Šis stāsts ir tulkots no angļu valodas. Nosaukumus un vietas atstāju oriģnālajā valodā, jo, manuprāt, to nevajadzētu darīt. Tāpat kā angļi netulko (lielākoties) mūsu vārdus.
Patiesi spoku stāsti. 18
The Amherstburg Asylum.
Es, kā jau liela daļa mana vecuma zēnu, iestājos Cub Scouts (Skautu grupas jaunākiem zēniem). Tāpat kā vecākie skauti, arī mēs devāmies nakts pārgājienos un palikām pa nakti dažādās vietās un ēkās. Šoreiz mēs pavadījām nakti pamestajā Amherstburg Asylum. Tajā laikā, vēl bērni būdami, mēs nezinājām ēkas vēsturi un to, kas tur bijis. Mums teica, ka tas bijis pamests bērnu nams... Daļēji, tā bija patiesība. Ēka tikusi izmantota dažādos veidos. Tur, pēc trako mājas slēgšanas, ierīkots bērnu nams (kā mums tika teikts), bet vēlāk māja iekļauta Fort Malden ēku sastāvā.
Tātad, mēs- apmēram divdesmit mazi zēni un trīs pieaugušie- nolēmām tur pavadīt nakti. Mēs gulējām uz grīdas, pirmajā stāvā. Ēka bija milzīga. Tai bija akmens sienas un veci, satrunējuši koka logu rāmji. Ēkai bija divi stāvi, un uz otro veda nestabilas vītņveida koka kāpnes. Tur bija simtiem istabu. Es, būdams laimīgs un dzīvesprecīgs zēns, nekad nemurgoju. Šonakt bija savādāk.
Šī noteikti nebija laba nakts gulēšanai. Visapkārt bija dzirdami neizskaidrojami, nesaprotami trokšņi. Māja krakšķēja un brīkšķēja. Laikam jau tā bija normāla parādība vecais ēkai, bet tas neizskaidroja skrienošos soļus augšstāvā un gaiteņos. Neviens nespēja aizmigt un es atceros, kā daži teica, ka kāds ir ārpus gultas un skraida apkārt. Pieaugušie tad pārskaitīja, vai visi ir šeit, un neviena netrūka.
Es neatceros, kad tieši, bet zinu, ka aizmigu kaut kad no rīta. Miegs beidzot bija atnācis, bet līdz ar to- šausmīgs murgs. Es sapņoju, ka pa māju staigā dusmīgi, raudoši un apjukuši bērni. Viņi vienkārši staigāja apkārt un apstājās, lai mūs (guļošos zēnus) vērotu. Daudziem no viņiem bija asiņojošas acis, brūces uz pierēm un deniņiem un melnas mēles.
Kad es tiku mājās, nogulēju visu dienu. Bērnu attēli vēl kādu laiku palika man atmiņā, bet ar laiku tēli izgaisa un es par viņiem aizmirsu.
Pagāja daudz gadu, es atradu darbu, apprecējos un man bija bērni. Bija pagājuši piecpadsmit gadi un es biju kļuvis par Cub Scouts līderi, arī mans dēls bija skauts, tāpat kā es. Tāpat kā agrāk, mēs palikām pa nakti pamestās vietās un rīkojām pārgājienus. Es ļoti priecājos, kad uzzināju, ka šoreiz paliksim pa nakti pamestā armijas fortā. Man šķita, ka bērniem tas varētu būt ļoti interesanti.
Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka patiesībā mēs paliksim tajā pašā trako mājā, kurā es biju pavadijis šausmīgu nakti, būdams mazs zēns. Līdzko es iegāju ēkā,visas atmiņas atgriezās un es atcerējos gan savādos trokšņus, gan biedējošos sapni par bērniem. Šķita, ka ēkā laiks ir apstājies. Tā izskatījies tieši tāpat kā tad, kad tajā biju pēdējo reizi. Tagad es zināju mājas vēsturi un biju nobijies vēl vairāk.
Viss notika tieši tāpat kā toreiz. Neizskaidrojamas skaņas, soļi. Neviens nespēja gulēt, bērni bija nobijušies. Mēs, protams, atkal pārbaudījām, vai visi bērni ir gultās. Daži zēni teica, ka redzējuši bērnus skraidot pa gaiteņiem. Tādēļ mēs (pieaugušie) sarunājām uz maiņām pārbaudīt, vai bērni ir vietās. Ikreiz, kad devos cauri pirmā stāva gaiteņiem ar savu lukturīti, biju pārliecināts, ka pēkšņi no kāda stūra izskries spoku bērns vai kas vēl biedējošās. Protams, nekas tāds nenotika.
Es pat saņēmu tik daudz drosmes, lai uzietu augšā, otrajā stāvā. Tas īpaši neatšķīrās no pirmā. Abās gaiteņa pusēs bija mazas istabiņas, kurās iespīdēja vārga, spokaina mēness gaisma. Lielākoties tās bija tukšas, dažās bija kāds krēsls vai galds. Tomēr sajūta bija biedējoša. Tieši tad es ievēroju, ka soļi un savādās skaņas ir apklusušas. Valdīja kapa klusums. Es jutos tā, it kā tiktu novērots. Nedomājot, skrēju atpakaļ uz pirmo stāvu.
Neviens atkal nespēja iemigt un man tas izdevās tikai kaut kad no rīta. Es atkal redzēju murgu par bērniem ar asiņainām acīm un melnām mēlēm. Nākamajā rītā vairāki zēni teica, ka redzējuši to pašu murgu.
Pagāja vēl vairāk gadu un es atkal biju aizmirsis par biedējošajiem notikumiem un murgiem trako mājā. Bija filmu vakars un es skatījos Sucker Punch... Parādījās kadrs, kurā pacientem veica lobotomiju.
Un tad man beidzot pielēca. Es veicu nelielu izmeklēšanu un uzzināju, ka šī trako māja bija viena no pirmajām, kas Kanādā izmantoja šoka terapiju un lobotomiju. Pacientu ārstēšanai tika izmantotas arī narkotikas un citas šausmīgas metodes. Trako māju vadīja zinātnieks un pacientus izmantoja kā "izmēģinājuma trusīšus". Šajā iestādē nonāca, lielākoties, pilnīgi veseli cilvēki, pārsvarā sievietes. Trako mājā tika ievietotas sievietes, kas dzemdējušas pirms laulībām, kurām bija neregulāras mēnešreizes, cilvēki kuriem bija cita seksuālā orientācija vai medicīniskas problēmas (epilepsija vai ctas).
Es beidzot spēju izskaidrot savus murgus. Es vel aizvien nezinu, kādēļ bērniem bija melnas mēles, bet zinu to, ka uz tiem, kuriem bija brūces uz pieres un deniņiem, tika izmantota šoka terapija, bet uz tiem, kam bija asiņainas acis- lobotomija.