Neparastā māja ''Aviator''. 223

... Mēs pagriezāmies un ieraudzījām biedējošu ainu. Asiņains bērns stāvēja kā iemiets. Rokās viņam atradās koferis, bet mugurā... CIRVIS!!! Pirmā doma bija maniaks. Mēs ar draugu momentā metāmies ārā no istabas, bet tad bērns saļima. Mēs atkal sadomājāmies nezko, domājām, ka miris un metāmies projām, bet tad man ienāca prātā pataustīt pulsu. VIŅŠ BIJA DZĪVS!!!

Mēs izņēmām viņam no rokām koferi. Uz tā bija asiņu nospiedumi, bet tas bija tukšs!!!

Pēc neilga brīža viņš atjēdzās. Mēs bijām izņēmuši koka gabalu no brūces (sākumā izskatījās pāc cirvja), kura nemaz nebija tik liela. Kaut gan gara, bet sekla bija šī brūce. Protams, bērnam sāp vairāk nekā mums, bet tomēr... Šis septiņgadīgais bērns arī bija ieradies meklēt slēpni, bet trešajā stāvā notika negadījums... nogruva daži betona gabali. Tie parāva līdzi parketu un betons noplēsa ādu un apraka viņu. Par laimi viņam izdevās izkļūt ārā no gruvešiem un tad, kad viņš jau bija gandrīz izkļuvis, viņam mugurā iedūrās parketa gabals, kurš arī atradās kaudzē. Sāpes bija kļuvušas neciešamas un viņš lēkšus izlēca no kaudzes. Viņš skrēj pa māju līdz pamanīja mūs un tad viņš vairs neko neatcerējās. 

- Tikai nestāstiet mammai. Viņa nezin, ka es šeit esmu.

-Viņa nezin?!?

-Nuuu... varbūt variet izdarīt tā lai brūce nebūtu redzama?

-Nu bet protams. Mēs tikai jokojām. Šī ir ādas krāsas marle. Šī ziede arī. 

To pateicis es noliku drauga telefonu un aizsūtīju viņu uz veikalu. Pēc 15 minūtēm viņš bija atpakaļ un mēs pārsējām prūci.

-Tikai nepeldies!

Un tad mēs beidzot ķērāmies klāt īstajai lietai - slēpņa medībām!

Mēs devāmies augšā, uz vietu, kur notika negadījums. Drosmīgais bērns bija atguvies no šoka un devās līdz ar mums. Mēs tur nonācām vens un divi. Skats nebija no patīkamākajiem, bet mēs tur atnācām. Bedre bija diezgan pamatīga un uz gruvešiem vēl bija asinis. Tad es pa caurumu griestos kaut ko pamanīju. Tas bija koferis blakus istabai no kuras grīdas krita gruveši. Es to ātri pastāstīju draugiem un mēs skrējām augšā. Tad mēs ieraudzījām koferi. Šis slēpnis tiešām bija liels, bet pierakstīšanās blociņš nebija tik liels. Mēs visi ātri pierakstījāmies un devāmies jau lejā, paņēmuši no kofera Lielu R burtu, bet tad es to ieraudzīju. Neviens no mums nebija bijis augšējā istabā pēc nogruvuma (tajā no kuras nevis kurā nogruva), bet tas tur bija. Es apstādināju draugus un viņi apstiprināja, ka neviens nav tur gājis. Mēs aizgājām tur un bija labi redzams tas, ko es domāju. Tas apstiprināja manas aizdomas, istabā, no kuras notika nogruvums, bija noticis kas jauns, tur bija nosēdušies putekļi un jau varēja redzēt to šausmīgo lietu. Pēdas nospiedumu!!!

Aizmirsu pateikt vienu no svarīgākajām un biedējošākajām lietām. Koferis, kas bija rokā bērnam bija tukšs. Pats bērns par to koferi neatcerējās pilnīgi neko. 

Paldies, ka lasijāt. Mani tiešām interesē kas tur notika. Komentāros rakstiet savas versijas, jo man vēl pēc 5 mēnešiem nav skaidrs nekas. Gaidu jūsu versijas.