Nē, tā nav creepypasta, bet ir līdzīga. :)
Tik maz pietrūka, lai es šeit vairs nebūtu. Tas, jeb viņš man piedraudēja nogriezt rīkli, ja nedarīšu ko viņa „ sirds ” vēlas. Es gan personīgi nedomāju, ka viņam tāda ir, bet ja, tad tā ir no dzelzs, akmens, vai kā tāda, kam nav emociju, kurš tās nespēj izpaust un visu uzveļ nevainīgajiem cilvēkiem.
Vakarā, no darba ejot mājās, es gāju garām pilsētas „ tumšajam ” rajonam, kas izcēlās ar savu slepkavību un cilvēku iznīcināšanas skaitu. Viņiem nepatika cilvēki. Viņiem neinteresēja, no kurienes tu esi, labs vai slikts esi, bet ar vienu brīdinājumu pietika, lai no tevis paliktu tikai puteklītis.
Es zināju, ka iet gar šejieni ir bīstami, bet tas ir vienīgais apvedceļš remontdarbu laikā. Saņēmos, un gāju. No vienas rajona mājas dzirdēju tādus kā klusus sņukstus, raudas, vaidas, kaut ko tamlīdzīgu. Šeit tika spīdzināti cilvēki.
Skaņa vairāk nebija no mājas, bet no mājas pagraba, pazemes. Pietupos, un ieklausījos. Bija dzirdamas vecāku vaidas, kamēr to bērni neko nenojauta. Tur notika daudz dīvainas lietas.
Zvanīšana policijai man pilnīgi nebija pa prātam. Es gribēju ieiet sētā un izglābt tos visus cilvēkus, kuri [ pēc cilvēku teiktā ] ir sasieti važās un spīdzināti īdz nāvei. Tas mājas iemītniekiem patīk, nogalināt, izjust cilvēka garšu. Kanibāli.
Bet es nedrīkstēju. Es būšu viena no viņiem. Es nevēlos savu nāvi tādu, kā tiem cilvēkiem. Pagāju nostāk no mājas, un pavērās skats uz mājas sētu, kas bija noslēgta no ielas ar vienkāršu, režģotu žogu. Tur dega ugunskurs. Mājas iedzīvotāji kaut ko cepa.
Prātā nebija sašliks, bet cilvēki. Es nevarēju noskatīties kā cilvēks ēd cilvēku. Man bija smagi. Es biju viena no jaukajiem cilvēkiem, kas spēj rūpēties, bet nevar noskatīties.
Telefonā nospiedu podziņu 112, kur uzreiz atsaucās policijas disčipers. Uz šo ielu vairāk kārt bija izsaukta policija, un vēl dienesti, bet cilvēki ne par ko neatteicās nobaudīt cilvēka gaļu un pārdot to tālāk.
Šī reize noteikti nav no tām, kad policija atbrauc, un pasaka ka mēs neko nevaram padarīt. Man ir pierādījums. Es šobrīd biju ar muguru pret ielu, un žogu. Policijas mašīna piebrauca klusu, bez avārijas ugunīm, un es piegāju tiem klāt, sakot ka es biju tā kas piezvanīja, un lai tie ielūkojas sētā.
Apaļais policists, kurš sēdēja blakussēdētāja vietā, izkāpa no mašīnas, un devās aplūkot, kas ir noticis. Pa šo laiku, pa visu ielu bija izplatījusies riebīga, trūdoša smaka. Abi policisti, šķiet, ka arī to saoda, un izsauca papildspēkus.
Policisti mani izprašņāja par to, ko es redzēju, un darīju. Man nācās atbildēt godīgi, jo apaļais policists teiza ka būs jāraksta iesniegums. Kamēr es stāstīju, atbrauca vēl divas policijas ekipāžas. Mani palūdza paiet malā.
Seši policisti izkāpa no abām mašīnām, un visi kopā sadalot teritorijas, devās iekšā sētā.
To kas risinājās iekšā, varēju dzirdēt arī es. Visi kliedza, lamājās, pretojās, tomēr policija guva virsroku. Pretējās mājas iedzīvotāji pa vienam slēdza sava dzīvokļa gaismas iekšā, un izbrīnīti skatījās un neikdienišķo situāciju.
Tad policija nogāja pagrabā, pie kanibāliem un spīdzinātājiem. Es vēlreiz pietupos, un noklausījos to kas notika. Policija kliedza, sita, šāva cilvēkus, līdz viss norimās.
Policija no sētas iznāca ar sarkanām acīm. Tie bija izmantoši piparu gāzi.
*Pēc pāris dienām*
Es jau atkal dodos mājās no darba. Visas ziņas bija pārpildītas ar jaunumiem, ka kanibāli esot noķerti, un ka vairāk manas pilsētas cilvēkiem neesot jābaidās.
Tomēr es tam fufelim neticu. Es jūtu ka apkārt ir kāds kas mani novēro.
Iela ir saremontēta, un es dodos mājās, bet viens mirklis, un es esmu ievilkta sķērsieliņā, kur man sasien rokas, aizbāž muti un pie deniņiem pieliek ieroci.
- Astalavista, beibe! – un šāviens.
