Mūsu 14. žurnāla numurā iepazīstinājām lasītājus ar brīnumakmeņiem. Šoreiz rādīsim Latvijas brīnumkokus. Atšķirībā no akmeņiem koki ir dzīvi un veidojas mūsu acu priekšā. Kaut arī sirmo koku vecums sasniedz vairākus gadsimtus, tomēr pret akmeņu mūžības mūžu tā ir niecība. Manā rakstā jūs redzēsit arī tādus brīnumkokus, kuri vairs nav starp dzīvajiem; to brīnums glabājas tikai vēsturiskajās fotogrāfijās un mērījumu rezultātos kā dokumentārs fakts.
Kā dabas pieminekļi valsts aizsardzībā ņemtie koki iedalīti šādās galvenajās pamatgrupās:
1. Dižkoki - vecie, liela resnuma koki.
2. Kultūrvēsturiskie koki - seni kulta koki, bišu koki, memoriālie koki un vēsturiskie koki.
3. Retie koki - to sugu koki, kas atrodas valsts aizsardzībā tāpat kā reto sugu Sarkanajā grāmatā ierakstītie augi.
4. Izcilie koki - slaido stumbru koki, kurus saglabā kā sēklu bāzi selekcijai.
5. Savdabīgie jeb īpatnējie koki.
Daudzstumbru liepa Plieņu kapos Tukuma rajonā. Ļoti iespējams, ka tās ir senās upurliepas atvases uz senču svētkalna.
G. Eniņa foto
Šos pēdējos tad es saucu par brīnumkokiem, jo viņu veidoli ir tik neparasti, ka tur ir ko brīnumbrīnīties un pētīt. Brīnumkokus kā dabas pieminekļus var iekļaut tūrisma maršrutos. Brīnumkoki jāsaglabā kā pētniecības objekti dendroloģijā. Šādus kokus ir grūti aprakstīt, tos vajag redzēt. Latvijā brīnumkokus (īpatnējos jeb savdabīgos kokus) pēta un apraksta jēkabpilietis mežu patologs Jāzeps Vuškāns. Brīnumkoku savdabības cēlonis parasti ir kādas ģenētiskas novirzes, slimības vai traucēkļi augšanas gaitā.
Līdzīgi kā neparasti akmeņi, arī brīnumkoki vairākos gadījumos ieguvuši maģisku raksturu tautas acīs.
Vilkaču priede ar visaugstākajām gaisa saknēm Slīteres nacionālajā parkā.
G. Eniņa foto
Vilkaču priedes. Tie ir koki ar lielām gaisa saknēm. Vismaz tik lielām, lai caur tām varētu izlīst cilvēks. Senos laikos ļaudis ticēja, ka apkārt skraida vilkači un vilkatas. Ticēja, ka cilvēks var pārvērsties par to, ja pilnmēness naktī nomet drēbes un gluži kails trīs reizes izlien cauri vilkaču priedes lielajām saknēm. Kad atkal grib tikt atpakaļ cilvēka ādā, tad tāpat trīs reizes jālien no otras puses. bet, ja pa to laiku, kamēr cilvēks, pārvērties par vilkaci, skraida apkārt, kāds cits paņem viņa drēbes, tad vairs atpakaļ par cilvēku netikt, un nu ir viss mūžs vilkatī jādzīvo.
Vilkaču priedes var stāvēt uz četrām, piecām un pat vairāk kājām jeb daudzām gaisa saknēm. Visslavenākā šāda priede aug Salacas upes labajā krastā Mazsalacas tuvumā.
Priede ar lielu egles zaru Smiltenes mežniecībā, ņemta aizsardzībā kopš 1977. gada.
G. Eniņa foto
Kā izveidojas un kāpēc izaug priedes ar milzīgām, teiksmainām virszemes saknēm? Kā zināms, priedēm ir visdziļākās saknes, tāpēc tās vienīgās spēj augt arī baltā kāpu smiltī. Vējš var aizpūst smiltis, un priede paliek it kā gaisā augoša, turas tikai uz savām dziļajām, stiprajā saknēm un tomēr turpina augt. Ar laiku atkailinātās saknes iegūst stumbram raksturīgu mizas kārtu. Tā izveidojas īpatnējs koks - vilkaču priede.
Divu bērzu savienojums ar neparastu milzu virszemes sakni. Savienojuma garums - 2,35 m.
G. Eniņa foto
Citu sugu kokiem tādas gaisa sakņu kājas nav novērotas. Jāzepam Vuškānam tomēr izdevies atrast arī vilkaču egli uz gaisa saknēm pie Viesītes. Visaugstākās gaisa saknes ir vilkaču priedei, kas aug Slīteres Nacionālajā parkā, rietumos no Mazirbes. Šīs priedes virszemes sakņu vārti ir tik augsti un lieli, ka caur to loku varētu izrikšot jātnieks uz zirga. Priedes stumbrs sasvēries par 45 grādiem, bet koks veselīgi un kupli zaļo, jo citi koki tā vainagu neaizēno.
Vēja slotas krievu valodā sauc par raganu slotām. Šī dīvainā parādība visbiežāk redzama bērzos, bet viszīmīgāk izpaužas priedēs. Vēja slotas, kas izveidojas koku galotnēs, ir ļoti interesantas. Tur tās ir kā apaļas, blīvas bumbas un var sasniegt vairākus metrus diametrā. Vēja slotu rašanās brīnums līdz pat šim laikam zinātniekiem bija strīdus objekts. Tika uzskatīts, ka vēja slotas kā blīvi sazarojumi veidojas īpašu sēnīšu, ērču, baktēriju, vīrusu un mehānisku bojājumu dēļ. Pēdējā laikā tiek uzskatīts, ka skujkoku vēja slotu izcelsme ir nevis patogēna, bet gan ģenētiska. Tātad priedēm un arī eglēm vēja slotas tagad tiek atzītas kā mutācijas.
24 stumbru Popraga liepa ir bijusī upurliepa, ko barons pirms simtu gadiem licis nozāģēt. Priekšpusē mežkopis J. Metuzāls, kas izveidojis Valdemārpils meža muzeju, aiz viņa Mudīte Metuzāle.
G. Eniņa foto
Palmu priedes. Latvijas vēsturē tādas zināmas trīs. Bīriņu palmu priedi ar vircu nobendēja kolhoznieki. Salacgrīvas palmu priedi pie Vairogu mājām nolauza 1969. gada vētra. Vienīgā dzīvā palmu priede skatāma Saldus rajona Kursīšu pagastā Baložu māju zemē. Šim brīnumkokam lodveidīgā vainaga diametrs ir deviņi metri, koka augstums ir 13 metri.
Koks - putns Zūru parkā, Ventspils rajonā.
G. Eniņa foto
Pēc manām domām, palmu priedes ir vēja slotu tālākas attīstības rezultāts.
Čūskegles. Interesanta ir egles t.s. čūsku forma (virgata). Tādas egles nedod sāndzinumus, bet veido garus, izlocītus zarus, kas nokarājas kā pīnes, jo čūskegles nedaudzie zari aug galvenokārt ar galotnes pumpuru. Dažos gadījumos ir zināmas pat tādas čūskegles, kurām nav neviena zara, nav arī stumbra, tikai viens skujots dzinums vijas garumā kā augoša adataina virve, kas atgādina čūsku.
Egle, kas stāv uz divām kājām Amatas krastā pie Pērļupītes, caur savu “kājstarpi” ļauj tecēt avotam.
G. Eniņa foto
Zaru tilti - starp diviem kokiem izveidojies savienojums, saaugums kā nabas saite starp Siāmas dvīņiem. Šāds zaru tilts var būt līdz pāris metru garš un dažāda resnuma. Pats lielākais zaru tilts ir vērojams milzīgam krūmozolam, kas aug Nītaurē.
Priedes ar egles zariem. Tādi gadījumi Latvijā zināmi divi. Unikāla bija Olaines priede - egle, kurai apakšējā daļā visriņķī stumbram bija egles zari, bet augšā - priedes zari. Šos koks kļuva par kaismīgu strīdus objektu visā toreizējā Padomju Savienībā. Strīdā iesaistījās pats bēdīgi slavenais viltus zinātnieks, ģenētikas noliedzējs akadēmiķis Lisenko, kas Olaines priedē pierāda vienas sugas pāriešanu citā. Olaines priedi pirmo reizi bija aprakstījis K. Kupfers 1928. gadā. Unikālo dabas brīnumu 1972. gadā nolauza vējš, jo koka stumbru ar urbumiem bija savainojis B. Rokjānis savos muļķīgajos pētījumos, lai pierādītu Lisenko teoriju, kā viena suga pāraug citā sugā.
Egles saknes kā astoņkāja taustekļi virs Sesīļu klintīm Gaujas Nacionālajā parkā.
G. Eniņa foto
Smiltenes mežniecībā vēl saglabājusies vienīgā tāda priede ar lielu egles zaru. Pie tās kā vienīgais zinātājs dziļajos mežos var aizvest tikai pats apgaitas mežsargs. Atšķirībā no Olaines priedes, kas bija ar daudziem kupliem egles zariem, Smiltenes priedei ir tikai viens prāvs egles zars.
Jaunie koki veco koku stumbros. Nereti var ievērot, ka dižkoku un citu resnu dzīvu koku žāklēs ieaug pīlādži, retāk citu sugu koki vai krūmi. Raksturīga šajā ziņā ir Mazsalacas dižliepu aleja, kur gandrīz katras otrās liepas stumbrā dažkārt vairāku metru augstumā ir ieaudzis lielāks vai mazāks pīlādžkoks.
Konflikts starp akmeni un koku.
G. Eniņa foto
Gaujas Nacionālajā parkā, pie Līcīšiem, miruša ozola stumbenī vairāku metru augstumā kā puķu podā bija ieaudzis bērzs. Tagad jau bērzs izaudzis par lielu, dīvainu koku, bet no vecā dižozola stumbra maz kas ir palicis pāri.
Zaru osas. Pie Carnikavas kapsētas ir divi ozoli, kuriem sānu zari ieaug atpakaļ stumbrā. izskatās pēc milzīgām krūkām.
Lūk, arī tā spēj dzīvot priede Lielupes krastā.
G. Eniņa foto
Dzīvie celmi. Ludzas mežniecībā mežu patologs Jāzeps Vuškāns ir apzinājis divus nozāģētu koku celmus, kas nesakalst un nesatrūd, bet gan sulīgi zaļo un gadu no gada aug resnumā, kaut gan tie ir tikai celmi bez nevienas atvases. Izskaidrojums šim gandrīz neticamajam brīnumam ir vienkāršs. Tāda pati pašsapotēšanās, kas kādreiz notiek starp koku zariem, var notikt arī zem zemes - starp divu koku saknēm. Ja koku saknes ir saaugušas un vienu no šiem kokiem nocērt, tad nocirstā koka saknes un arī celms tomēr nemirst, jo var saņemt barības vielas no sava otrā Siāmas brāļa. Bet arī nocirstā koka saknes nestāv dīkā - tās piegādā no zemes iegūtās barības vielas savam labvēlim, t.i., dzīvajam kokam.
Liepa uz divām kājām Apes pilsētas lauku teritorijā.
G. Eniņa foto
Māzeri. Tie ir dažādu formu izaugumi uz koku stumbriem, retāk uz zariem. Dažkārt māzeri var izaugt metru un pat pāris metrus lieli. Arī šādi koki jāieskaita aizsargājamo koku sarakstā. Dažkārt māzeriem ir neparasta forma, un to veidoli var atgādināt milzīgas savādas sejas vai neredzētu zvēru galvas.
Akmenskoki ir koki, kas uzauguši uz lieliem laukakmeņiem vai pat dižakmeņiem vai saknēs ietvēruši lielus akmeņus un rada neparastu iespaidu. Zīmīgākā no šādiem kokiem bija Kalnišķu akmensliepa jeb liepakmens Liepājas rajona Nīcas pagastā. Diemžēl šis unikālais dabas piemineklis gadsimta nogalē ir gājis bojā, saglabājušās tikai tā fotogrāfijas.
Daudzstumbru koki. Starp daudzstumbru kokiem visvairāk sastopamas liepas. Vecajai dižliepai krītot, no tās celma paceļas atvases, kas pēc simts gadiem izveido milzīgu slaidu stumbru buķeti. Lielākā daļa Latvijas svētliepu jeb elku liepu ir daudzstumbrainas. Tas norāda, ka šīs liepas ir sava māteskoka veģetatīvais turpinājums otrajā vai trešajā paaudzē. Tādā veidā vecās upurliepas spēj sasniegt pat lielāku vecumu nekā to brāļi ozoli.
Ļoti neparasts spirālmāzers ap oša stumbru Vārves pagasta Zūrās.
G. Eniņa foto
Siāmas dvīņpriedes pie Saldus diemžēl ir nokaltušas.
G. Eniņa foto
Talsu rajona Laidzes pagastā aug Popraga liepa ar 24 stumbriem. Ar šo svētliepu saistās dramatiski notikumi. Baronam nav paticis, ka zemnieki nāk pie upurliepas godināt savus elku dievus. Viņš licis šo senās kultūras pieminekli nocirst. Bet nākamajā gadā no svētās liepas celma izšāvušās tik milzīgas atvases, ka pats barons, šādu dzīvības spēku ieraudzīdams, iztrūcies ne pa jokam un nodomājis, ka šim kokam patiešām piemīt kāds pārdabisks spēks.
Kursīšu (Baložu) palmu priede - vainaga caurmērs 9 m, koka augstums - 13 m.
G. Eniņa foto
Sēru formas koki ir ar gariem gariem nokareniem zariem. Bērziem un eglēm tas nav nekas neparasts, bet priedēm tā ir reta parādība. Kā piemēru var minēt Mazbožu dižpriedi Drabešu pagastā Cēsu rajonā, kas vienlaikus ir arī senais bišu koks ar stumbrā izdobtu dori.
Koki uz divām kājām. Apes mazpilsētas plašo lauku teritorijā pie Igaunijas robežām varena liepa aug uz diviem stumbriem, kas atgādina uz divām kājām stāvošu cilvēku. Abi stumbri divu metru augstumā apvienojas vienā un tālāk veido kopēju vainagu.
Cita soļojoša egle, pēc J. Vuškāna ziņām, aug pie Laukezera Jēkabpils apkārtnē, un arī apse Biržu mežniecībā.
Krokodilpriede. Šādu nosaukumu Jāzeps Vuškāns devis kādai priedei, kurai stumbrs nav gluds un klāts ar priedei raksturīgajām zvīņām, bet gan ar asiem, dziļiem mizas kreveļiem kā vecam ozolam vai krokodilam.
Daudzgalotņu egles. Egles esam paraduši redzēt smailas kā baznīcu torņus. Tās ir izteikti raksturīgi viena centrālā stumbra koki. Un tomēr ir arī vairāki gadījumi, kad eglēm ir vairākas galotnes. Tādas egles atgādina skaistus daudzžuburu svečturus, kā Latgales keramiķa Paulāna mākslas darbus.
Ir arī vēl citi brīnumkoku veidi un paveidi. Meklēsim brīnumkokus ar vērīgām acīm un uzdosim sev jautājumus. Mežs, gravas un birztalas ir pilnas ar vēl neatklātiem brīnumkokiem. Meklēsim un neļausim tos nocirst. Brīnumkoki palielina dabas daudzveidību un dara bagātāku novadu un saimnieku mežu un sētu.
