Nekromaģija11

Nekromanti kas viņi ir: Visos laikos par raganām sauca sievietes, kuras nodarbojās ar burvestībām; par vampīriem — miroņus, kas dzēra dzīvo asinis; par vilkačiem — cilvēku-vilku, bet par nekromantiem sauca pašus briesmīgākos melnos magus, kas miruši un augšāmcēlušies, jo to dvēseli nav pieņēmusi elle. Nekromants — mirušo augšāmceļošs. Leģendās nekromantu pilis apsargāja atdzīvinātu miroņu karapulki un melnās maģijas aizsardzības burvestības. — Kas ir taisnība, bet kas izdomājums? Nekromants — nepieder nedz Tumsai, nedz Gaismai, bet drīzāk pie trešā spēka.Spēku, kurš, beigu beigās, sasniedz Tumsas radījumus, tāpat kā gaismas radījumus ir - Nāve.Nekromants — tas nav maga nosaukums, ne tituls un ne dzīves stils, tas ir pasaules redzēšanas veids, domu tēls, tā ir Būtība. Var dzīvot par mūku, neesot par tādu dvēselē, bet būt nekromantam, neesot par tādu nevar. Viņš it kā stāv robežā starp dzīvajiem un mirušajiem un tāpēc ir apveltīts ar zināmu varu pār vieniem un otriem. Tādējādi, nekromants ir patuvināms klasiskam mirušo veidam zem nosaukuma «ļič». Viņš ir arī vampīrs, tāpēc ka spējīgs izdzert dzīvības spēku no dzīvajiem un daļēji nodot to mirušajiem, tas ir piecelt miroņus. Viņam var būt vilkača spējas, un viņš ir mednieks, mednieks pēc ļaužu un necilvēku enerģijas. Pat ar milzīgiem spēkiem, nekromants netieksies pēc varas pār citiem. Noteiktu cēloņu dēļ to nedarīs, tāpēc ka viņam nav vajadzīga vara.Viņš redz tajā savu, zināmu tikai viņam vienam, mērķi. Par varu jau tā cīnās pārāk daudz būtnes. Nekromanti, atšķirībā no vampīriem, vilkačiem.,ir ļoti reti sastopami. Nevar kļūt par nekromantu, kā var kļūt par magu, vilkati, var tikai izzināt to zināšanu mazu daļu. Par nekromantu var piedzimt. Protams, viņi var mācīties arī kaut ko citu, bet vairākumā viss, ko tie uzzina dzīves plūsmā jau tā atrodas iekšpus viņiem. Milzīga un briesmīga, ar visu mirušo zināšanu spēku «nekromantu burvestību grāmata» kopš dzimšanas ir iekšpus katrā no viņiem un vajag tikai pareizi mācēt atvērt to. Daudzas spēcīgas būtnes cenšas nesasaistīties ar nekromantiem. Dumji — censties nogalināt ar maģiju to, kas veidojis savējās eksistences jēgu par slīdēšanu pār nebūtības bezdibeni, uz savas nekromantiskās mākslas tievās troses.Iznīcinot pat ne visai varenu nekromantu, ienaidnieks var nepārciest vai pārciest ļoti smago enerģētisko «Nekromanta Grāmatas» sprādzienu ,kurš izpaudīsies «Mirušo pavēlnieka» briesmīga lāsta veidā. Tādēļ vairākums būtņu, tīši vai zemapzinīgi, cenšas izbēgt no tikšanās ar nekromantiem. Nekromantu maģija, tā vai citādi, ir saistīta ar nāvi, bet viņa nebūt ne vienmēr nes aiz sevis nāvi.Ar savējā saimnieka palīdzību nosūtīta, citādāk, viņa var atnest gaismu un izdziedēšanos, bet var paņemt arī pārāk lielu maksu par to. Nekromantu maģija —"mirusī maģija", kas pārvalda mirušo stihiju un mirušo enerģijas. Kā tad var nomirt enerģija? Nomirt var viss, vienkārši nāve — tas ir ne visai piemērots vārds. Bet pat dievi nav nemirstīgi, dievu nāve iestājas, kad par tiem aizmirst un pārstāj tos pielūgt. Nekromantija... Vai ir universālas tās iespējas? To var izmantot, kā priekš slepkavības un aizmiršanas, tā arī, lai augšāmceltu un izzinātu, lāstiem un svētībām, kaitējuma nodarīšanai dzīvam un beigtam, un, lai izdziedētos, ar tās palīdzību var paņemt un atdot spēku, dzīvu vai jebkuru citu (spēku), kontrolēt saprātu un to apskaidrot.... Nekromantija izmanto Nāvi kā avotu. Ar nekromantijas palīdzību var radīt un iznīcināt, un vienīgais, ko ar tās palīdzību darīt nedrīkst — dot dzīvi... Var atņemt nāvi. Jeb, nevar radīt dzīvi,ja nav nāves... Nekromants var smelt spēkus gandrīz visur. Katru minūti, sekundi pasaulē kāds baidās, krīt panikā, pamostas aukstiem sviedriem no nakts šausmām, pārdzīvo, nomirst, cieš, ienīst un tā tālāk, visos šajos un daudzos citos gadījumos astrālā pasaulē izraujas enerģija, kas ir piemērota nekromantam — enerģija šausmīga un netikumīga, briesmīga un nenovēršama.Citi radījumi viņu neizmanto, bet ja izmanto, tad ārkārtējos gadījumos, kad runa iet ne tikai par nezināšanu, vai tiem jādzīvo vai jāmirst, bet pat par kaut ko lielāku.Neviens nevar tikt salīdzināms ar nekromantu prasmē strādāt ar "Mirušo maģiju", pat neviens nemēģina, nevis baiļu dēļ no nāves, bet gan dēļ bailēm zaudēt pēcnāvi, bet pats īsākais ceļš ir nekromantija. Būtne var nebaidīties nāvi fizisko, ja tās gars ir spēcīgs, bet nebaidīties no gara nāves tas jau ir augstāk par viņa varēšanu.Liekas, kāda gan šeit tāda drausmīga un jaudīga enerģija: .pārdzīvojumi, ciešanas, naids.... Piemēram, aplūkosim pēdējo: naids ir drausmīgs spēks.Tas ir spējīgs veikt diženas lietas, bet tas ir līdzīgs liesmai, kura nodedzinās tevi. Nav vērts lietot viņu pārmērīgi. Naids nekad nerodas no tukšas vietas, līdzīgi tam, kā to dara mīlestība. Tā ir spēcīgākā liesma, kura prasa malku — piesargājies, jeb kurtuvē aizies tavējais saprāts!Kad tas nodegs, atnāks tukšums — pats briesmīgākais un pats bīstamākais no visiem ienaidniekiem. Paši gan nekromanti nebūt nav ne drausmīgi un ne pretīgi radījumi,atšķirībā no citiem viņu «Nāves maģijas» biedriem. Šīs zinātnes adepti gandrīz nav palikuši. To ir tik maz, ka, var sacīt, ka nav vispār. Savulaik, asiņainās nekromantu ceremonijas bija slavenas visu pasauļu starpā, starp visām būtnēm un izsauca naidu un bailes.

Nekromanta piedzimšana: Domāju ne vienu vien reizi ir dzirdēts , ka par nekromantu nekļūst, bet piedzimst. Izteiciens ir pareizs. Un uzreiz rodas jautājums, kā gan uzzināt vai tu par tādu piedzimi vai vēl esi kaut kāds zvēriņš. Bet noslēpums, īstenībā, ir ļoti vienkāršs. Nekromantija ir ļoti specifisks virziens un nekromanta dzimšana nav tāda kā parastam cilvēkam. Šis virziens strādā pamatvilcienos ar mirušo pasaulēm.Bet ar Nāvi, tajā vai citā mērā, tiem nākas mijiedarboties patstāvīgi. Nāve arī ir nekromanta dzimšana, bet precīzāk sakot MIRSTĪGĀ SLIEKŠŅA pārvarēšana. Mirstīgais slieksnis, ir specifisks rituāls uz kuru tiecas nekromantijas adepti, bet ne vienmēr viņu veic, īstanībā tas pat nav obligāti jādara. Bet bez tā, viņš nav ĪSTS NEKROMANTS, viņš ir tikai nekromantijas adepts t.i. ne cilvēks bet vēl arī ne nekromants, kurš studē šo mākslu, kaut arī dēvējas tāpat par nekromantu.Šis Rituāls ir it kā eksāmens uz sagatavotību, un tiesībām būt par pavēlnieku mirušo pasaulē. Bet tas nav maz. Šo slieksni pašlaik var pārkāpt tikai retais uz planētas. Nē, aplami, pārkāpt var katrs, bet atgriezties no turienes .... Šamaņi, daži Vudu meistari ir spējīgi uz neilgu laiku paskatīties aiz šīs robežas, bet ne vairāk. Atšķirība no Nekromantijas ir tajā, ka tie skatās, bet Nekromantam tas jāpārkāpj, bet vēl precīzāk JĀNOMIRST. Rituāla laikā Adeptam ir jānomirst. Un pēc atgriešanās pilnībā jārenovē savējās organisma dzīvības funkcijas. Šī nāve nav nejauša ,bet saplānota un apzināti sagatavota. Un tās atšķirība no klīniskās, kas ilgst zināmu laiku, tas ir ne 5 un ne 15 minūtes, labākajā gadījumā tās ir stundas ,bet biežāk aptuveni pusotra diennakts, tas ir atkarīgs no Adepta spēka un cik viņš ātri varēs pieveikt nāvi. Pati AUGŠĀMCELŠANĀS arī ir Nekromanta dzimšana.Atnākot no tās pasaules viņš var dēvēties par NEKROMANTU un šīs mākslas Meistaru, tieši viņš izbauda nāves un aizmirsto dvēseļu ceļa takas. Aizgājis aiz robežas un pārnācis ar uzvaru, tiesīgs valdīt pār mirušajiem un neliekt galvu dievu priekšā. Ejošais aiz sliekšņa, neuzturas tur vairāk par 3 dienām, pēc zemes laika, bet pa šo laiku tur... viņš var dzīvot ne vienu vien desmitu mūsu dzīvju, studējot aizsauli un mēģinot atgriezties atpakaļ.Tur nav laika ... Jau tā pārejot slieksni adepts dzimst vai pārdzimst Nekromantā. Tā kā līdz tam visi kliedzošie, ka viņi ir nekromanti,ir tikai meklētāji un skolnieki, pie kuriem attiecos arī es.