Patiesība par Černobiļu ir baisāka!38

Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadu, bet nāves zona, kas izveidojās Černobiļas atomelektrostacijas vietā, nav kļuvusi ne par matu mazāka.


Naktī uz 1986. gada 26. aprīli atomelektrostacijā blakus nelielajai Ukrainas pilsētiņai Černobiļai notika avārija, kas vēlāk tika atzīta par visbaisāko tehnogēno katastrofu cilvēces vēsturē. Par Černobiļu klīst visdažādākās baumas: runā par sēnēm koku augumā, žurkām, kas vilkus ēdot brokastīs, un visādiem citiem mošķiem, kas radušies no radiācijas iedarbības. Bet patiesība ir daudz prozaiskāka un... baisāka.

100 Hirosimas
Tonakt tehniski lieliskā stāvoklī uzturētās AES darbinieki pārbaudīja reaktora avārijas dzesēšanas sistēmu, apzināti atslēdzot avārijas drošinātājus, kam būtu automātiski jāpārtrauc eksperiments gadījumā, ja kaut kas noietu greizi. Un nogāja arī. 44 sekundes pēc eksperimenta sākuma reaktors kļuva nekontrolējams. 1000 tonnu smagā plāksne, kas sedza ceturto energobloku, pēc sprādziena aizlidoja pa gaisu kā pūciņa, un reaktora grafīta apvalks aizdegās. Atmosfērā nonāca vairāk par 40 dažādu radionuklīdu veidu. Sprādziena kopējā jauda vairāk nekā 100 reizes pārsniedza Hirosimā un Nagasaki izmantoto kodolieroču sprādzienu spēku. No piesārņojuma cieta Baltkrievija, Ukraina un Krievija.
Pēc oficiāliem datiem, uzreiz pēc katastrofas gāja bojā 31 cilvēks, bet 600 000 cilvēku, kuri piedalījās Černobiļas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu. Pavisam tika apstaroti 8 400 000 triju minēto republiku (tagad — valstu) iedzīvotāji. Šis skaitlis ir lielāks par visu triju Baltijas valstu kopējo iedzīvotāju skaitu. Piesārņojums izplatījās aptuveni 155 000 kvadrātkilometru lielā teritorijā — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējā teritorija ir 175 000 kvadrātkilometru. Evakuēja nepilnus 404 000 cilvēku, bet vairāki miljoni joprojām dzīvo radiācijas skartajā zonā. Speciālisti lēš, ka toreiz lielākā daļa radioaktīvo nokrišņu izkrita Baltkrievijas teritorijā, piesārņojot aptuveni trešo daļu valsts.
„Atceros to dienu, kad pirmo reizi uzzinājām, kas tas ir — Černobiļa...”atceras kāda padzīvojusi sieviete no Juroviču sādžas saindētajā zonā, „laiks bija brīnišķīgs, spīdēja saule, pūta maigs pavasara vējš. Pēkšņi tieši pie mūsu mājas apstājās milzīga armijas kravas automašīna, un to tās izlēca cilvēks aizsargtērpā un ar gāzmasku galvā. Viņš piegāja pie mums ar meitu, izvilka kaut kādu aparātu un sāka vērot skalu. Pēc tam paskatījās uz mums, izvilka neredzētas nozīmītes un piesprauda pie mūsu apģērba. Viss notika pilnīgā klusumā, nesakot ne vārda. Tad iekāpa mašīnā un aizbrauca. Mēs skatījāmies un absolūti neko nesapratām. Un šī diena vairs nebija tik brīnišķīga...”

Nekas vēl nav beidzies
Lai gan tika uzskatīts, ka nelaime pakāpeniski atkāpjas, ANO speciālisti Černobiļas jautājumos nepavisam nav optimistiski noskaņoti. Savā ziņojumā viņi norāda, ka pirms 20 gadiem notikusī katastrofa paņems vēl vismaz 4000 dzīvību no tiem 586 000 cilvēkiem, kuri saņēmuši vislielāko radiācijas devu. Komisiju, kas sastādīja šo ziņojumu, veido vairāk nekā 100 zinātnieki, astoņas ANO aģentūras, kā arī Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas valdību pārstāvji.
Tomēr šie paši zinātņu vīri atzīst: precīzs Černobiļas upuru skaits nekad nebūs zināms, jo ir ārkārtīgi grūti precīzi fiksēt, vai cilvēka nāves iemesls patiešām ir apstarojums, kas izraisījis, piemēram, vēzi. Tāpat pētījumā norādīts, ka līdztekus radiācijai visnopietnāk cilvēku veselību grāvušas psihiskās saslimšanas. Ģimenes, kuras tika piespiestas aizbraukt no nelaimes zonas, guva ļoti smagas psiholoģiskas traumas, bet cilvēki, kuri turpināja dzīvot saindētajos rajonos, padevās paralizējošam fatālismam.
ANO Pasaules veselības organizācijas radiācijas speciālists Maikls Ripačoli apgalvo, ka no stresa cieš lielākā daļa saindēto rajonu iedzīvotāju. Dažreiz tas izpaužas absolūti absurdā rīcībā: cilvēki sāk ēst saindēto pārtiku, sāk daudz dzert un smēķēt, kā arī „dzīvo nekārtīgu seksuālo dzīvi, nerūpējoties par izsargāšanos”.
Tāpat ziņojumā teikts, ka sarkofāgs, kurā apglabāts avarējušais reaktors, pakāpeniski sabrūk, un, ja steidzami nekas netiks darīts, gaidāma jauna katastrofa.
Tiesa, saistībā ar šo ziņojumu ir visai daudz neskaidrību, jo, to lasot, rodas iespaids, ka speciālisti faktiski norāda: cilvēku veselības problēmu un nāves galvenais iemesls patiesībā ir nevis radiācija, bet gan bailes, stress, psiholoģiskais diskomforts, kas rodas no pēkšņas pārvietošanas. Tāpat arī upuru skaits esot krietni vien pārspīlēts... Vārdu sakot, caurvijas doma, ka nav par ko celt brēku, patiesībā jau černobiļieši vienkārši mēģinot izsist lieku finansējumu no valdībām. Vairāki zinātnieki, kuri pētīja situāciju Černobiļā paralēli ANO komisijai, sniedz pavisam citus ciparus: tuvākajā laikā katastrofas sekas paņems nevis 4000, bet gan 90 000 dzīvību, savukārt reaktora sarkofāgs varot sagāzties jau tuvāko 10 gadu laikā. Attiecībā uz minēto ziņojumu — vairāki savstarpēji neatkarīgi avoti norāda, ka tā sagatavošanā savu roku jeb, precīzāk, maku ir pielikusi Starptautiskā Atomenerģijas komisija, kura ir ieinteresēta samazināt Černobiļas katastrofas apjomus, lai dotu ceļu turpmākai kodolenerģētikas attīstībai. Nav noslēpums, ka Černobiļas katastrofa planētas kodolattīstību atsvieda atpakaļ par vairāk nekā 10 gadiem.

Ekskursanta stāsts
Grupa ekstrēmi noskaņotu cilvēku nesen devās uz Černobiļu, lai savām acīm pārliecinātos, vai tur tiešām mīt divgalvaini teļi un purvā aug dzērvenes arbūzu lielumā. Publicējam materiālu, ko pastāstīja viens no šiem „ekskursantiem”, kurš saprotamu iemeslu dēļ nevēlējās atklāt savu vārdu.
Mierīgi šūpojamies busiņā, aiz loga līņā drēgns lietelis, vārdu sakot, klusums un miers. Aizmugurē sēž četri puiši no Kijevas, kuri arī vēlas pablandīties pa aizliegtajām zemēm. Tiem gan miegs nenāk — tuvojoties pirmajam caurlaides punktam, visi draudzīgi atver savas mugursomas un izņem katrs pa jaunu kedu pārim. „Ārā braucot, izmetīsim pa logu,” viņi skaidro. Mēs gan vairāk ticam radiācijas skaitītājiem, taču omulīgi nav — tomēr puiši ir vietējie, zina apstākļus. Bet tad paskatāmies uz skandināvu grupu, kas sēž netālu no mums, un sākam pat smaidīt — viņi pavisam tramīgi: skatās uz kijeviešu kedām un sačukstas, neslēpti sabijušies. Spriežam, ka šitie šodien no autobusa laukā neizkāps.
Izbraukuši caurlaižu punktam, jūtamies tā kā vīlušies — ne ļaunu vēstošas miglas, ne saindētu purvu... Lai pavisam sagandētu pirmo iespaidu, mums pretim pa glīti asfaltēto ceļu smuki atripoja pavisam parasts žigulis un šķērsoja caurlaidi bez jebkādām īpašām pārbaudēm. Vēlāk uzzinājām, ka zonā var iekļūt par šņabja pudeli un pelmeņu paku. Leģenda par skarbajiem Černobiļas sargiem izkūpēja kā dūmi. Un tāpat, piliens pēc piliena, tiks diskreditētas arī visas pārējās leģendas un baumas, ko tik bieži biju dzirdējis un krājis pirms brauciena šurp. Tomēr redzēt bija ko, kaut arī neatradām ne gaļēdājus zaķus, ne atdzimušus dinozaurus.


Nāves punkti
Tomēr drošs cilvēks zonā justies nevar, jo pat pēc 20 gadiem tā ir viena vienīga slazdu un lamatu sistēma. Centrālie ceļi gan ir tīri un droši, bet pietiek nokāpt no šosejas, un vari dabūt tādu radiācijas devu, ka maz nešķitīs. Mīts par mutējušiem augiem tomēr nav pilnīgi tukšas runas — mutanti ir realitāte, tikai apskatīt tos ir grūti, jo zonā vēl arvien ir vietas, pa kurām klīst neredzamā nāve, un cilvēki tur nav rādījušies kopš avārijas brīža. Pat zinātnieki savos svina spectērpos neriskē turp doties. Kas dzīvo un aug šajos nostūros — nav zināms.
Toties pavisam dokumentāri ir zināms, ka iepretim ceturtajam energoblokam aug tā dēvētais rudais mežs. Priedulājs avārijas laikā saņēmis tik spēcīgu radiācijas devu, ka tagad naktīs spīd ar spilgti oranžu gaismu. Stāsta, ka šajā mežā esot priežu aleja, kur koki ir tik ļoti mutējuši, ka atgādina palmas ar milzīgām skuju lapām.

Ēnu pilsēta
Tālāk dodamies uz pilsētiņu, kuru sauc Pripete. Reiz tā bija sapņu pilsēta — tikai 10 gadus pirms katastrofas 50 000 cilvēku izmitināšanai uzceltā zinātnieku pilsētiņa trīs kilometrus no reaktora bija PSRS atomenerģijas citadele, ko apdzīvoja valsts vadošie kodolspeciālisti. Veikalos valdīja pārpilnība, ielās — tīrība un kārtība... Un tad... sestdienas nakts. Neviens vēl nesaprot, kas īsti notiek, un priecājas par varavīkšņaino mirdzumu virs reaktora. Bet no rīta — zibenīga evakuācija, cilvēki tika vesti prom tādi, kādi bija — kurš rītasvārkos, kurš vienā apakšveļā. Un neatgriezās šurp vairs neviens.
Dabiski, ka uz neskarto pilsētu par spīti brīdinājumiem drāzās marodieru bari. Daudzi nomira turpat uz vietas, daži vēlāk. Pēc tam kad Kijevas komisijas veikalos parādījās radioaktīvi televizori, zonu sāka apsargāt patiešām nopietni. Kopš tā brīža Pripete kļuva vietējiem stalkeriem par Apsolīto zemi. Daži pazuda. Daži atgriezās un stāstīja, ka pilsēta naktīs it kā dzīvo — dažos logos iedegoties gaisma. Ir mājas (tiešā elektrostacijas redzamības vektorā), kurās neriskē ieiet pat visdrosmīgākie. Kas tur notiek, nezina neviens.
Iebraucam pilsētā. Tukšie logi atstāj nomācošu iespaidu. Nekādas dzīvības, tikai krūmi, ko klāj dīvains dzeltens pelējums, sniedzas līdz pat māju sienām un ir pārņēmuši savā varā Pripetes laukumus un skvērus. „Vai patlaban radiācija pilsētā ir spēcīga?” jautāju pavadoņiem. „Nē, ko jūs! Te taču viss tika tīrīts, jo cilvēki cerēja, ka varēs atgriezties! Nevarēja...” „Tad jau dzīvokļos arī var ieiet?” turpinu taujāt. „Protams, tur pat ir drošāk nekā ārā, jo smagākās daļiņas taču nosēdās uz ielas un jumtiem.” — „Tad jau marodieri dzīvokļus sen iztīrījuši?” — „Ko lai dara...” noplāta rokas pavadonis.
Jā, pilsētu evakuēja uzreiz pēc avārijas, savukārt apkārtnes ciemu iztīrīšana vedās daudz lēnāk. Dažviet cilvēki nedēļām ilgi neko nezināja, lai gan bija saņēmuši ne mazāku apstarojuma devu. Un tad parādījās zaldāti lielās mašīnās, ķēra cilvēkus un bez gariem paskaidrojumiem veda prom no mājām. Laucinieki neko nesaprata, tāpēc, aiztransportēti prom, drīz vien, pa meža taciņām apejot posteņus, sāka atgriezties dzimtajās vietās. Viņus atkal ķēra, viņi atkal atgriezās... Tieši viņu saimniecībās parādījās slavenie divgalvainie teļi un seškājainās vistas. Galu galā varas iestādes pārtrauca ar viņiem cīnīties un atstāja dzīvot un nomirt uz pašu zemes.
Tā stāstīja pavadonis, un, kad satikāmies ar pašiem vietējiem iedzīvotājiem, viss izrādījās taisnība, izņemot mutējušos lopiņus. Ja nu kādam arī bija gadījies pirmajos gados, bet nekādā ziņā ne masveidīgi. Un — kurā saimniecībā gan pa reizei negadās brīnumi? Mirkli papļāpājuši ar vietējiem, dodamies atpakaļ uz caurlaižu punktu, kur mūs žigli pārbauda un — vaya con dios, Černobiļa!