Šis stāsts ir par puisi, kurš strādāja kapsētā, un netīšām tika ieslodzīts vecā zārkā.
Iepriekšējais spoku stāsts :
http://spoki.tvnet.lv/mistika/Sarkanais-halats/633034
Baudiet arī šo!
Pazemes durvis.9
141
0
Dzīvoja pusis, kurš pa vasaru strādāja kapsētā. Tas nebija darbs, kādu viņš vēlētos, bet viņa tētis ir draugs ar kapsētas īpašnieku. Viņa tēvs pierunāja kapsētas īpašnieku pieņemt darbā savu dēlu, par spīti, ka viņa dēls baidās no līķiem.
Tā bija ļoti dīvaina vieta, kur strādāt, bet puisis strādāja tur nedēļu, tomēr viņš joprojām baidijās no līķiem. Ikreiz, kad viņš ieraudzija līķi viņam uzmetās zossāda. Par laimi viņam nevajadzēja sastapties ar līķiem.
Viņa darbs pārsvarā sastāvēja no bedru rakšanas un zāles griešanas. Viņa boss bija tas, kurš sagatavoja līķus aprakšanai.
Bet tas nebija pats bailīgākais. Puisim vienreiz vajadzēja iet uz pazemi. Ģimenes nopirka milzīgus zārkus. Ja kāds no ģimenes nomirst, līķi tiek aiznesti uz pazemi, un tiek ielikti zārkos. Viņš baidijās pat domāt par visiem tiem līķiem kas atrodas kambaros un slepenajās istabās.
Puisim darbs kapsētā padevās. Bet tad notika viena neiedomājama lieta.
Kamēr viņš bija iekša pazemē, slaukot grīdu un spodrinājot kapakmeņus stiprs vējš aizcirta ciet pazemes durvis. Viņš saprata, ka viņš ir ieslēgts pazemē, un ka neviens viņu nedzird. Viņa lielākais murgs ir piepildijies.
Viņš kliedza, un bauroja, bet tas nelīdzēja. Īpašnieka māja bija tālu prom no pazemes. Pēc pagājušajām stundām noskumušais puisis saprata, ka viņš var paļauties tikai uz sevi, un viņš sāka domāt veidu, kā tikt ārā.
Tur bija mazs logs augstu virs pazemes durvīm. Tomēr to logu nevarēja aizsniegt. Viņš skatijās apkārt un izdomāja, ka viņš izmantos zārkus. Ja viņš sakrautu tos vienu uz otra, zārki izveidotu trepes.
Sakrāvis zārkus pie durvīm puisis uzrāpās uz tiem un centās neapgāzt zarkus. Tieši tad, kad viņš domāja, ka viņa plans izdodas, viņš uzkāpa uz zārka augšas, un koks neizturēja zēna svaru, un tas iebruka. Viņa kāja izgāja taisni caur zārka vāku, un viņš sajuta asu sāpi pie kājas.
Aiz nožēlas raudot viņš iedomājas, kā skabargas un sarūsējušas naglas izduras viņam tieši caur ādu. Zārki sāka kratīties. Viņš domāja ka zārki apgāzīsies, un ka viņš nokritīs uz cietās akmens grīdas.
Reklāma
Par laimi viņš pieķērās pie loga un centās noturēt līdzsvaru. Viņš juta, kā asinis tek viņam pa kāju. Viņam bija vienalga, ka viņam nenormāli sāpēja kāja. Viņš centās uzvilkt sevi augšā, un izvilkt kāju no sabrukuša zārka vāka. Zārki apgāzās un sašķīda uz zemes.
Karājoties pie loga zēns ar visu savu spēku pievilka sevi, un izlīda caur logu. Viņš nokrita,un rāpoja pie kapsētas īpašnieka.
Kapsētas īpāsnieks atrada puisi asiņodamu pie savas mājas durvīm. Viņš aizveda puisi pa taisno uz slimnīcu.
Pēc tam, kad ārsts nomazgāja asinis no zēna kājas, viņš sāka apskatīt puiša rētas.
''Kā tu dabūji šis traumas?'' jautāja ārsts.
''Es sagriezos ar pārlauztu koku,'' puika teica.
''Bet tie nav griezieni,'' domīgi noteica ārsts. "Tie ir cilvēka kodieni.''
Tev patiks šie raksti
