Vai mēs dzīvojam nenoteiktības ieslodzījumā? Redzam sniegu melnā krāsā un mums tas šķiet patiesi.
Vai mēs dzīvojam nenoteiktības ieslodzījumā? Redzam sniegu melnā krāsā un mums tas šķiet patiesi.
Solipsisms [lat. solus viens, vienīgais + ipse pats]
subjektīva ideālisma galējā forma, uzskats ka eksistē tikai domājošais subjekts (es pats, mini apziņas stāvokļi un pārdzīvojumi) bet objektīvā pasaule pastāv vienīgi viņa apziņā (es pats un mani apziņas stāvokļi ir vinīgais ko ir patiesi iespējams izzināt) Par solipsismu dažkārt dēvē arī galēju egoismu un galēju skepticismu.
Solipsists orbitē pats savu patiesību, visa realitāte balstās tikai uz viņu. Tātad, šim indivīdam nepastāv arī tāda lieta, kā objektīva sapratne par to, kas ir pareizs un nepareizs. Ja viņš vēlēsies kādu izgrūzt pa logu, viņš to arī darīs, jo pie sevīm uzskata, ka šī rīcība nevienam nenodara ļaunu (realitātē tā, protams, nav). Ja viņš vēlēsies lidot, kāpēc gan ne. Viņa iegriba, viņa visums, viņa patiesība.
Solipsisma mērķis ir parādīt, ka objektīvas un absolūtas zināšanas nav iespējamas.
1.Nekas neeksistē
2.Pat, ja kautkas eksistē, nav iespējams par to kautko uzzināt.
3.Pat, ja par to var kautko uzzināt, to nav iespējams apspriest ar citiem...
Traki.
Tātad, ja, augstāk minētais šķiet skumji smieklīgs un nepārdomāts, varat piekrist, ka mūsu uztvere neveido realitāti. Realitāte ir tur laukā, mēs to varam katrs interpretēt pa savam, bet realitāte tomēr paliks viena. Piemēram mēs pieredzam matērijau kā cietu, bet zinātne ar objektīviem novērojumiem ir pierādijusi, ka matērija ir enerģija, kas vibrē noteiktā frekvencē. (var pameklēt info par "The double slit experiment")
Iespējams visa ļaunuma sakne varētu būt tajā, ka esam ievilkti maldos ka... nav tādas lietas kā viena un nemainīga patiesība/likums/realitāte. Katrs dara tieši tā kā viņam ir izdevīgāk. Nepastāv robeža starp labu un ļaunu, pareizu un nepareizu, itkā tās būtu lietas kuras attiecās tikai uz ekstrēmiem kristiešiem un citiem ceļos tupētājiem.
Realitāte un patiesība ir negrozāma, tā sastāv no NE cilvēka radītiem, savelkošiem un nemaināmiem likumiem. Tātad, tā ir dabiska. Mēs nevaram mainīt dabu (ne cilvēka radīto)
Nevaram mainīt zemes pievilkšanās spēku un nevaram izbēgt tā ietekmi uz mums. Mēs nevaram mainīt to ka matērija sastāv no enerģijas un nevaram izbēgt, šo enerģiju ietekmi uz mūsu iespējām materiālajā pasaulē.
Realitāte ir neizbēgama. 2+2 NAV tik cik vajag. 2+2=4
Subjektīvs Saistīts ar subjektu, tam raksturīgs; saistīts ar indivīda psihi, personību, tā uzskatiem, pasaules uztveri.
Objektīvs Tāds, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un atrodas ārpus tās.
Objektīvā patiesība — zināšanu saturs, ko nosaka atspoguļojamais objekts un kas nav atkarīgs no subjekta gribas, vēlēšanās.
Morāls relatīvisms
Morāls - latīņu moralis - tikumīgs [tikumīgs -Tāds, kura rīcība, izturēšanās atbilst morāles normām, tāds, kam ir raksturīgas pozitīvas, morāles normām atbilstošas īpašības.] vēsturiski mainīga sabiedrisko normu, principu un noteikumu shēma, kas tikumiski reglamentē cilvēka uzvedību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem.
Relatīvs -Nosacīts, atkarīgs (no citiem faktoriem)
Relatīvā patiesība filoz. — patiesība, kas sniedz nepilnīgu, daļēju priekšstatu par objektīvo īstenību.
Kāpēc morāls relatīvisms ir bīstams globālā līmenī.
* Vecāki māca saviem bērniem nesist, nezagt un neaizskart emocionāli, bet kad runa iet par pieaugušiem cilvēkiem, pēķšņi, visas šīs lietas kļūst attaisnojamas.
* Vecāki piespiež savus bērnus pieņemt savas reliģijas, politiskos uzskatus, kūltūras tradīcijas, bet kad sastop citu pieaugušu cilvēku "Es cienu tavus uzskatus", "katram ir tiesības uz savu patiesību", "labāk, paliksim katrs pie sava"
* Aizsardzība nav vardarbība, bet tiesības.
Vai, kad valdība un čaļi spilgtās vestēs izmanto vardarbību un brīvības atņemšanu nevainīgiem pilsoņiem, sevis sarakstītu likumu vārdā, vai tās ir viņu tiesības? Yes.
Vai pašaizsardzības gadījumā mūs apsūdzēs vardarbībā? Yes.
Ja, bērns skolā iesaistās kautiņā, jo viņam iesita klasesbiedrs, vai vienlīdzīgi sodīti netiek abi?
Vislābāko piemēru ir sniedzis Marks Passio. Ja Vēlies pārbaudīt, kas ir morāli/pareizi/mūsu tiesībās un kas nē, vienkārši iztēlojies, ka uz pasaules ir tikai divi cilvēki. Ja izvēlētā situācija nav pieļaujama divu cilvēku sabiedrībā, tā nebūs pieļaujama arī globālā sabiedrībā.
Divi brīvi cilvēki. Viens no viņiem izlemj pasludināt likumu, ka viņš var atņemt 21% no visa ēdiena ko otrs ievāc... ja upuris to nedarīs, pašpasludinātais dievs viņu ieslodzīs, pretrunas gadījumā, sados pa muti. Vai viņam ir tiesības to darīt? Ko Tu šinī situācijā darītu?
Tici vai nē! Cilvēkiem ir sirdsapziņa. Šeit parādās cilvēka garīgā puse. Šis ir dabas radīts likums, dabisks, tātad spēcīgs rīks kārtības realizēšanai un uzturēšanai. Ja mēs nopietni attiektos pret savām emocijām un psihisko stāvoli autoritātes nebūtu vajadzīgas. Diemžēl, esam aizmirsuši, kā visums darbojās. Pateicoties pacietīgai, ģeniālai smadzeņu skalošanai, pa vienam esam padevušies ēnām kuras tērptas enģeļu drānās.
Mūsu iekšējā pasaule nosaka to kā rīkojamies materiālajā pasaulē. Viss iesākās ar domu. Piemēram doma būs "Es esmu cilvēks ar bezgalīgu potenciālu un man, kā ikvienam uz šīs zemes, ir tiesības uz pilnīgu brīvību" tam sekos atbilstoša emocija - pārliecība, mīlestība, vēlme dzīvot. Ar šādu psihisko stāvokli cilcēks vēlās dot un radīt. Šādi domā cilvēks, kurš ir iepazinis sevi un pasauli kurā dzīvo, apzinājies savas kļūdas un tagad rīkojās harmonijā ar dabu.
Cilvēks kurš nevēlās skatīties uz savām kļūdām, iepazīt dabu un nevēlās pieņemt morālu patiesību, vienmēr dzīvos neziņā par to, kas notiek realitātē, uz viņa kakla sēdēs bailes. Viņš nepazīs sevi un un būs savu emociju vergs. Haos. Emocijas bieži vien ir stiprākas par prātu, ja mēs nekontrolējam savas domas, emocijas ņems virsroku.
"Objektīva uztvere ir iespējama ja tiek izkopts psihiskais avots.
Daudzus personības izkropļojumus rada neapvaldītas jūtas, bet tās visas var koriģēt ar gribas spēk,u ko vada apzinīgums.
Jāieaudzina sevī savaldība, drosme un aukstasinība, līdz sirds būs nostiprinājusies tik tāl, ka tai vairs nekas nespēs kaitēt un nekas to nevarēs pārveido, tikai tad, to pilnībā apzinoties, sirds ļaus sevi piepildīt mīlestībai un priekam" /Slepenā zinātne/
Pazīsti sevi un tu pazīsi visumu un dievu.
Atgriežoties pie morāles un dabas. Protams, bieži, kad tu ieminies par cerību un uzlabojumiem, no nekurienes izlien kāds kaislīgs pesimists, kurš vēl nesaprot kas notiek, viņš paskatās uz netaisnību un visu bloody ass korupciju, kas valda visapkārt un pārmet tev "Ko tur ņemties, tāda ir cilvēka daba."
Labs raksts. Paskatoties uz mūsu vēsturi mans redzējums ir tāds, ka kārdreiz bezgalīgi kreatīvais un fiziski izturīgais cilvēks ir kļuvis par to, kas mūsdienās redzams dēļ piesārņojuma, arvien nevērtīgākas un toksiskākas pārtikas utt. Visi apkārt esošie ir iegrimuši dažadās mentālās, fiziskās atkarībās un ar putām uz lūpām aizstāv viņas, kad tiek ieteiktas alternatīvas. Ja tiek atņemts televizors, telefons un pc, tad cilvēks sāk tā nepajokam jūgties, jo ar pārējiem reti kad var pakomunicēt. Pārējie piesieti pie ekrāniem. Dzīve šobrīd ir tāda kāda tā ir, jo mēs esam uzticējuši pārtiku, apģērbu un enerģiju cilvēkiem, kurus ikdienā nesastopam un maksājam par to, nevis nodrošinam sevi ar visu vajadzīgo ikdienā paši. Nauda šobrīd ir tā, kura ir atņēmusi mūsu mentālo fokusu no tā, kas mums darās apkārt katru momentu, kā arī bloķē mūsu kreatīvo potenciālu un reālu komunikāciju ar apkārtējiem. Bet drīz jau vairs nebūs arī īsti ar ko komunicēt, jo lielākā daļa cilvēku ir slimi, garlaicīgi un maskē to ar nopietnību, sūdzēšanos, dzīves netaisnību un sazin ko vēl ne. Visādas teorijas kāpēc ir slikti ir labas, bet jādara arī kaut ko reāli. Piemēram jāmaina to kā ēdam, jālieto augi nevis tabletes sevis izārstēšanai utt. Ja fiziskais ķermenis kārtībā, arī apziņa sāk apskaidroties un ja arvien vairāk cilvēki sāks domāt par sevi, nevis naudu, jaunākajām ziņām, filmām utt., pārmaiņas būs. Viss atkarīgs no individālas darbības.
Bet vaitad ļaunums nav labā nepilnības? Teorētiski mums nevajadzētu nest svecīti(labo) tumšā istabā(ļaunums), lai radītu gaismu. Mūsu tumšā istaba ir viss labais, kurā tiek iedegtas ļaunuma sveces.
Vai arī tomēr vajadzīga šī harmonija starp labo un ļauno, lai radītu apzinības sajūtu cilvēkiem un neļautu pilnībā degradēties. Kļūdas un netaisnības rada sajūtu kautko labot, tiekties pēc taisnības un saprāta.