eiropu, lai varētu norīkot ekspedīciju šīs radības notveršanai. Par radību bija ieinteresēts arī Smitsonas Institūts. Viņi ticēja, ka šis briesmonis ir Snalligasters un vēlējās to izpētīt, kā arī iegūt radības ādu, kura, kā viņi uzskatīja, būtu ļoti vērtīga.
Pēdējo reizi šī radība bija pamanīta 1909. gada martā, Frederikas reģionā. Tika paziņots, ka trīs vīrieši cīnījās ar šo radību gandrīz pusotru stundu, pirms tiem sanāca aizdzīt to vietējā meža virzienā. (Īstenībā es neiedomājos, kā varētu izskatīties cīņa ar šo radību, it īpaši pusotru stundu).
23 gadi pagāja līdz brīdim, kad briesmonis atkal uzradās. Pirmie liecinieki redzēja kā radība lidoja pāri Midltaunas ielejai. Tur arī visu turpmāko laiku Snallygasters uzturējās. Cilvēki aprakstīja, ka šis briesmonis izskatījās tik pat liels kā dirižablis, bet viņa locekļi atgādināja astoņkāja taustekļus. Parādījās arī uzskatījums, ka šī radība ir spējīga mainīt savu izmēru, formu un krāsu (apraksts "nedaudz" izmainījās). Kaut arī radība nebija izdarījusi nekādus fiziskus kaitējumus, daudzi cilvēki ļoti uztraucās par viņu māju drošību, it īpaši brīžos, kad briesmonis lidoja virs viņiem. Vietējā avīze izsludināja lūgumu, lai iedzīvotāji sniedz pēc iespējas precīzāku informāciju gadījumos, ja redz šo radību, stāstot, ka tas ir nepieciešams zinātniskiem mērķiem.
Stāsts par to, kā šī radība nomira ir vēl neticamāks. Tiek uzskatīts, ka šo radību piesaistīja vairāku tūkstošu litru kandžas smaka. Kad šī radība palidoja virs gatavojamās kandžas, to ietekmēja kandžas tvaiki, kā rezultātā briesmonis iekrita vārāmās dziras tvertnē, kurā viņš arī nomira. Šī briesmoņa līķi uzspridzināja ar lielu sprāgstvielu daudzuma kādi divi aģenti.
Vēlāk, tika atklāts, ka Snallygaster bija divu cilvēku Ralfa Wolfa un Džordža Roderika izdomājums, kurš tika izmantots, lai palielinātu savas avīzes popularitāti. Par pamatu viņi ņēma vāciešu folkloru, precīzāk, stāstus par pūķiem līdzīgām radībām, kuras zog bērnus un lopus. Šie stāsti tika apvienoti ar Džersijas velna aprakstu, kurš it kā bija pamanīts dažas nedēļas pirms stāsta izveidošanas. Viņiem pietika publicēt dažus rakstus, pārējo viņu vietā izdarīja iedzīvotāji, kuri vai nu izdomāja, vai arī ticēja tam, ka redz šo briesmoni. Neskatoties uz tik acīmredzamiem faktiem, kā arī samērā neticamu stāstu, vēljoprojām ir tie, kas tic tam, ka šī pūķveidīga radība ir eksistējusi. Cerams, lasītāj, ka tu neesi viens no tiem.
