24

 72  3

Cilvēkus vilina viss noslēpumainais un neizdibināmais. Par Pokaiņu akmeņiem savulaik rakstījis gan Bīlenšteins 1869.gadā, gan 30.gadu arheologi. Tādējādi ir izskaidrojama cilvēku pieaugošā interese par Pokaiņu mežu – visai mīklainu un ar dažādiem nostāstiem apvītu vietu. Ļaudis mēļo, ka šajā mežā iegājušie gūst desmitkāršu spēku, dažkārt rādās halucinācijas, zūd orientācijas spējas un notiek citas mistiskas lietas.


Arī pats mežs ir visai pretrunīgs – uz viena soļa aug liels un žuburains ozols, bet uz otra – nokaltušas priedes, vēl pa vidu redzams it kā rūpīgi sakrautas akmeņu kaudzes un lieli laukakmeņi. Pat rūdītākais skeptiķis, iznākot no Pokaiņiem, var atzīt, ka viņa neapgāžamā teorija par brīnumu neesamību tomēr ir apgāzta. Visi atzīst, ka kaut kāda burvība šajā mežā ir.

Gan seno indiešu, gan sengrieķu raksti vēsta par kādu brīnišķīgu zemi ziemeļos no Grieķijas, kur dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. Šīs ziņas papildina 11. gadsimtā rakstītā Brēmenes Ādama hronika, kas stāsta, ka uz rītu zemi pēc veselības un padoma devušies cilvēki no visas pasaules. Pēdējo gadu pētījumi ar pārliecību ļauj teikt, ka senais dziedniecības centrs atradies Pokaiņos. Uzreiz piebildīsim, ka bez tā tagadējās Latvijas teritorijā bija arī citi centri, piemēram, vieta ap Burtnieku ezeru, Sūnākste, Aglona u.c. Tomēr Pokaiņi pārspēj visu, kas vispār zināms senajā pasaulē.

Minētās ziņas raksturo Latvijas dabu un dziedniekus kā izcilākos senajā pasaulē. Mūsu dienās pēdējo gadu laikā Latviju vairākas reizes apmeklējusi amerikāņu rakstniece Šarlote Andersone, kas, pētot dziednieku darbu, apbraukājusi visu pasauli. Viņa uzskata, ka vislabākie dziednieki ir Latvijā, izslavētie filipīniešu dziedinātāji nākot pēc tam.

Latvijas daba, tās dabiskās zāles, enerģisko vietu strāvojums un Latvijas dziednieku talants var nākotnē būt lielāka vērtība nekā Saūdu Arābijas nafta, Dienvidāfrikas dimanti, Kolimas zelts, kopā ņemti. Taču, lai tā notiktu, mums jāapzina sava zeme, tās dziedniecības iespējas un vēsturiskā pieredze, jo dziedniecības jomā nekas nenoveco. Un tāpēc arī tapis šis ieskats par Pokaiņiem kā par pasaules senāko un vislielāko dziednīcu kompleksu.

Kopumā sistēmas garums no Svētaiņu ezera rietumos līdz Tērvetei un t.s. Ceturtajiem Pokaiņiem aiz tās pārsniedz 40 km. Šajā sistēmā atrodas gan izcili enerģētikas, dziedniecībai noderīgas vietas, gan īpaši dziednieciski akmeņi, gan svēto rituālu vietas.

Pirmajā brīdī, paraugoties uz karti, liekas, ka šādam virsrakstam nav nekāda pamata. Ne te ir Himalaju augstākā virsotne, ne ugunsvēmējs kalns, ne kāds izcils geizers vai citāds vispārzināms brīnums. Pokaiņus drīzāk var salīdzināt ar Pelnrušķīti, kuras patieso vērtību slēpj necils ietērps.

Īstā svētvietas vērtība nosakāma tikai, raugoties uz pasaules karti un kosmosa

foto. Tikai pētot šos dokumentus, redzams, ka Pokaiņi ir nozīmīgs, paviršam skatam slēpts, izcils centrs. Mūsu senči to jau zināja pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem. Viņi zināja to, ko nezina mūsdienu cilvēki.

Latvija atrodas Zemeslodes centrālā meridiāna (ass) un kritiskā šķēluma joslas krustpunktā. Tās ir plašas enerģētiskas joslas, kurām, savukārt, ir vairāki enerģētiskie centri. Viens no tiem ir Pokaiņu pauguraine, kas atrodas uz zemeslodes centrālā meridiāna rietumu līnijas. Šo meridiānu ziemeļu – dienvidu virzienā šķērso trīs līnijas – rietumu, centrālā un austrumu līnija, kuras, savukārt, šķērso vēl trīs citas līnijas – kritisko šķēlumu līnijas, kas virzītas rietumu – austrumu virzienā Šīs kritisko šķēlumu līnijas iet caur tiem zemeslodes platuma grādiem, kas atbilst zemeslodes iedomātajiem šķēlumiem, kuros var ievietot vienu, divus, visbeidzot trīs Mēness diametrus:

Viena Mēness diametra šķēlumā iegrimis Ziemeļu ledus okeāns, apmēram uz Špicbergenas platuma.

Divu Mēness diametru šķēlums iet pa kritisko griezumu zonu Baltijas jūrā un cauri Latvijai. Pokaiņi atrodas šīs zonas un Zemeslodes ass līnijas krustpunktā.

Trīs Mēness diametru šķēlums iet pa Vidusjūras baseinu – trešo kritisko šķēlumu.

Minētās trīs līnijas apliecina gan matemātiski aprēķini, gan ģeologu pētījumi. Pa tām dažādos Zemes ģeoloģiskajos periodos patiešām šķēlušās pirmskontinenta daļas, notikušas grandiozas kataklizmas. Tā, piemēram, pa trešo šķēlumu līniju pirms simtiem miljonu gadu sensenais vienotais Pangejas pirmskontinents sašķēlās Laurāzijā un Gondvanā.

Kaut mūsdienās kontinenti vairs nešķeļas, šo triju šķēlumu zonās, tostarp mūsu platuma grādos, ir paugstināta bioenerģētiskā aktivitāte.

Septiņdesmito gadu sākumā gan ASV Kosmiskajā centrā (NASA), gan PSRS Kosmisko pētījumu centrā vērtēja fotogrāfijas, kur fotografēti mikroviļņu starojumi. Tajās varēja vērot dziļas riņķveida struktūras. Pati iespaidīgākā no tām ar 340 km diametru apņem gandrīz visu Latvijas teritoriju, tās centrs ir ap Pokaiņiem. Šī ir unikāla vieta pasaulē.

Mikroviļņu starojuma ziemeļrietumu daļa iezīmē Latvijas jūras piekrasti, bet ziemeļaustrumu daļa atbilst Vidzemes centrālajai augstienei. Acij neredzamo starojumu līnija krusto Daugavu pie Krustpils. Šīs vietas vārda mēģinājums skaidrot ar krustnešu laika arhitektūru ir visai naivs mūslaiku izdomājums. Daudz ticamāk, ka mūsu senči apzinājās vietas neredzamo starojumu, tas šeit krusto Daugavu. Neredzamais aplis dienvidu daļā pieskaras Nemunai: Lielās Lietuvas upes senais vārds Kronosa apzīmēja senlatvju civilizācijas aizņemto teritoriju dienvidu robežu.

Uztverot šo starojumu kā viļņa izpausmi pusviļņa garumā, proti, 85 km, attālu iezīmējas seismisko svārstību zonas. Pats pusvilnis rietumu daļā iezīmē Kurzemes rietumu pacēlumu – pauguraini ap Embūti ar Krievu (Krīvaišu, t.i., Krīvu) kalnu. Bet divu viļņu (R = 340 km) austrumu daļa visā dabā iezīmē Daugavas un Veļikajas baseina ūdensšķirtni – Latgales augstieni; ziemeļaustrumu daļā – Hānjas augstieni ar Baltijas augstāko punktu – Lielo Munameģi.

Ļoti iespējams, ka ar šo unikālo enerģētisko veidojumu saistāmas arī Latvijas izcilās enerģētiskās īpašības. Tās izpaužas, piemēram Latvijas augļu, ogu, dārzeņu izcilajā smaržā un garšā, kuru atzīmē ārzemnieki. Šo starojumu dēļ Latvijai izseni bijusi izcila slava kā Eiropas zintnieku un dziednieku centram, ko apliecina Brēmenes Ādama hronika un citu tautu mīti.Vēl šodien par civilizācijas pazīmēm uzskata dažādas lielas celtnes vai to paliekas, mākslas darbus, rakstu pieminekļus. Taču tikko teiktais var būt civilizācijas pastāvēšanas atsevišķas tehniskās izpausmes. Pokaiņos tādas tehniskas izpausmes pagaidām nav atrastas, bet tas nenozīmē, ka šeit nav bijis senas civilizācijas centrs. Patieso civilizācijas būtību daudz labāk izsaka amerikāņu zinātnieks H. Morgans, proti, ka civilizācija ir sabiedrības attīstības pakāpe, kas nomaina mežonību un barbarismu. Iezīmes, kas senlatvju kultūru raksturo no šī redzes punkta, pietiekami pārliecinoši ir uzskatāmas par civilizācijas pazīmēm. Tās būtu:


ievērojami citu zemju zinātnieku apliecinājumi, ka latvju garamantas pauž tik augstu morāli un ētiku kā nevieni citi seno rakstu pieminekļi. Turklāt dainu vecums ir apmēram 60 – 65 gadu tūkstoši, tātad tik sens ir arī latvju kultūra, civilizācija, valoda un tauta;
senindiešu, sengrieķu un citu seno tautu mīti par tālo zemi ziemeļos, kur valdījusi reti augsta gudrība. Daudzi sengrieķi raksta, ka savas zināšanas viņi ieguvuši no šīs zemes gudrajiem (nevis no Ēģiptes, Tuvajiem Austrumiem vai citas dienvidu zemes);
lielais svētceļnieku skaits, kas apmeklējis Pokaiņus, liek domāt tikai par zinību apgūšanu un pārņemšanu;
latvju garamantas pauž tik senas un būtiskas ziņas par Visuma rašanos, uzbūvi un sakarībām kā it nevieni citi senie raksti;
lielās svētvietas, kuru ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi – kopā miljoniem tonnu zemes – un no liela attāluma atgādāti simtiem tonnu smagi svētakmeņi, kas novietoti tieši svētlīn iju krustpunktos;

lielās svētvietu sistēmas, kuras veidotas ar neticamu precizitāti. Uz vienām un tām pašām svētlīnijām desmitus, simtus un pat vairāk kā tūkstoš kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senči zināja metodes, kā plānot lielās sistēmas kopumā un ka precīzi noteikt nākošās ierīkojamās svētvietas atrašanās vietu.
Tādējādi ir minēti seši pierādījumi senlatvju civilizācijai. Par katru no tiem varētu rakstīt veselu grāmatu, kas būtu visai aizraujoša. Vēl jāpiebilst, ka neviens no šiem pierādījumiem nav uzskatāms par atsevišķu un nesaistītu vēsti, bet rāda dziļas kopīgas saites ar pārējām ziņām.

Uz viena un tā paša meridiāna kā Pokaiņi – 23°06’ austrumu garuma – Grieķijā atrodas ļoti nozīmīgas senas svētvietas – divi Apollona tempļi un arī Asklēpijas templis.

Gudrību un zināšanas tāltālā senatnē uz Grieķiju, kas tolaik vēl bijusi visai tumša zeme, aiznesusi Leta no letu zemes – t.i. latvju zemes (senais vārds lettland – letu zeme ). Grieķijā Leta satikās ar augstāko dievību Zevu. No Zeva Letai dzima dēls Apollons un meita Artemīda. Māte Leta tiem nodeva savas zināšanas, un zeltmatainais Apollons grieķus apmācīja daudzās jo daudzās zinībās. Apollons grieķiem bija ievērojama dievība. Bijis zināms, ka viņš vasarās ceļojis uz savas mātes dzimteni. Apollona dēls Asklēpijs bija dziedniecības pamatlicējs.

Šo abu Grieķijai un vēlāk visai Eiropas kultūrai tik nozīmīgo personību tempļu atrašanās precīzi uz viena meridiāna ar Pokaiņiem nevar būt nejaušība. Šī “sakritība” apliecina mūsu senču augstās zināšanas. Netālu no Pokaiņiem uz Dobeles pusi 19.gadsimta kartes uzrāda mājas ar zīmīgu nosaukumu. “Mekke” – arī šis vārds izsauc nopietnas pārdomas.

Mekas pilsēta Arābijas pussalā ir pasaules musulmaņu svētākā vieta, kuru katru gadu apmeklē miljoni svētceļnieku. Šī vieta nav nejauša. Pirms vairākiem simtu miljonu gadu visa zemeslodes sauszeme, visi kontinenti bija viens vesels pirmkontinents – Pangeja. Tā izskatījās kā milzīgs aplis. Meka bija šī apļa nosacītais centrs. Tikai pirms dažiem desmitiem miljoniem gadu uz dienvidiem aizpeldēja Antarktīda un Austrālija, uz rietumiem – Amerikas kontinents. Pokaiņu Meku varētu apzīmēt par nosacīto Eiropas centru.

Vārds “Meka”, vai tam līdzīgi sastopams daudzās pasaules valodās un tulkojams kā “dižs, dižā vieta”. Piemēram, indiešu – maharadža – dižais radža (valdnieks), grieķu megas – liels, latīņu maximum – vislielākais.

Tātad vārdi “Maha”, “Meka”, “Mekke” apzīmē izcilas, diža centra vietas. Šī paša iemesla dēļ lāci dēvē par Miku, Ērgļos pie Brakiem ir Mikus kalns.

Pokaiņi bija Eiropas Meka, to apliecina no tālienes nestie baltie akmeņi un dižo svētvietu iekārtojums. Velkot ap Pokaiņiem iedomātu apli, kura rādiuss atbilst Mēness apkārtmēram, Pokaiņi iezīmējas kā ziemeļu puslodes centrs.

Saistība ar seno Grieķiju

Mēs jau pieminējām letu, Apollonu un dažas saistības starp seno letu zemi un seno Grieķiju – Hellādu. Ne jau tikai vācieši mūsu zemi sauca par letu (Letas) zemi. Tā Latviju par Lettonie vel tagad dēvē Dienvideiropā. Tomēr pieminēsim vēl arī citas saistības. Latvijas ievērojamāko svētvietu, tostarp Pokaiņu, saistība ar seno Grieķiju ir pārsteidzoša. Grieķu mīti stāsta, ka mūsu senču sasaistes izpaužas sekojošos veidos:


sevišķi svarīgos gadījumos grieķu varoņi, piemēram, Hērakls, devās uz letu zemi (Eridānu) pēc padoma;
letu zemes gudrajie ieradās senajā Grieķijā kā skolotāji;
Apollons ne reizi vien devās uz savas mātes dzimteni.

Bez tam grieķu ceļojumus uz letu zemi apliecina arī iepriekš jau minētais Brēmenes Ādams. No šiem tekstiem rodas iespaids, ka tālajā senatnē, kad nebija auto, vilcienu un lidmašīnu, mūsu senču sakari ar seno Grieķiju – Hellādu – bijuši lielāki un biežāki nekā mūsdienās. Tomēr pati pārsteidzošākā ir vēl cita ziņa – par Hellādas un Baltijas seno svētvietu saistībām.

Svarīgākās senās svētvietas atrodas uz viena meridiāna, t.i. senās Grieķijas svētvietas ir precīzi dienvidos no Baltijas svētvietām, ar neticamu precizitāti. Pie tam dažkārt sakrīt pat vārdi. Tā, piemēram, Zevs piedzima Idus kalna nogāzē. Tā ir svēta vieta, tur uzbūvēts Knosas templis. Arī Latvijā starp Rūjienu un Mazsalacu ir vieta Idus, kurai blakus ievērojamā Pantenes Pujenu svētvieta. Abi Idus atrodas precīzi uz vienas ziemeļu līnijas, ģeogrāfiski tā izsakāma kā 25o10’ austrumu platuma meridiāns.

Vēl pārsteidzošāka ir sakarība starp jau minēto abu Apollona tempļu, dziedniecības tēva Asklēpija templi Grieķijā un Pokaiņu svētvietu vainagu Latvijā, kas atrodas vidēji uz 23o06’ austrumu meridiāna. Tomēr šie objekti nedaudz atbīdīti.

Pokaiņu vainaga austrumu daļa – vieta, kur svētveļnieki sagaidīja pāri Tuntuļu kalnam lecošo Sauli, atbilst Saules dievības Apollona tempļu meridiāniem Lakonijā.

Bet dziedniecības centra izvietojums, kas pieskaras Pokaiņu vainaga ziemeļrietumu daļai, ir precīzi uz viena meridiāna (t.i. precīzi ziemeļos) no Asklēpija tempļa Argolidā, 170 km ziemeļos no Apollona tempļiem.

Papildu pārsteidzošās sakarības sasaista šie 170 km. Dienvidos no jau minētiem Apollona tempļiem beidzas sauszeme, beidzas Grieķija. 170 km dienvidos no Pokaiņiem tek Nemuna, senāk Kronosa – Senlatvju civilizācijas atjaunotāja Kronosa vārdā nosauktā robežupe. Ziemeļos no tās sākas Senlatvju civilizācijas aizņemtā teritorija. Netālu no Kronosas grīvas bija un vēl ir pilsēta Kretinga, kas saistāma ar Krētas vārdu.

Galvenās ziņas par Hellādas sakariem ar senlatvju civilizācijas valsti – Eridānu.


Grieķu mītā aprakstīta Zeva cīņa ar savu tēvu Kronosu. Pēdējo sakāva, pēc tam viņš ar sev uzticīgajiem titāniem devās uz ziemeļiem, kur nodibināja jaunu valsti. Tajā dzīvoja gudri un laimīgi cilvēki. Šo mītu varētu ņemt par pamatu tālākām pārdomām. Jādomā, ka Kronosa valsts vai valstība sākās ziemeļos no Ņemanas (Nemūnas).
Ilgstošā laika periodā pastāvējusi saistība starp Hellādu un Eridānu un saistība starp svetvietām. Senākajā laika periodā grieķi un, domājams, arī ēģiptieši zinības smēlās no Eridānas.
Pēc Eridānas iekarošanas un pagrimuma par galveno kultūras centru kļuva Grieķija. Tās mītos, rakstos, eposos saglabātas gan mūsu seno zināšanu drumslas, gan ziņas par Eridānu. Katrai kultūrai savs laiks, vēl vēlāk par kultūras centru kļuva senā Roma.
Kā papildu apliecinājumu mūsu senču ilgstošiem sakariem ar seno Grieķiju minēsim lielo valodu līdzību. Varbūt nemaz tik fantastisks nav uzskats, ka Augšzemes iedzīvotāji Latvijā un augšteci Lietuvā esot trāķiešu pēcteči.
Pilnīgi neizskaidrojama paliek fantastiski lielā precizitāte seno svētvietu izvietojumā gan pašā Latvijas teritorijā, gan starp Latviju un Grieķiju. Lai to veiktu, vajadzīgi gan labi instrumenti, gan zināšanas matemātikā. Eiropā tādas no jauna uzplauka tikai 19.gadsimtā. Bet pirms 10 gadu tūkstošiem tādas taču laikam bijušas. Šī ir pati visnopietnākā senatnes mīkla. Par iespējamiem risinājumiem mēs varam tikai minēt.

Mēs pat varam atļauties uz mirkli nolaisties līdz pašu visskaudrāko skeptiķu līmenim un piekrist, ka tas viss ir tikai sagadīšanās. Bet arī tad tā ir fantastiski unikāla sagadīšanās, kas pati par sevi ir apbrīnas vērta. Vēl pareizāk būtu teikts, ka tāda sagadīšanās ir pārāk fantastiska, lai to varētu saukt tikai par sagadīšanos.

Pokaiņi – bioenerģētisku starojumu centrs

Vārdam bioenerģētika ir vairākas nozīmes. Parasti ar to saprot fizikālus vai ķīmiska rakstura procesus dzīvā organismā. Runājot par svētvietām ar šo vārdu domājam saistību ar t.s. smalko enerģiju, t.i. mikroviļņu plūsmām, kuras ietekmē gan dzīvo būtņu apziņu un veselību, gan arī vairākus Zemes veidošanās procesus.

Smalkie enerģiju starojumi ir nepieciešami, gan lai dzīvība rastos, gan lai tā pastāvētu. Bioenerģētiskā starojuma rezonanses zonas jeb uguns ceļi iet pāri visai Zemeslodei tikpat kā stīgas pāri koklei. Senie cilvēki labi apzinājās šī starojuma nozīmīgumu, tāpēc centās savas mītnes ierīkot nedaudz paaugstinātā strāvojuma joslās. Tādējādi senās pilsētas, ciemi, apmetnes bieži vien izvietotas uz vienas līnijas.

Tiesa, pasaulē pastāv daudzas šādas līnijas, kas viena otru krusto zem dažādiem leņķiem. Biežāk izplatīto līniju virzieni atbilst t.s. Auseklīša zīmes līniju virzieniem.

Sevišķi spēcīga starojuma vietās cilvēki nedzīvoja, bet izmantoja kā svētvietas. Vēlākos laikos daļa mūsu seno svētvietu pārbūvētas par pilskalniem un par kristīgo baznīcām.

Ir nelielas svētlīnijas, un ir tādas, kas iet pāri valstij, kā arī kontinentālas un pat starpkontinentālas nozīmes līnijas.

Mēs jau atzīmējām, ka Pokaiņi atrodas uz Zemeslodes centrālā meridiāna joslas rietumu līnijas, kam ģeogrāfiski atbilst austrumu garuma 23o06’. Jau pati atrašanās uz šādas līnijas uzskatāma par visai ievērojamu. Tomēr tas nebūt nav viss. Pāri Pokaiņiem iet visa Eiropas mēroga transkontinentālā ziemeļrietumu – dienvidaustrumu līnija Stokholma – Ventspils – Pokaiņi – Jonišķi – Minska – Erevāna un divas nedaudz mazāka mēroga līnijas. Pasaulē nav zināma otra tāda vieta, kur krustotos tik liela mēroga svētlīniju daudzums.

To, ka senči zinājuši par visām šīm Eiropas kontinenta nozīmes līnijām, pierāda tas, ka Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas, kas celtas uz minētās līnijas bijušas senču svētvietās, ir orientētas nevis rietumu un austrumu virzienā kā gandrīz visas citas kristīgās baznīcas, bet gan ziemeļaustrumu un dienvidrietumu virzienā – uz vienas līnijas un tajā pašā 60o azimutā, respektīvi, orientētas uz Saules lēktu Ūsiņos. Šeit pilnīgi jāizslēdz jebkura doma par nejaušu sakritību un jādomā par apzinātu svētvietas līnijas orientācijas saglabāšanu.

Sevišķi interesants ir šīs līnijas sākums, jo Munameģis ir ne tikai Baltijas augstākā vieta, bet arī apļveida struktūras centrs. Ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tās materializēts apliecinājums.

Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu daļu šķērso līnija Liepāja – Īle – Viļāni – Ludza un Kokmuiža – Tērvete – Mežotne – Skaistkalne. Šo pēdējo līniju vatētu dēvēt par Lielā Lāča līniju, jo kopā ar Pokaiņiem šīs svētvietas uz kartes veido lielu līdzību ar Lielā Lāča zvaigznāja formu, bet paši Pokaiņi atbilst kausam.

Tikko minēto līniju krustošanās Pokaiņos veido visai sarežģītu enerģētisko struktūru. Tā, savukārt, Pokaiņos izsauc neskaitāmas fizikāla rakstura procesu īpatnības, kuras var vērot visu gadu.

Enerģētiskās plūsmas Pokaiņos veidojušas izteiktu reljefu. Jau aprakstījām pauguru šūnveida struktūru vainagu, kura rietumu daļā atrodas Veču kalns. Pauguru loka dienvidu daļa ietver sevī vairākus daļēji izpētītus Pokaiņu svētvietu centrus. Austrumu daļa beidzas ar Tuntuļu kalnu. Negaisa mākoņi Pokaiņu “gredzenu” lielākoties apliec. Pērkons te, iekšā, parasti netiek un sper vainaga malās. Bet, ja kādreiz negaiss gredzenā tomēr ielaužas, tad sper neparasti bargi. Vietējie iedzīvotāji to zina, un, manot negaisa mākoņus, nekavējoties steidzas prom. Parasti Latvijā zibens zemē ienāk gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu, līdz atrod kanālu ieejai zemē. Kā likums šajās vietās zibens ceļa joslu iezīmē apsvilusi zāle. Tā tas ir citur, bet ne Pokaiņos. Vecpokaiņu saimnieks stāstīja, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt.

Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk neka citur apkārtnē, vai arī to vispār nav. Ja arī kāds biezāks mākonis Pokaiņiem tuvojas, tad virs pauguraines tas it kā izkūst un pazūd. Maz pasaulē tik spēcīgu svētvietu, kuras atspīdētu debesīs, un šo vietu katrs un visi varētu šādā veidā ievērot un novērtēt. Tāpēc nav brīnums, ka šai vietai senatnē bijusi sevišķa nozīme.

Vēl pieminēsim šejienes akustiskās īpatnības – proti, daudzos skaņu kanālus, kā arī atbalsis no debesīm, pie tam ne tikai vienkāršas atbalsis, bet daudzkārtīgas, ar skaņu pastiprinājumu. Tā ka Pokaiņi ne tikai atspīd, bet arī atskan debesīs. Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz dažādiem pauguriem, dažkārt visai attāliem, jo tos vieno skaņu kanāli un tie stāv t.s. ugunsceļu jeb zelta āderu krustpunktos. Ir arī skanu kanāli ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100m attālumā dzird bezmaz vai čukstus, bet, ja tā klausītājs grib ko paust čukstētājam, tad jākliedz pilnā kaklā. Visi šie minētie novērojumi ir smalko enerģiju plūsmas izpausmes uz fizikāla rakstura procesiem. Šie efekti nekādi nav skaidrojami ar meža sienām, kraujām vai citām reljefa īpatnībām.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan nav redzama, bet var redzēt tās darbību, jo smalko enerģiju plūsmu rezonanses krustpunktos dažādas īpatnības ir ne tikai dzirdamas, bet arī redzamas.

Pokainos, tāpat ka citās svētvietās, uz fotogrāfijām un videofilmām neskaitāmas reizes ir paradījušās nenormālas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi, aizplīvurojušies, it kā neasi uzņēmumi. Tajā pat filmā attēliem, kas fotografēti citā vietā, šādu defektu nav. Šos defektus rada smalko enerģiju koncentrācijas izpausme, un vienmēr jāņem vērā, ka daļa kadru neizdosies. 

Pokaiņos bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģēti akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Uz 1997.gada janvāri uzskaitītas 1200 kaudzes, kas sastāda lielāko daļu no nenopostītās daļas. Kopā nenopostītajā daļā varētu būt kādi 2 tūkstoši krāvumu. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirms postīšanas bijis ap 4 līdz 5 tūkstoši.

Pie tam akmeņu kaudzes nav krautas kur pagadās, bet stingri noteiktās vietās, ko nosaka Zemes enerģētiskais starojums. To pierādīja ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa ar rīkstīšu palīdzību. Pie tam, laikā, kad vēl visu apkārtni klāj sniegs, akmeņu kaudzes jau to nokausējušas. Šai parādībai ir tikai viens fizikāla rakstura skaidrojums – smalko enerģiju starojums.

Arī akmeņi nenopostītajās kaudzēs nav sasviesti, kā pagadās, bet krauti ļoti rūpīgi. Katrs akmens enerģētiski sasaistīts kopā ar pārējiem savā telpiskajā novietojumā, veidojot slēgtu bioenerģētisku sistēmu. Katra kaudze ir unikāls veidojums.

Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākošā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70 – 200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa.

Visi šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko mikroviļņu plūsmu rezonanses joslām, tā sauktajām āderēm. Arī samērā nelieli akmeņi savā starpā “sajūgti” pa rezonanses līnijām. Šīs bioenerģētiskā starojuma plūsmas var pētīt gan ar speciālu aparatūru, gan rīkstītēm.

Akmeņu salikumi Pokaiņos norāda šo plūsmu mezglu vietas, bet katra noteikta akmeņu kopa likta ar noteiktu uzdevumu. Nav izslēgts, ka daļā akmeņu ierakstīta informācija, kura var zust, mainot to stāvokli.

Pokaiņu vainaga dienvidaustrumu daļā atrodas rets akmeņu salikums, kuru sauc par Zintnieku laivu. Kontūra izlikta no akmeņiem, kuru vidējais diametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām tā sauktām Velna laivām Kurzemē. Vēl 1995.gadā šī laiva ar stūres airi bija vienīgais šāds saglabājies veidojums Latvijā. Laiva “dodas” uz dienvidaustrumiem – Saules lēkta virzienu Ziemassvētku rītā. Tā brauc it kā no Elku kalna puses caur terasēm, caur amfiteātra krāvumiem uz Milžu kalnu – Dēliņkalnu. Vietas izvēle nav nejauša, to apzīmē enerģētiskās piramīdas virsotne. Ja sauc no balto akmens krāvumu vietas, tad atbalss atsaucas no debesīm virs laivas centra.

Iespējams šī vieta paredzēta tāliem pareģojumiem. Dainas māca, ka zintniekam, kurš vēlas izzināt nākotni, vakarā pirms saules rieta jāiesēžas “laivā” un tajā jāpavada visa nakts. Par šādām laivām vēsta vairākas zintnieku dainas, piemēram:

Komentāri 24

0/2000

Kheem! Nav jēgas taisīt tik garus rakstus, jo tik un tā gandrīz neviens viņus neizlasa.

Vajadzētu aibraukt uz turieni, tikai mazliet biksiņas trīc  

 1  0 atbildēt

"Velkot ap Pokaiņiem iedomātu apli, kura rādiuss atbilst Mēness apkārtmēram, Pokaiņi iezīmējas kā ziemeļu puslodes centrs."

loģika, kur tu rodies?

 1  0 atbildēt

Njā tiko bijām tur ekskursijā ūn nebija tik interesanti. Bet bija lietas kas patika un likās ļoti dīvainas. interesanta likās puķe bez hlorofila. Un koks kurā iespēris zibens. pa nakti palikām teltīs un nekas šausmīgs nenotika. no rīta pa kluso ielavijāmies iekšā mežā pastaigāties. Uzkāpām kalnā un Mēs čaļi kādas 3 reizes redzējām pelēkus veidojumus kas kustējās un kad paskatijās virsū paslēpās aiz kokiem. Vēl bija pilnīgā bezvējā un šausmīgi skaļa skaņa takā būtu ūdenskritums blakus. Meitenes nereāli pārbijās.  Bet bija ļoti interesanti.

 2  2 atbildēt
Mana ome to mežu sauc par spoku mežu.
 0  0 atbildēt

esmu bijusi, nekas īpašs, bet rakstā redzama centība, +

 0  0 atbildēt

Un vēl tie akmeņi. ;-) Un vēl tās norādes.

 0  0 atbildēt

tas pokaiņu mežs ir pilnīga huijņa, pats esmu tur bijis. viss tur ir huijņa, tā vecesa kas ekskursiju vadīja un kura stāstīja par akmeņiem pate kustināja ar roku kkādu svārstiņu bet baigi teica ka tā esot enerģija... LOL vecenei pašai rokas trīcējas....

 1  1 atbildēt

Labs raksts, laigan šaubos, ka Poikaiņos var būt kautkas īpašs..

 0  0 atbildēt

ES tur esmu bijus nekas īpaš :D 

 0  0 atbildēt

No googles jau nav grūti nokopēt ;-D

 0  0 atbildēt

biju Pokaiņos, skaista vieta

tantiņas skraida ar svārstiņiem, sajūt enerģijasbet es nekovienkārši skaists mežs ar akmens krāvumiem. varbūt āda man bieza

 1  1 atbildēt

Vismaz 90% informācijas no raksta ir muļķības, bet nevar noliegt, ka Pokaiņu mežs ir ļoti noslēpumains.

 1  1 atbildēt

 0  1 atbildēt

rausiitskenijs--> man tas pats, peec Pokaiņu apmeklēšanas riktīgi galva sāp un tāds bezspēks! :/

Heii, te ir kāds, kas pieskāries ĪPAŠAJAM akmenim, no kura roka noveco? :D

 0  1 atbildēt

Pārāk daudz jālasa, nevēlos apgrūtināt savas acis :D

 0  1 atbildēt

Slinkums lasīt..;D

 0  1 atbildēt

PS un liels C .. suds tie pokaini ir .. pilnigi neka .. aizbraucam .. lietuva visu saprotam .. peksni kartes nesakrit un kkads akmenis tiek nosaukts varda .. tad skatamies kkas debesu dikjitis .. galigi netirs pietams .. es gar zemi ta recu vnk .. tad ejam ta;lak .. izradas ka esam aizgajusi pa nepareizu celu jo tur kkads loti mazins pagrieziens .. tad ejam apmeram 2 km lidz masinai .. nevaram tikt normali ara jo cels ir pilnigi dirsa ka jau latvijas cels .. bet labakais ka par to mums vel lika maksat .. par iebrauksanu tur ..

 0  2 atbildēt