1897. gadā iznāca viens no slavenajiem angļu rakstnieka – fantasta Herberta Velsa romāniem – „Neredzamais cilvēks”. Pēc romāna sižeta uzņemtas daudzas filmas, tajā skaitā arī Krievijā. Šķiet, neredzamība – atklāta fantastika, ka nav savienojuma ar realitāti. Bet vai tā tiešām ir?
Neredzamie cilvēki4
152
2
Kādēļ aizturēja Džnisu?
Viss sākās ar banālu zādzību supermārketā, kuru 1998.gadā izplānoja vairāki pusaudži no Mineapolisas (ASV). Viņi gribēja pārbaudīt, vai viņiem izdosies kaut ko nozagt un aizbēgt. Neizdevās, kontrolieri viņus aizturēja un izsauca policiju. Un kopš šī brīža ar vienu no neveiksmīgās zādzības dalībniecēm vārdā Dženisa, sāka notikt kaut kas dīvains.
Kad mašīna ar nelaimīgajiem zaglē- niem piebrauca pie policijas iecirkņa, pusaudžus ieveda iekšā, nostādīja rindā pie sienas dežuranta kabinetā, kurš viņus pēc kārtas nopratināja. Visus, izņemot Dženisu. Vēl vairāk, neviens nepievērsa viņai uzmanību - ne dežurants, ne apsargi, ne apkalpojošais personāls. Apkārtējie uzvedās tā, it kā šeit neviena nebūtu. Mazliet atguvusies no izbrīna, viņa nolēma pārbaudīt savu klātbūtni. Viņa izgāja laukā no kabineta un pa koridoru devās uz ielas. Neviens viņai neuzdeva nekādus jautājumus un nemēģināja aizturēt.
Vēlāk, kad Dženisa ar neveiksmīgās laupīšanas līdzdalībniekiem apsprieda notikušo, viņi bija izbrīnīti ne mazāk, kā pati Dženisa. Pēc viņu teiktā, puiši pilnībā neatcerējās, ka Dženisa būtu notverta kopā ar viņiem, un bija pārliecināti, ka viņai izdevies izzust pircēju pūlī. Bet kad Dženisa apgalvoja, ka supermārketā viņu iegrūda policijas mašīnā kopā ar pārējiem, tad puiši tikai saskatījās un paraustīja plecus...
Par šo notikumu ieinteresējās psihoterapeite Donna Higbija, kura pētīja paranormālās parādības. Viņa saprata, ka Dženisa patiešām kļuvusi neredzama, lai arī nav pūlējusies to darīt un pat nezināja par to. Tātad, šādā stāvoklī viņa atradās kopš brīža, kad veikalā parādījās policija, līdz pat savai iziešanai no policijas iecirkņa.
No sarunām ar kolēģiem, amerikāņu pētniece uzzināja vēl virkni līdzīgu gadījumu; tiesa, neviens no dalībniekiem nepalika neredzams tik ilgi, kā Dženisa.
Higbija dažos populāros žurnālos, kā arī internetā ievietoja paziņojumu lasītājiem ar lūgumu ziņot viņai par gadījumiem, kad viņi paši vai viņiem zināmi cilvēki kādu laiku ir kļuvuši neredzami. Un šādas ziņas sāka ienākt.
Apkārtējie
neredz
Pilsētas Venturas iedzīvotāja no Kalifornijas pastāstīja, ka reiz viņa atrodoties pastā, ar jautājumu vērsās pie kalpotāja, bet viņš it kā neko neredzēja un nedzirdēja. Viņa kolēģa reakcija bija tāda pati. Vēl vairāk, analoģiski uzvedās arī apmeklētāji, viņiem tā it kā neeksistēja vispār.
Vēl kāda korespondente no Roanokas pilsētas (Teksasas štats) rakstīja, ka neredzamības „lēkmes” viņai notikušas lidostas restorānā. Bet kāds cits teksasietis no Fortuertas, paziņoja, ka vairākas reizes no apkārtējo redzesloka izzudis kinoteātra kafejnīcā. Līdzīga satura vēstules pienāca no visām pasaules malām: no Brazīlijas, Austrālijas, Puertoriko.
Saprotams, vairumā gadījumu, kurus pētīja Donna Higbija, pietrūka neatkarīgo liecinieku, taču, ņemot vērā šīs parādības specifiku, paļauties uz aculieciniekiem bija ļoti grūti.
Gandrīz visi, ar kuriem kontaktējās pētniece, bija pilnīgi normāli un līdzsvaroti cilvēki, bet viņu stāsti atstāja patiesu iespaidu. Vēl jo vairāk, daži no viņiem, piemēram, jaunā zagle Dženija, kļuva neredzama situācijā, kad apliecināt notikušo varēja pārējie notikumu dalībnieki.
Ekskursija vēsturē
Pētījumu gaitā, Donna Higbija atklāja rakstiskus avotus, kuri liecināja par šīs mīklainās parādības seno vēsturi.
Viens no senākajiem literatūras pieminekļiem, kas minēts saistībā ar neredzamību, izrādījās sanskrita upanišad - teoloģisko traktātu teksti - VII - III gadsimtā pirms mūsu ēras. Tur daļēji aprakstīts, kā sasniegt sidha - būtnes stāvokli, kurai piemīt bezgalīgas maģiskas spējas, tajā skaitā arī prasme kļūt neredzamam.
Ticība iespējai kļūt neredzamam apziņas trenēšanas veidā, šamanisma vai melnās maģijas prakse bija raksturīga Austrālijas aborigēnu kultūrai, Amerikas indiāņiem, kā arī eskimosiem. Būt neredzamam vai vismaz kļūt maksimāli nemanāmam apkārtējiem, jau kopš seniem laikiem apmācīja japāņu izlūkus un diversantus - nindzjas.
Ķīnā pirmie paziņojumi par neredzamības fenomenu attiecināmi uz periodu, kad tur valdīja Vei dinastija, t. i. 477. - 517.gg mūsu ērā. Ķīnas hroniķi atzīmē, ka tolaik pilsētu ielās parādījās neredzami jokdari, kuri... cilvēkiem nogrieza bizītes. Bet pēc tūkstoš gadiem vēsture atkārtojās. 1876.gadā Nankinā, Šanhajā un citās Ķīnas pilsētās bija novēroti analoģiski gadījumi, kurus paveica neredzamie huligāni.
Pastāv ticējums, ka viduslaikos Eiropā neredzamības noslēpumu pārvaldīja „Brīvmūrnieku brālības” locekļi - masoni - un tai tuvējie „Krusta un rozes brālības” - rozenkreiceri.
Donna Higbija ir pārliecināta, ka spontāna īslaicīga cilvēku pārvēršanās par neredzamajiem - ir reāls fakts, un turpina meklēt racionālu izskaidrojumu šai mīklainajai parādībai.
Reklāma
No Žurnālistes Dosjē.
Sanktpēterburgas žurnāliste Jeļena Zuravļova 2002.gada pavasarī savāca savu tautiešu stāstus, kuri pašiem par pārsteigumu, kļuvuši neredzami, vai bijuši par aculieciniekiem līdzīgiem gadījumiem. Šos stāstus daļēji publicēja laikraksts „Smena”. Varoņu īstos vārdus žurnāliste nenosauca.
Lūk, divi gadījumi no šīs kolekcijas.
Students - "Zaķis"
Sanktpēterburgas universitātes filoloģijas un mākslas fakultātes otrā kursa students (nosauksim viņu par Konstantīnu), pirms gada ar prieku savu vārdu ieraudzīja abiturientu sarakstā, kuriem 1.septembrī vajadzēja uzsākt mācības.
Tomēr priecīgais garastāvoklis bija īslaicīgs. Burtiski nākamajā dienā Konstantīnam nozaga visu naudu. Vērsties pēc palīdzības pie vecākiem viņam neļāva sirdsapziņa - viņi jau tā bija atdevuši visus savus ietaupījumus, dēlu nosūtot uz Sanktpēterburgu.
Bet līdz pirmajai stipendijai vēl bija vesels mēnesis. Par laimi ar pārtiku
Konstantīns, kā zinādams, bija nodrošinājies. Putraimi, makaroni un citi pirmās nepieciešamības produkti viņam bija pietiekami. Atlika tikai viena problēma - transports: katru dienu vajadzēja braukt uz Pēterhofu, kur atradās fakultāte.
Jaunais students nolēma paļauties uz gadījumu un pamēģināt kļūt par „zaķi”.
Un tad sākās neticamais. Kontrolieri, ar kuriem bija pilni visi vilcieni, cilvēkus sodīja pa labi un pa kreisi, izņemot Konstantīnu, viņam tie pagāja garām, it kā viņš neeksistētu. Tālāk - vairāk. Kad Konstantīns gāja garām kopmītnes caurlaides dežurantam, viņš pat nepacēla galvu. Arī kursa biedri ievēroja viņu tikai tad, kad Konstantīns sāka ar tiem runāt, turklāt, izskatījās viņi apjukuši, it kā sarunu biedrs būtu nupat materializējies viņu acu priekšā.
Tādā daļēji caurspīdīgā stāvoklī Konstantīns pavadīja veselu mēnesi. Bet pēc tam pienāca stipendijas diena, kabatā parādījās banknotes, un visa šī fantasmagorija, kā pēc burvju mājiena, izzuda. Pirmais kontrolieris, kuram Konstantīns patrāpījās ceļā, sodīja bezbiļetnieku pa pilnu programmu. Un vēlāk, neskatoties uz visiem centieniem, Konstantīnam vairs ne reizes nav izdevies braukt par „zaķi”.
Gadījums ar prezidentu.
Kādam no Jeļenas Zuravļovas kolēģiem (lai būtu Nikolajs), 2001.gadā izdevās iekļūt to nedaudzo ārzemju žurnālistu vidū, kuri bija uzaicināti uz ASV prezidenta Džordža Buša inaugurāciju.
Tomēr šo pasākumu Nikolajs atcerējās ne tikai ar to, ka bija nokļuvis VIP personu sabiedrībā, bet arī to, kas notika viņa acu priekšā.
Pašā ceremonijas karstumā pie prezidenta piegāja ne ar ko neizcēlies zema auguma cilvēks vidējos gados. Neviens no daudzajiem apsargiem nedomāja pat viņam traucēt - izrādījās, viņi visi pēkšņi aizmiga ar atvērtām acīm. No šāda stāvokļa apsargi atguvās tikai pēc tam, kad mazais cilvēks Džordžam Bušam bija paspiedis roku, iedevis kaut kādu suvenīru un nesteidzīgi izzudis.
Bija pietiekami ar vienu skatienu apveltīt samulsušos apsargus, lai saprastu: nekādu dokumentu, kuri ļautu tuvoties prezidentam un apmainīties ar rokasspiedieniem, noslēpumainajam apmeklētājam nebija.
Taču Nikolajs bija pārsteigts vēl vairāk, kad blakus stāvošais amerikāņu kolēģis klusiņām pačukstēja, ka iepriekšējā inaugurācijā esot noticis tas pats. Šis pats cilvēks kaut kādā neaptveramā veidā atradies blakus Bilam Klintonam un arī paspiedis vina roku.
Tev patiks šie raksti
