Dziesma, kuru klausījos lasot grāmatu Alķīmiķis, varbūt ne saistoši, bet sirdī es šis divas lietas vienmēr savienošu.. Par mīlestību, par likteni un dzīves ceļiem.. Varbūt liktenis tev jau ir uzzīmēts, nebaidies riskēt, atrodi sevi un savu panākumu atslēgu, neklausies ko citi teiks un vērtēs, jo tikuntā viņi vienmēr domās to ko gribēs, es ticu ka katrā no mums ir mazs aitu gans, kurš vēlas iepazīt pasauli, izzināt ceļus kuriem mēs neredzam beigas..Mūsu lielākā kļūda ir tā, ka mums vienmēr ir jāzina beigas.. mums bail iet pa miglainu taku, tādēļ palaižam garām mūsu īsto laimi..
(..) kad esmu ieraudzījis, cik lielas ir manas iespējas, es jūtos daudz sliktāk nekā agrāk. Jo es zinu, ka man varētu būt viss, bet man tas nav vajadzīgs.
Ja kāds nav tāds, kādu viņu grib redzēt pārējie, tad šie pārējie kļūst nikni. Ikvienam ir skaidri un gaiši zināms, kas savas dzīves laikā būtu jādara citiem, bet neviens nezina, ko iesākt ar savējo.
Nepadodies savām bailēm! Ja tu tām ļausies, nespēsi sarunāties ar savu sirdi… Ja cilvēks dzīvo, izdzīvodams savu Likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais. Tikai viena lieta sapni spēj padarīt nesasniedzamu: bailes no neizdošanās… Tad tu nomirsi pusceļā, mēģinot īstenot savu Likteni. Tas ir daudz labāk nekā nomirt kā miljoniem citu cilvēku, kas tā arī nekad neuzzina, kas ir viņu Liktenis. Un tomēr neraizējies! Nāves draudi parasti liek cilvēkiem pievērst lielāku vērību savai dzīvei.
Ikvienu uz zemes gaida viņa bagātības,” sacīja viņa sirds. “Mēs, cilvēku sirdis, reti par tām runājam, jo cilvēki vairs nevēlas doties tās meklēt. Par bagātībām mēs stāstām tikai bērniem. Vēlāk mēs vienkārši ļaujam dzīvei ritēt savu gaitu pretim izraudzītajai nolemtībai.
