Never vaļā 513

Nekad nebiju domājis, ka dzīvē redzēšu kaut ko tik briesmīgu, bija tumš un ar draugu devāmies uz mājām garām kapsētai. Mani vienmēr ir atbaidījusi šī vieta, tāpēc nolēmām iet apkārt , tomēr draugs mudināja tieši iziet tai cauri, jo tā būšot ātrāk. Ar trīcošām kājām es piekritu, sagrābām viens otram roku, lai neviens nepazustu no redzes loka. Tuvumā kāds sāka kliegt ļoti skaļi, tik ļoti ka man aizsitās elpa no bailēm un domāju ka miršu, lai kas tas arī būtu. Mans draugs teica lai nekrītu panikā un sākām skriet nezināmā virzienā, mēs pašķīrāmies. Kliedzieni turpinājās, aptuveni divas minūtes. Tad notika pats briesmīgākais, mans draugs kliedza tā, kā nekad nebiju to dzirdējis, pēc pāris sekundēm kliedzieni apklusa. Es skrēju prom cik vien ātri varēju, biju ticis ārā no kapsētas un pēdējo reizi pārmetu galvu lai atskatītos... T.. T...T... Tur bija kaut kas milzīgs ar sarkanām acīm. Es skrēju cik vien ātri iespējams, neatskatījos ne reizi, līdz nonācu mājās. Pateicu vecākiem un tie visu nakti mani sargāja. Nākamajā rītā mans draugs tika atrasts pakāries kokā...

Kam gan nav bail no tumsas? Visu laiku mani mocīja murgi un ļoti savādi sapņi, sāku domāt vai vispār man nevajadzētu palīdzību, katru nakti redzēju rēgus, un būtnes kas ļauni uz mani smaida, secinu ka tas ir sapnis. Tomēr tas atkārtojās tik bieži, ka sāku apsvērt domu, ka mani apciemo dēmoni. Es aizgāju pie cilvēkiem, kas daudz saprot un zin par šīm pārdabiskām būtnēm. Man pastāstīja, ka tie nav tavi sapņi, tie ir tavas smadzenes izveidoti tēli labākajā gadījumā, sliktākajā tevi mēģina noslāpēt visi šie rēgi. Es neticēju, tāpēc devos pie gaišreģes, viņa man pastāstīja, ka rīt pienāks tā diena, kad viens no viņiem uzsmaidīs vēl trīss reizes un tu būsi miris. Es tonakt nevēlējos mirt un izdomāju palikt pie drauga, kad pārnācu no rīta mājās - mans kaķis bija miris. Viņs vienmēr naktī bija man klāt. Likumsakarība vai redzams mājiens? Es pārvācos tajā pašā dienā. No tās reizes es vairs tik ļoti nemurgoju.